Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
9
-
3
-
0
-
1
-
3
-
1
-
0
-
Par ajavasku (Ayahuasca) sauc Amazones lietusmežu pamatiedzīvotāju veikto sakrālo ceremoniju šamaņa uzraudzībā, iedzerot džungļos iegūto augu novārījumu ar psihedēlisku efektu. Vienlaikus ajavaska ir arī pats psihotropais dzēriens, ko indiāņi tradicionāli izmantojuši ārstnieciskos un garīgos nolūkos.
Viņi tic, ka dabisko augu novārījums palīdz tikt galā ar ķermeņa un prāta slimībām, kā arī ļauj sazināties ar senčiem un citiem svētajiem gariem. Dzira tiek izgatavota no koku liānas (Banisteriopsis caapi) vīteņauga – dēvēta arī par garu liānu vai mirušo liānu –, sajaucot to no dažādām augu lapām, kas satur paaugstinātu dimetiltriptamīna (DMT) daudzumu.
Kad abi augi apvienojas, lapas izdala spēcīgu psihedēlisko halucinogēnu – DMT –, bet liānas vīnogulājos esošais harmalīns nodrošina, ka DMT efekts turpinās aptuveni trīs vai četras stundas.
Citi lasa
DMT ir starptautiski aizliegto psihotropo vielu sarakstā, arī Latvijā, tomēr ne visās valstīs aizliegums tiek attiecināts uz ajavaskas augiem.
Peru un Brazīlijā ajavaska ir atļauta, ja to lieto reliģisko rituālu ietvarā. Tieši tāpēc ajavaska ir piesaistījusi Rietumu pasaules interesi – tūkstošiem tūristu ik gadu dodas retrītos uz Peru un tās kaimiņvalstīm, lai piedzīvotu apziņas stāvokļa izmainīšanu ar šī dabas dzēriena palīdzību.
Kas notiek ar ķermeni un prātu?
Tradicionāli ceremonija norit grupā šamaņa vai reliģiskā līdera uzraudzībā.
Vakarpusē rituāla dalībnieki iekārtojas uz matračiem, blakus atrodas bļodiņas, kurās, ja nepieciešams, drīkst vemt.
Tējas deva katram ir individuāla, atkarīga no ceremonijas vadītāja, kurš var piedāvāt procesa laikā ieņemt arī otro vai trešo porciju. Līdz ar ajavaskas tējas dzeršanu šamanis smēķē specifisku dabisko tabaku, ko rituāla laikā piedāvā arī citiem, un ievēro citus svinīgā rituāla atribūtus, piemēram, sakrālo dziesmu – ikaro – izpildīšanu. Ar dziesmu palīdzību šamanis vada rituāla dalībniekus viņu iekšējā darbā.
Pēc ajavaskas tējas nobaudīšanas efekts jūtams jau pēc pusstundas. Sākotnēji tīri ķermeniski. Visbiežāk ir nelabums, intensīva vemšana, retāk caureja, ko vietējās šamaņu ciltis dēvē par la purga. To skaidro kā atbrīvošanos ne vien no fiziska, bet arī garīga piesārņojuma – dzīves gaitā sakrātās negatīvās enerģijas, apspiestajām emocijām, traumām, psiholoģiskajiem blokiem. Var būt arī paātrināta sirdsdarbība un paaugstināts asinsspiediens, aukstuma vai karstuma viļņi. Seko iekšējā iedarbība, kas var būt individuāla – kādam viegli stimulējoša, citam ekstrēmu vīziju veidā.
Tā nav apreibināšanās, kāda notiek, piemēram, lietojot alkoholu. Ajavaskas ietekmē pazūd robežas starp sapni un nomodu – cilvēks it kā ir pie pilnas apziņas, spēj runāt vai aiziet uz tualeti, vienlaikus arī sapņu tēli un halucinācijas šķiet tikpat reāli.
