Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Man ir aizdomas, ka mazbērnu tētis dzer!
Esmu vecmāmiņa 1 un 3 gadus veciem puikām. Man ir aizdomas, ka viņu tētis – mans znots – pārāk daudz dzer. Savukārt meita izvairās par to runāt, un, kad es tā aplinkus cenšos aizskart šo tēmu, saruna beidzas vēl nesākusies… Esmu jutusi, ka no znota nes alkohola smaka, kaut arī viņš tai brīdī košļā košļeni vai sūkā konfekti. Arī ģimenes mielastos licies aizdomīgi, ka viņam nepietiek ar vienu alus kausu – viņam vajag otro trešo… Znots ir kluss un visādā ziņā normāls cilvēks, bet, tiklīdz iedzer, uzvedas kā apmainīts – smejas un joko, manuprāt, pat par daudz.
Godīgi sakot, uztraukumu man rada tas, vai viņš nedzer tad, kad ir viens pats ar puikām.
Meita ir pārdevēja un strādā maiņu darbu. Grūti saprast, kas man kā vecmāmiņai būtu jādara? Pagaidām tās tikai ir manas nojautas – nekas slikts nav noticis. Nepalīdz arī tas, ka meita par šo tēmu atsakās runāt… Droši publicējiet manu vēstuli, jo, iespējams, ir ģimenes un vecmāmiņas, kurām ir līdzīgas problēmas! Vai ir kaut kas, ko es varu darīt?
Citi lasa
Atbild psihologs
Diemžēl jāsaka, ka ar Jūsu aprakstītajām problēmām sastopas daudzas ģimenes. Svarīgi saprast, ka alkoholisms – tā ir atkarība, slimība, kas attīstās pakāpeniski un ievelk visus ģimenes locekļus. Alkoholismam līdzi nāk daudzas smagas emocijas: kauns, vainas izjūta u. c. Sākumā parasti ir noliegums – man/mums nav problēmu, viss ir kārtībā, tas ir veids, kā relaksēties, es iedzeru tikai svētkos un īpašos brīžos… Atzīt, ka ģimenē kādam ir problēmas ar alkoholu, nozīmē pateikt to, ka kaut kas mūsu ģimenē nefunkcionē, kā gribētos. Kuram gan gribas to atzīt? Vienmēr ir cerība, ka tas pāries pats no sevis, ja tik būs gribasspēks un sakārtosies apstākļi.
Atkarības ietekmē visus ģimenes locekļus – emocionālo klimatu ģimenē un tālāk jau ikviena ģimenes locekļa pašsajūtu, darba spējas, veselību utt.
Jūs nevarat atrisināt sava znota grūtības, bet jūs varat neizlikties, ka nekas nav noticis un ka jūs neko nemanāt – neturiet to noslēpumā! Manuprāt, ir svarīgi par to runāt tieši, atklāti un bez pārmetumiem, stāstīt par to, ko Jūs redzat, izteikt savas bažas un piedāvāt atbalstu. Tālāk jau Jūsu meita var izvēlēties, kā uz to reaģēt un vai viņai Jūsu atbalsts ir vajadzīgs. Svarīgi būt meitai tuvumā, uzturēt labu kontaktu, lai tad, kad viņa būs gatava runāt par notiekošo un kaut ko darīt, Jūs varētu viņai palīdzēt. Atkarība rada līdzatkarību, un tikai cilvēki, kas nenoliedz notiekošo, neglābj, iedrošina runāt par grūtībām, rīkoties un meklēt palīdzību, reizēm var būt kā impulss tam, lai kaut kas mainītos. Mazbērniem Jūs varat palīdzēt, vienkārši būdama vecmāmiņa, ar kuru kopā viņi jūtas labi un droši.
Mamma traucē man audzināt dēlu!
Dzīvoju kopā ar savu mammu un divgadīgo dēlu. Diemžēl nav dienas, kad ar mammu nestrīdētos. Man pašai drīz būs 25 gadi, bet mamma joprojām pret mani izturas kā pret mazu bērnu, viņa pārmet man, kad pēc saviem ieskatiem audzinu dēlu – vienmēr viss, ko daru, viņai šķiet nepareizs. Ekonomisku apsvērumu dēļ nevaru dzīvot citur, jo dēla tēvs ir ārzemēs un par savu bērnu neinteresējas. Tomēr visvairāk mani satrauc tas, ka mamma pret mani neizturas kā pret pieaugušu cilvēku. Vai mammas uzvedību varu mainīt?
Atbild psihologs
Sveika, domāju, ka visticamāk mammas uzvedību Tu mainīt nevari, kaut arī tas skan diezgan skarbi. Tu vari mainīt savu uzvedību un attieksmi. Ja Tu mainīsies, tad mainīsies arī tava mamma. Jautājums ir par robežām, kā un vai Tu tās nospraud. Tas, ka tu šobrīd dzīvo pie mammas, nenozīmē, ka esi maziņa un ka viņai ir tiesības Tev kaut ko pārmest, kaut arī, protams, Tu esi viņas meita. Jautājums ir – kā Tu pati jūties kā māte? Cik droša un pārliecināta mamma esi? Vai jūs kādreiz esat runājušas par šīm lomām, ka tagad Tu esi ne tikai meita, bet arī mamma?
