Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
2
-
Pirmo glābējsilīti Latvijā atklāja 2009. gada aprīlī Rīgā, Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Īsi pirms Ziemassvētkiem – 23. Decembrī – tajā ielika 20. decembrī dzimušu zēnu. Līdzi viņam bija dati par potēm, arī autiņbiksīšu komplekts, pudelīte un zīmīte ar tekstu, lai puisēnu nosauc par Kristianu. Pēc tam glābējsilītes atvēra arī slimnīcās Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Valmierā, Madonā, Daugavpilī un Rēzeknē, kur desmit gadu laikā nonākuši gan pāris stundu, gan diennakti, gan dažas dienas un pat trīs mēnešus veci mazuļi. Pavisam Latvijas glābējsilītēs ir atstāti 46 bērni. Pērn tajās ieliktas divas meitenītes: 16. aprīlī Rīgā, bet 20. Maijā – Madonā.
Ceļš no silītes līdz adopcijai
Baby box jeb glābējsilīte ir īpaši izveidotas, triecienizturīgas durtiņas, kuras atverot bērnu var ielikt zīdaiņu gultiņā ar augstām organiskā stikla malām. Kad glābējsilītes durtiņas aizvērtas, mediķi saņem skaņas un sarkanās trauksmes lampas signālu. Ja durtiņas nav kārtīgi aizvērtas, hidraulikas sistēma tās aizver automātiski, un no ārpuses atvērt tās vairs nevar.
Satikšanos ar mediķiem var uzskatīt par bērniņa otro dzimšanas dienu – neviens nezina, no kurienes un kāpēc mazulis te nokļuvis, un sākas viņa jaunā dzīve. Mediķi bērnu apskata un novērtē viņa veselību. Par notikušo informē bāriņtiesu un policiju, lai noskaidrotu, vai ievietotais bērns nav meklēšanā, ziņu par atrasto mazuli izplata medijos – ja nu viņš kādam, piemēram, nolaupīts.
Ja bērnam nav miesas bojājumu, ja kopā ar viņu nav atstāti dokumenti, kas atklāj bērna vecākus, un ja mazulis nav meklēšanā, cilvēku, kas ievietoja bērnu glābējsilītē, nemeklē. Ja bērns nav pasludināts kā pazudis un nav zināmi vecāki, viņam piešķir atradeņa statusu. Tas ļauj uzreiz uzsākt bērna adopcijas procesu – tiek meklēta ģimene, kas gaida iespēju adoptēt zīdainīti. No slimnīcas bērniņu izraksta tikai pēc rakstiska saskaņojuma ar bāriņtiesu. Parasti viņš nonāk pie jaunajiem vecākiem 10 dienu laikā pēc ievietošanas glābējsilītē – vispirms pirmsadopcijas aprūpē, pēc tam viņu adoptē.
Ja bioloģiskie vecāki pārdomā un glābējsilītē ielikto mazuli grib atgūt, jādodas uz bāriņtiesu, un vislabāk to izdarīt jau divu nedēļu laikā. Tomēr arī adopcijas procesa sešu mēnešu laikā bioloģiskie vecāki ar bāriņtiesas starpniecību joprojām vēl var mēģināt bērnu atgūt – priekšroka vienmēr tiks dota bioloģiskajiem vecākiem, nevis adoptētājiem.
Līdz šim Latvijā bijuši pāris gadījumu, kad vecāki ir vēlējušies savu glābējsilītē atstāto bērnu atgūt.
Piemēram, kāda mamma pārdomāja, atgriezās jau pēc stundas un izdarīja visu, lai bērnu atgūtu. Viņai bija gan bērna dzimšanas zīme, gan sava pase, viņa bija gatava veikt DNS analīzes, kas pierādīja, ka mazulis ir viņas bērns. Bāriņtiesas prasības sieviete izpildīja, un bērniņu atdeva mammai. Citā situācijā mamma nebija gatava DNS analīzēm, un nebija arī nekādu dokumentu, kas pierādītu viņas saistību ar glābējsilītē ievietoto mazuli, tādēļ bērniņu nodeva adopcijai. Reiz glābējsilītē ievietoja mazuli kopā ar viņa dokumentiem. Arī šis mazulis atgriezās ģimenē – pie vecmāmiņas, jo vecākiem bērnu aprūpes tiesības bija atņemtas. Visi pārējie glābējsilīšu bērni ir adoptēti tepat Latvijā.