Ajavasku pieredzējušie atklāj, ka to iespējams salīdzināt ar dvēseles savienojumu ar dievišķo, tā ir garīga, transformējoša un dziedinoša pieredze. Ievērojamākie efekti ajavaskas laikā: halucinācijas, uztveres izmaiņa, palielināta introspekcija un atgriešanās pagātnes notikumos, piekļūšana sen aizmirstām atmiņām, ārpusķermeņa pieredze jeb atrašanās pārpasaulīgā vidē, saskaršanās ar mistiskām būtnēm no citām planētām vai arī mirušajiem radiniekiem, izmainīta laika uztvere, miera, mīlestības un eiforijas izjūta, kā arī paaugstināta visu maņu jutība.
Interesanti, ka ajavaskas ceļojums sakrīt ar klīnisko nāvi pieredzējušo stāstiem. Arī rituāla laikā cilvēki iekšēji mēdz nonākt ellē, pārkāpt nāves slieksni un pēcāk svētlaimīgi pārdzimt.
Iespējamā pozitīvā iedarbība
Daudzi atzīst, ka ajavaskas pieredze ir bijusi viens no nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem viņu mūžā. Pēc tās skaidri apjaušama dzīves misija, patiesās vēlmes, sastapšanās ar savu ēnas pusi, pateicība par dzīvi un sapratne, cik tā ir īsa un vērtīga.
No neiroloģiskā un psiholoģiskā viedokļa ajavaskas ietekme uz smadzenēm ir līdzīga dziļi meditatīvam stāvoklim.
Fiziski ajavaskai tiek piedēvētas antiparazītiskas, arī pretvēža līdzekļa īpašības. Tīrīšana notiek līdz ar vemšanu un caureju, kas palīdz atbrīvoties no parazītiem un nevēlamiem mikrobiem zarnās. Par pretvēža īpašībām zinātniekiem gan vēl nav skaidras atbildes.
Ajavaska, iespējams, atvieglo traumu simptomus, palīdz nonākt līdz dažādu slimību cēlonim un pārvarēt krīzes. Medicīniskajās pārbaudēs pētnieki secinājuši, ka ajavaska spēj palīdzēt depresijas, kā arī alkohola, nikotīna vai dažādu narkotiku atkarību ārstēšanā. Pazeminās aktivitāte smadzeņu daļās, kas saistītas ar depresiju un trauksmi. Cilvēks jūtas daudz atvērtāks un pilns optimisma.
Vēl ir vajadzīgi padziļināti pētījumi, tomēr zinātnieki pašlaik ir vienisprātis, ka cilvēka organisms nespēj izstrādāt toleranci pret DMT, līdz ar to novārījums neveido atkarības risku.
Riska faktori
Tā kā ajavaskas ceremonijas nav ne reglamentētas, ne sertificētas, nav iespējams novērtēt šamaņu un vadītāju pakalpojumu drošību. Diemžēl Dienvidamerikā tā kļuvusi par sava veida rūpalu un tiek komercializēta – ik uz stūra apgaismību meklējošiem tūristiem piedāvā veikt garīgo attīrīšanos.
Šādi viltus šamaņi pievieno novārījumam citus augus, vemšanas vai caurejas zāles vai narkotikas. Tad iespējams pat letāls iznākums.
Par nopietnām sekām brīdina gadījumos, ja ajavasku lieto kopā ar depresijas, augsta asinsspiediena medikamentiem, kā arī citām narkotiskajām vielām, tostarp kokaīnu. Arī pirms ceremonijas vairāku nedēļu garumā jāievēro specifiska diēta, jo daži pārtikas produkti nav savienojami ar novārījumu. Riski ietver dažādas medicīniskas komplikācijas, pasliktinātas kognitīvās un fiziskās spējas. Tāpēc šo rituālu nevajadzētu veikt attālos reģionos, kur nav pieejas medicīniskiem resursiem vai garīgās veselības aprūpei, kā arī ir ierobežota saziņa ar vietējām varas iestādēm.