Varbūt der mēģināt veidot sarunu nevis no pozīcijas māte un meita, bet kā divas sievietes, mātes?
Cik Tev svarīgs ir mātes vērtējums, un kā Tu jūties, dzīvojot kopā ar viņu? Varbūt vari pateikt viņai, kā jūties, kad viņa Tev kaut ko pārmet? Iespējams, der pajautāt, par ko viņa baidās… Veidojot sarunu ar māti, parādi, ka esi pieaugusi, pati izdari izvēles un uzņemies atbildību par tām – strikti nosaki jautājumus, par kuriem esi gatava diskutēt ar viņu un par kuriem ne. Mācies būt droša un pārliecināta par sevi, mainies pati, un tad, visticamāk, mainīsies Tavas attiecības ar māti.
Vai mamma grib, lai audzinu viena?
Esmu laimīgi precējusies divu meitu māmiņa, un man ļoti sāp manas mammas vārdi: «Vai tavs vīrs visu mūžu vārīs zupu un kurinās krāsni? Vai viņš nevar atrast sētnieka darbu?»
Mamma jaucas mūsu attiecībās, uzskatot, ka tas nav normāli, ka ģimenē vienīgā pelnītāja šobrīd esmu es.
Viņai ir jāiet pie psihoterapeita, bet to es nevaru viņai teikt, jo viņa nodomās, ka gribu viņu ielikt psihenē. Mamma pat zvanīja vīramātei, kurai pārmeta, ka viņa slikti audzinājusi savu dēlu… Brīžam šķiet, ka viņa būtu laimīgāka, ja es bērnus audzinātu viena… Vai viņa grib panākt, lai es šķiros?
Atbild psihologs
No Tava rakstītā šķiet, ka Tu jūties dusmīga uz savu mammu, jo viņa neizprot jūsu ģimenes modeli un traucē jums dzīvot. Jautājums ir: kādas kopumā Tev ir attiecības ar mammu, un cik ļoti viņa pieradusi jaukties tavā dzīvē? Vai un kā Tu spēj novilkt robežas, un kā Tava mamma tās ievēro? Ja Tavai mammai vienmēr bijis grūti ar robežām, tad Tev tās ir jānosprauž ļoti stingras: vai nu tu respektē manu ģimeni un izvēli strādāt, kā mēs to vēlamies, vai arī mūsu kontakti ir minimāli.
Ja mamma ir spējīga ieklausīties, tad varbūt der parunāt par to, kā viņas iejaukšanās ietekmē Tevi un Tavas attiecības ar vīru.
Varbūt var apjautāties arī par mammas bailēm, kādēļ viņa tik ļoti uztraucas par to, ka pelnītāja esi tikai Tu? Ja viņa ir gados vecāka, tad varbūt Tev vai jums kopā ar vīru pacietīgi jāizskaidro, ka ir mainījušies laiki un arī tradicionālās vīriešu un sieviešu lomas, jo, iespējams, viņai grūti aptvert, ka ģimenes modelis var būt ne tik tradicionāls un ka jūs tajā jūtaties ērti un laimīgi.
Mani bērni ir izlaisti mežonīši!
Man ir divi bērni: meitai 4 gadi, puikam pusotra. Varbūt izklausīsies, ka esmu kaprīza, nepacietīga un histēriska māte, kuru sēdēšana mājās novedusi līdz baltām pelītēm, bet tā nav. Vienmēr esmu gribējusi nestrādāt algotu darbu, bet gan audzināt bērnu bariņu. Un tagad ir tā, ka mans sapnis par ideālo dzīvi ir realizējies, tikai ne tik harmoniski un skaisti, kā biju izsapņojusi…
Man ir 2 ļoti prasīgi, jūtīgi, aktīvi un enerģiski bērniņi, kas paņem arī visu manu enerģiju.
Jā, tūlīt dzirdēšu frāzes, ka visām jau tā ir vai ka nevajadzēja laist bērnus pasaulē, ja tagad jāžēlojas. Tomēr man žēl, ka nekad neesmu izbaudījusi skaisto zīdaiņa periodu, kad mazulis mierīgi čuč kā eņģelītis, tikai ēd un guļ un, ja neguļ, tad smaida, tā mātei sagādājot daudz pozitīvu emociju.