Kas ieliek bērnu silītē?
Bērna atstāšana glābējsilītē ir anonīma – cilvēkam, kas mazuli atstāj, neviens pakaļ nedzenas un viņu nemeklē. Pie glābējsilītēm nav novērošanas kameru, jo tāda uzraudzība būtu pretrunā glābējsilītes būtībai. Lai cik nosodāma dažkārt šķiet šī rīcība, iespējams, tā tomēr ir labākā izvēle no sliktākajām: labāk, lai bērniņu anonīmi atstāj, nevis izmet atkritumos – no miskastes atpakaļ nepaņemsi, bet glābējsilīte ļauj mazuli izglābt. No bērniem atsakās arī dzemdību nodaļās, bet par šiem gadījumiem sabiedrība neuzzina. Sievietei, kura izlemj bērniņu ievietot glābējsilītē, visticamāk, ir savi iemesli, kāpēc viņa negrib ne ar vienu diskutēt par savu izvēli, negrib sajust nosodījumu un negrib kaut ko parakstīt vai apliecināt. Būtu vajadzīgas milzīgas izmaiņas likumos, lai šādas iespējas nebūtu, un patiesībā tās nemaz nav vajadzīgas.
Nav un nevar būt konkrēta informācija, kas un kāpēc risinājumam izvēlas glābējsilīti, tomēr par daļu gadījumu zināma nojausma ir.
Pieļauj, ka glābējsilītē ir atstāti vairāki bērni, kas piedzimuši izvarotām sievietēm. Tāpat, iespējams, lēmumu par glābējsilīti pieņem sievietes, kam nav mīloša un atbalstoša vīrieša un/vai vecāku atbalsta, un bērniņus glābējsilītē atstāj arī sievietes ar smagām, neārstējamām slimībām.
Prakse ir, valsts iesaistās netieši
Lai gan glābējsilītes Latvijā ir jau desmit gadu, valstī arvien nav konkrētu likumu vai noteikumu, kas regulētu to darbību. Kopš 2013. gada 1. janvāra glābējsilītes gan ir nostiprinātas Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likumā. Tur pantā Atradeņa dzimšanas fakta reģistrācija teikts: ja bērns ticis ievietots glābējsilītē, ārstniecības iestāde nosaka bērna varbūtējo dzimšanas laiku un vietu, dod bērnam vārdu un uzvārdu un paziņo par to dzimtsarakstu nodaļai. Tas ir vienīgais likums, kur minēts glābējsilītes nosaukums. Glābējsilīšu prakse ir pierādījusi spēju sekmīgi darboties un īstenot savu galveno funkciju, bet ik pa laikam izskan ieteikumi sakārtot tiesisko bāzi, jo likumi glābējsilīšu darbību pilnā apjomā joprojām neregulē. Tam jaušami dažādi iemesli. Piemēram, atteikumu no bērna sabiedrība morāli nosoda, tādēļ likumdevējs cenšas distancēties. Iespējams, ir arī bažas, ka glābējsilīšu darbības regulējumu varētu uztvert kā zaļo gaismu un glābējsilītēs atstāto bērnu skaits strauji palielinātos. Tomēr būtu tikai atbalstāmi, ja, piemēram, ar likumu būtu noteikts, kurš un kur drīkst izveidot glābējsilītes, kā tās jāsakārto, kādai informācija pie tām jābūt pieejamai. Tāpat valstij vajadzēt padomāt par anonīmā atteikuma nostiprināšanu likumā, par iespējām mātei pierādīt, ka viņa ir glābējsilītē atstātā mazuļa mamma, u. c.