Pētījumā ASV secināja, ka lielākā daļa ajavaskas gadījumu šķiet droši, tomēr bijusi neliela daļa cilvēku, kam novērotas sirdsdarbības komplikācijas vai krampju lēkmes. Tēja ietekmē serotonīna izstrādāšanos, tāpēc tiem, kas lieto noteiktus antidepresantus, var būt bīstamas blakusparādības, piemēram, serotonīna sindroms.
Ajavaska ir spēcīgs psihedēliķis, tādēļ vienmēr pastāv iespēja, ka pieredzes būs biedējošas.
Pagātnes traumu apzināšanās var būt tik sāpīga un pārsteigt nesagatavotu, ka kādam ilgstoši var rasties grūtības tikt galā ar ceremonijā piedzīvoto. Protams, cilvēkam, kam konstatētas garīgās veselības problēmas, par iespēju piedalīties rituālā ir jākonsultējas ar ārstu.
Lai arī daži pētījumi liecina par ajavaskas terapeitisko iedarbību un paaugstinātu pieeju radošajam potenciālam, ajavasku piedzīvojušie brīdina, ka nepastāv brīnumzālīšu substances, kas padarītu mūs par labākiem vai garīgākiem cilvēkiem, atbrīvotu mūs no pasaulīgajām problēmām un sāpēm. Tie vien spēj parādīt iespējas, potenciālās taciņas, pa kurām doties, un ir izmantojamas tikai kā instruments, nevis panaceja. Pilnīgi iespējams, ka šos ceļus cilvēks itin labi jūt pats un tik radikālas pieredzes nav nepieciešamas.
Dokumentālās filmas, kuras noskatīties
- The Last Shaman (2016)
Ar depresiju sirgstošs jaunietis dod sev 12 mēnešus laika, pēc kuriem nolemj veikt pašnāvību, ja neizārstēsies. Viņš dodas uz Amazones lietusmežu, cerot atrast šamani, kurš spētu viņu dziedināt.
- Ayahuasca: Vine of the Soul (2010)
Naturopāte un grāmatvedis dodas uz Amazoni, lai izmēģinātu ajavaskas iedarbību un izmainītu apziņas stāvokli.
- DMT: The Spirit Molecule (2010)
Zinātniskā filma par dimetiltriptamīnu (DMT) – molekulu, kas atrodama gandrīz katrā dzīvajā organismā un uzskatāma par spēcīgāko psihedēliķi uz Zemes.
- The Reality of Truth (2017)
Kontroversiāla dokumentālā filma, kas pēta saistības un attiecības starp garīgumu, reliģiju un pshedēliskajām vielām.
Pieredzes stāsts
Raivis: Eņģeļu sabiedrībā. Ar atombumbu ribās
Jau piedzimu ar interesi par augiem. Bērnībā, kamēr vienaudži šķaidīja pa dubļu trasēm rotaļu bagijus un sita bumbu, lasīju pļavās puķes vai sarunājos ar kokiem mežā. Tagad man ir 33 gadi, liela ģimene un dārzs. Joprojām sarunājos ar augiem, sevišķi tomātiem tas patīk, viņi reaģē. Ik pa laikam it kā nevilšus uzdūros informācijai par citiem augiem – par rituālajiem augiem Amazones džungļos, par to neparasto iedarbību, tostarp par ajavasku.
Pirmā reakcija bija – tas nav domāts man. Tomēr pavisam drīz nejauši satiku cilvēkus, kas to jau ir mēģinājuši. Viņi aicināja pievienoties braucienam uz ajavaskas nedēļas nogali Spānijā (ekonomiskā klase salīdzinājumā ar ceļojumu uz Peru vai Brazīliju!). Dzīve mani bija nolikusi izvēles priekšā.
Nevilšus šim braucienam pakārtojās gan darbi, gan finanses, līdz visbeidzot arī mazliet apmulsusī sieva teica: «Brauc, bet atgriezies!»