Man tā nebija. Pirmkārt, mani bērni naktīs modās ik pa 1,5–2 stundām, tāpēc katru rītu jutos kā zombijs. Otrkārt, maniem bērniem nepatika sveši cilvēki, nemaz nerunājot par ciemiņu uzņemšanu vai ciemošanos citur. Treškārt, bērniem ratos nepatika (meita kulbā vispār negulēja – raudāja, kamēr paņēmu rokās vai ieliku ķengursomā). Ceturtkārt, māneklīti manējie atteicās ņemt. Arī spēlēties viņi paši nekad nebija ar mieru – man viņi visu laiku bija jāizklaidē. No malas daudziem varbūt šķita, ka bērni ir izlaisti mežonīši – lai būtu kaut cik mierīgi, mūždien man rokās vai pie pupa.
Es zinu, ka man vienkārši ir pārlieku jūtīgi bērni, ar kuriem līdz gada vecumam vispār nevarēju izbaudīt ne svētkus, ne braucienus, ne atrašanos ārpus mājas.
Neirologi tikai raustīja plecus, bērnu psihologi skaidroja, ka man vienkārši ir tādi neērtie bērni un tur neko nevar darīt… Tomēr man interesē – KĀPĒC? Ne maniem bērniem UDS (uzmanības deficīta sindroms), ne stresaini apstākļi, ne stresains tētuks… Varbūt vienkārši sev jāiestāsta, ka manējie ir tādi, un viss. Bērni, kuri baidās no blendera, putekļu sūcēja, matu griežamā aparāta – visa, kas rūc. Bērni, kuri skaļi protestē arī par to vien, ka ratiem uzliek lietus plēvi.
Kāpēc visu to rakstu? Šobrīd man ir vēlme vēl pēc kāda mazuļa, bet es baidos, ka man atkal tiks nemiera gariņš, ar kuru kopā nevar ne istabu uzpost, ne pagatavot sev ēdienu (kur nu vēl paēst, kamēr mazais nomodā!). Varbūt tas ir pārbaudījums man? Ja godīgi, apnikuši apkārtējo nosodījumi un acu bolīšana. Es mīlu savus bērnus. Ļoti. Bet es sapņoju par to, kā varētu ikdienu ar viņiem baudīt, nevis gaidīt vakaru, kad ķipari būs saldi iemiguši savās gultiņās…
Atbild psihologs
Sveika, no rakstītā šķiet, ka jūties nogurusi un daudz pievērs uzmanību tam, ko domā apkārtējie. Vienmēr viena lieta ir izsapņotais bērniņš un otra – reālais, kuru jāspēj pieņemt tādu, kāds tas ir, un tad nereti arī seko vilšanās. Nav jākaunas par to, ka Tu gribi vakarā mieru, atpūtu un laiku sev. Tas ir tikai dabiski un cilvēcīgi, neviens nespēj 24 h diennaktī būt nomodā par visu. Tev nav jābūt ideālai mammai, jo tas nemaz nav iespējams.
Bērniņa uzvedību ietekmē ļoti daudzi faktori, un visus nemaz nevar aprakstīt, kā arī neviens nevar paredzēt, cik mierīgs vai aktīvs būs tavs nākamais bērniņš. Jāņem vērā, ka lielu lomu vienmēr spēlē iedzimtība, ne tikai tas, cik stresaini vai mierīgi ir vecāki un vide.
Katrs bērns piedzimst ar citādu nervu sistēmu un temperamentu, un to nevar mainīt, ar laiku var iemācīt to regulēt. Tas, ka viņi ir aktīvi vai jūtīgi nenozīmē, ka viņi ir mežoņi vai Tu esi slikta mamma.
Es domāju, ka nav jāmeklē vaina. Mazi bērni prasa daudz enerģijas, Tavējie jo īpaši, tādēļ varbūt derētu padomāt par to, kā bērnu audzināšanas darba slodzi sadalīt, lai Tu nebūtu vienīgā, kas uzņemas visas rūpes. Jautājums, kā un cik daudz tēvs iesaistās viņu audzināšanā un vai viņu jūtīgums un uzvedība mainās tēva klātbūtnē. Ieteiktu Tev papētīt, kā veidojas Tavas un bērnu attiecības un kādas ir Tavas izjūtas, kad viņi uzvedas tā, kā uzvedas. Kā vispār Tu jūties kā divu mazuļu mamma? Šķiet, ka starp jums valda daudz baiļu un trauksmes, iespējams, Tu baidies par kaut ko un savukārt bērni baidās no elektriskām ierīcēm. Svarīgi būtu arī fokusēties uz tām lietām, ko vari baudīt kopā ar viņiem, jo Tu noteikti tādas vari atrast. Nereti mēs vairāk pievēršamies tam, kas mums bērnos vai citos cilvēkos traucē vai apgrūtina, un nepamanām to labo, kas viņiem piemīt. Dod laiku sev un viņiem, tici, ka ar viņiem viss ir kārtībā. Mēģini sajust sevi, veltīt laiku sev, tad arī Tu pati varēsi atbildēt uz savu jautājumu un pieņemt lēmumu. Lai izdodas!