Lai gan valsts joprojām nav uzņēmusies atbildību par glābējsilīšu izveidošanu un uzturēšanu, tās tomēr darbojas nevainojami. Glābējsilīšu izveidošanu un uzturēšanu Latvijā nodrošina nevis valsts, bet privāts uzņēmums – sabiedrisko attiecību kompānija Divi gani, kas šīs vietas bērna dzīvībai ir izveidojusi un gādā par to darbošanos, un valsts finansējums tam netiek piesaistīts. Projekta īstenotāji allaž uzsver: ja glābējsilīšu darbība izglābj kaut viena bērna dzīvību – ja vecāki izvēlējušies ielikt bērnu glābējsilītē, nevis izmest atkritumos vai atstāt mežā –, tad glābējsilītes sevi ir attaisnojušas.
Privātā projekta saikne ar valsti un pašvaldībām ir tā, ka visas glābējsilītes izvietotas slimnīcu teritorijās. Savukārt Labklājības ministrijas Adopcijas reģistrā glabājas informācija par katru glābējsilītē atstāto mazuli – kad un kur viņš atrasts –, tiek saglabātas viņam pūrā iedotās zīmītes: dzimšanas laiks, datums, svars un garums, arī norādes, kādu vārdu bērniņam būtu vēlams izvēlēties, vēlējumi bērniņam vai atvainošanās par to, ka nav bijis citas izejas un mazulis atstāts. Tāpat glabājas fotogrāfijas ar mantām, kas atstātas kopā ar bērniņu, visu sīki aprakstot. Iespējams, kādreiz, kad bērns jau būs pieaudzis, šī informācija viņam var noderēt, lai atrastu savus vecākus.
Tikmēr mazuļa adoptētājiem ir tiesības izlemt – stāstīt vai nestāstīt par to, ka viņš ir glābējsilītes bērns.
Glābējsilītes pasaulē
Vācija. 2000. gadā Hamburgā atklāja pirmo glābējsilīti mūsdienu Eiropā. Nu Vācijā ir gandrīz 100 glābējsilīšu. Par gandrīz katru no tām gādā kāds cits – slimnīcas, nevalstiskās organizācijas, pat cilvēki, kuri savās mājās izveidojuši glābējsilīti. Vācijā ir iespējamas konfidenciālas dzemdības: sieviete slimnīcā atstāj informāciju par savu identitāti slēgtā aploksnē, bet bērns, sasniedzot 18 gadu vecumu, var uzzināt savas mātes vārdu un uzvārdu.
Polija
55 pilsētās šobrīd darbojas 60 glābējsilīšu. Tās visas izvietotas starptautiskas katoļu baznīcas organizācijas Caritas paspārnē un visbiežāk atrodas māsu klosteros. Pirmā glābējsilīte atklāta 2006. gadā Krakovā, klostera māsu mājā, kur sniedz atbalstu vientuļām māmiņām.
ASV
Glābējsilītes dibinātāja ir ugunsdzēsēja Monika Kelsija. Viņas mammu 17 gadu vecumā izvaroja, piedzima Monika, un mamma viņu pameta slimnīcā divas stundas pēc dzemdībām. Moniku adoptēja, viņa izauga mīlošā ģimenē un vēlāk izveidoja glābējsilītes. Amerikā mamma jaundzimušo var atstāt policijā, pie ugunsdzēsējiem vai slimnīcā.
Krievija
2011. gada oktobrī Permā atklāja pirmo glābējsilīti. Pavisam Krievijā darbojas 19 glābējsilītes 10 reģionos. Visas atrodas slimnīcās, izņemot vienu, kas ir baznīcā.
Dienvidkoreja
2009. gadā baznīcas mūra sienā atklāja pirmo glābējsilīti, vēlāk – arī otru. Izteikti vairāk bērnu sāka likt glābējsilītēs, kad slimnīcās atteikties no bērna kļuva sarežģītāk. Dienvidkorejā bērnus galvenokārt atstāj vientuļās mātes, kuras nonākušas sociālā izolētībā un finansiālās grūtībās.
Indija
Šūpulis bērniņa atstāšanai atrodas konkrētas organizācijas bērnu labklājības padomes paspārnē, tā ir viena no valsts apstiprinātājām adopcijas aģentūrām Deli. Laikā no 1978. gada te uzņemts vairāk nekā 3000 bērnu, galvenokārt ar smagām veselības problēmām. Daļa bērnu dzīvo turpat, daļa bērnu tiek adoptēti.