Pat ārsts, ko apmeklēju dažas nedēļas pirms brauciena, ieteica atsacīties no kviešu miltiem, piena produktiem, cukura. Tas gandrīz precīzi atbilda diētai, ko iesaka ievērot kādu laiku pirms ajavaskas ceremonijas. Tā nu attapos pērkam aviobiļetes. Pēc neilga laika – lidmašīnas salonā. Biju paņēmis līdzi Ziedoņa Epifānijas, 1978. gada izdevumu. Vienkārši ieslīdēja ceļasomā. Kalnu ciemats ar smaržīgiem, siltiem dienvidzemju priežu mežiem, milzīga katalāņu villa, kas iebūvēta kalna nogāzē, plašs balkons ar skatu uz Vidusjūru…
Ceremonija
Mūs sagaida šamanis, 56 gadus vecs triju bērnu tēvs, nesen šķīries. Ļoti vienkāršs, neuzspēlēts, savējais, apmeklējis Latviju – par to liecina suvenīru magnētiņi pie ledusskapja. Vairākstāvu villas zemākajā stāvā, kas, šķiet, iecirsts klintī, vakarpusē sāk smaržot kvēpināmie augi, kas atgādina pastaigu turienes mežā.
Plašajā telpā izstieptā aplī izkārtotas daudzas ērtas vietas – gan krēslos ar atzveltnēm, gan uz mīkstiem matračiem. Viens no tiem kļūst par manējo. Par sabiedroto manas dzīves neticamākajā piedzīvojumā. Tomēr, ticiet man, par neticamu to var saukt tikai ar laika distanci.
Esot ajavaskas iedarbības procesā, viss ir tik reāli, ka… jāraud. Jāsmejas. Jāvemj. Jātrīc no aukstuma. Jāpuņķojas. Jāsvīst no karstuma. Kā nu kuram un kā kurā brīdī.
Ceremonijas telpas vidū novietots tāds kā improvizēts dabas altāris ar vietējo mūžzaļo augu lapām un ziediem, ar akmeņiem un izlocītiem koku zaru fragmentiem. Liesmo dažas sveces, un uz mani noraugās čūskas figūriņa. Kompozīcijā ir kaut kas suģestējošs.
Daži, acīmredzot tie, kas vairāk pieredzējuši šajā jomā, laikus paņem mazus spainīšus. Daļu telpas nodala krāsainu segu siena, aiz kuras novietoti vēl daži matrači. Uz visiem (aptuveni 30) cilvēkiem viena tualete. Tā kā ir lasīts, ka var būt gan vemšana, gan caureja, dažam labam tas rada spriedzi. Tomēr spriedze pazūd jau pēc pirmās šamaņa izsniegtās glāzes, pēc kuras dodamies, lēnā garā ceļoties no ērtajiem matračiem. Šamaņa aicināti, esam rāmi un dziļi paelpojuši, un man jau brīdi pirms ajavaskas pirmā malka gar acīm metas raibs. Esmu atslābis un gatavs. Neko negaidu, bet varbūt arī tā ir gaidīšana, nezinu.
Trīs glāzes
Pirmā asociācija – garšo kā struteņu sula. Tieši šovasar bija izspraukušās dārzā. Pēc otrās porcijas, ar ko cieņpilni sasveicinos, kaut kur dziļumos sarosās neliels nelabums, bet ātri vien aprimst. Blakus jau sākusies spainīšu dimdināšana pret grīdu, ko pavada vemšanas skaņas.
Nezinu kāpēc, bet par katru vēmēju sirdī iemājo prieks, it kā viņš būtu nevainīgais, kas spējis atmūķēt netaisnīgi uzliktus rokudzelžus.
Telpu piedimdina kāds spāņu puisis, kuram pirmajam kļuvis pavisam, pavisam slikti. Pateicoties neparastajam mūzikas pavadījumam, kas piepilda labi apskaņotās telpas kaktus, pārņem sajūta, it kā mēs būtu sīkas figūriņas, kas novietotas uz skaņu plates, un bezgalīgi riņķojam.
Jau pēc pirmās glāzes, aizverot acis, redzu skaistas un ļoti krāsainas bildes, viss kustas un riņķo. Patiešām izbaudu. Bet tas beidzas, tiklīdz atveru acis. Šķiet, tā ir Eva, skaista un sirsnīga spāniete, kas pienāk un jautā, vai vēlos trešo glāzi. Jā, kāpēc ne? Šamanis mani nomēra ar acīm un piepilda glāzi. Pavisam nedaudz no maziņas plastikāta glāzītes, tāpat kā abās iepriekšējās reizēs.
Atkāpjos, lai to izdzertu, bet pēkšņi man ir sajūta, ka dzēriens izteikti garšo pēc asinīm. Sajūtu to dzelžaino garšu. Pazib pavisam dīvaina doma – tās ir manas mātes asinis. Trauciņš ir tukšs, un es atsēžos savā ērtajā vietā, blakus abās pusēs ir jogas pasniedzējas – viena latviete, otra itāliete. Viņas ir savos procesos.
Izbaudu ļoti skaistu redzējumu.
Dūmakaini zila čūska savijas kopā, un no viņas muguras raksta izveidojas greznas galaktikas. Vēroju, baudu un tajā brīdī zinu, ka tieši tā radies Visums.
Viss ir iespējams. Brīžiem kaut kas mani izsit ārā no mūzikas vadītās plūsmas, un tad es jūtu, ka man kāds saka: esi mierīgs, viss notiks tā, kā tam jānotiek, mēs visu nokārtosim, bet tu – paļaujies. Daru tā. Mūzika skan, lielākoties saklausu spāņu valodu, zilbes stiepjas, notis ļogās, tāpat kā mans ķermenis atslābinās arvien vairāk.
Lidojums
Labi, ka izvēlējos apmesties uz matrača, – izstiepjos, cik vieta ļauj. Viena roka ir pie galvas, un pēkšņi jūtu, ka mans avotiņš ir mīksts kā zīdainim. Skatos uz saviem pirkstiem, no kuriem laukā šaujas gaismas kūļi. Izstieptās kājas paliek uz villas aukstajām flīzēm, vairs nav manos spēkos tās nolikt kaut kur citur.
Rokas? Arī tās pazaudēju kādā mirklī. Lidoju ceremonijas maigajā viesuļvētrā. Spilgtās bildes un dejojošos vektorus nomaina it kā kosmiska telpa, kurā lidinos. Precīzi tāda pati sajūta, kādu dažkārt laimējas piedzīvot, lidojot sapnī, tikai daudz intensīvāka.
Pēkšņi man ir dota spēja apskatīt savu prātu it kā no malas.
Esmu pazaudējis visu ķermeni, lidoju savā iekšējā izplatījumā un redzu, cik bezjēdzīgas ir visas shēmas, problēmu risinājumi un idejas, ko prāts nemitīgi tiražē. Tobrīd vēl nezinu, ka pēc 24 stundām man izmisumā nāksies lūgt prātam palīdzību.
Lidoju telpā kopā ar fragmentiem no manas dzīves, līdz tie burtiski sairst manā acu priekšā, jo, izrādās, tik daudz ko ir uzbūvējis prāts. Tam visam nav nekādas vērtības. Laidelējos savos vērojumos, līdz nelabums sasniedz jaunu virsotni. Pusnemaņā dodos spainīša meklējumos. Gaidītā atvieglojuma nav, tik vien kā paspļaudos, un tā arī ir visa attīrīšanās. Izrādās, pazaudēšanās no ķermeņa notikusi arī gluži burtiski. Tās taču nav manas kājas, kas tur pinas pa grīdu. Gādīgi tieku pavadīts uz zonu aiz norobežojuma. Griķu maiss, ko citkārt uzskatīju par savu ķermeni, sabrūk uz matracīša. Spainītis ir blakus.
Eksplozija
Pretēji ķermeņa vājumam pasaule aiz plakstiņiem plaukst negaidītā krāšņumā. Tā ir dvēseles oāze, kur esmu nonācis. Baudu. Līdz kā zibens mani skar sajūta, ka esmu norijis atombumbu. Acumirklī tā eksplodē, un viss izbeidzas. Nežēlīgi sāpīgi. Mani sarauj gabalos. Tik negaidīti. Vēl viena eksplozija, kā iznīcinošs starpgalaktiku karš. Un es zinu, ka šajā mirklī izdzīvoju savas mammas nāvi.
Asaras rit tik lielas kā pelēkie zirņi Ziemassvētkos. Pamirkšķinu, un man šķiet, ka spainīti vajadzēs nevis vemšanai, bet asarām.
Salst. Kādas rokas mani sasedz vairākās kārtās, uzmanīgi un gādīgi. Man nav iespējas pateikties, jo pēkšņi esmu savas mātes kapā un ar enerģiju, kas plūst no plaukstām, dziedinu viņas kaulus. Grūti, bet pieņemas spēkā sajūta, ka akceptēju visu, kas ir noticis ar manu mammu. Es laižu to visu vaļā, un kopā ar mani ir brālis un tēvs. Mēs atvadāmies no autoavārijas, kas pirms daudziem gadiem iznīcināja mūsu ģimeni. «Jāceļas,» bez valodas saka piesmakusi, bet maiga balss, un manī veras brazīlietes Elenas skaistā seja. Viss. Pirmais ceļojums ir galā. Vēl gribas palikt tajā pusē, bet dzirdu arī šamaņa balss murdoņu.
«Kā bija?» vaicā tautiete, jogas skolotāja. «Ārprāts,» atbildu, un tas ir patiesi, jo patiešām pabiju ārpus prāta. Pēkšņi sakrālo telpu piesmaržo spāņu vakariņas. Es jūtos labi, it kā 50 gadu būtu staigājis pie psihoterapeita. Kaut kas ir atrisinājies, palaists prom. Ir viegli un priecīgi.
Otrā diena
Uz mani skatās keramikas saulīte. Dabas altāra izkārtojums ir mainījies, to papildinājušas majestātiskas palmu lapas. Ir otrās ceremonijas sākums nākamajā pievakarē. Gaidu turpinājumu skaistajam iekšējam ceļojumam savā īpašajā telpā. Jau pēc otrās glāzes ajavaskas esmu pamatīgi pārsteigts, ka tā nenotiek. Ir pilnīgi citādi.
Man nav ļauts brīnīties par savu prātu vai pazaudēties no ķermeņa. Toties esmu kādā citā skaistā vietā.
Vairākas reizes ļoti intensīvi sajūtu tādu dievišķu pieskārienu. To varētu raksturot kā eņģeļu klātbūtnes sajūtu. Atkal un atkal mana sirds novibrē sen aizmirstās sajūtās. Nebrīnos, jo dziļi sevī man tas viss liekas pilnīgi normāli. Esmu it kā gaismas pasaulē, un pēkšņi man ir iespēja sarunāties ar savu mirušo omīti. «Paldies, ka man piezvanīji!» es viņai saku, jo viņas nāves naktī redzēju omīti sapnī, viņa atvadījās. Noskatos, kā omītes dvēsele attālinās, un manī ir miers.
Nonāku citas dvēseles priekšā. Zinu – tā ir mana sieva. Tik liela un gudra dvēsele, drīzāk dieviete, nevis cilvēks, es apbrīnā elšu. Man birst karstas asaras, jo mana sieva ir tik pārpasaulīgi skaista.
Vai tiešām ar šo dievišķo būtni es kašķējos par mājas kārtošanu? Nu nevar būt!
Nākamā dvēsele, ko satieku, ir citāda. Tā ir sena un ārkārtīgi vieda. Tas ir mans vecākais dēls. Apbrīnā baudu viņa enerģiju un saprotu, ka dzīvē varu būt tikai viņa pazemīgs skolnieks. Mans dēls ir ļoti tuvu Dievam, tieši tāda ir sajūta. Un pēkšņi milzīgas sāpes, jūtu, ka man viņš ir jāzaudē.
Mūzika skan, ceremonija turpinās, bet es atkal griežos uz vecās plates un netieku tālāk. Dēla nāve. Un atkal. Jo es nevaru pieņemt šo zaudējumu. Ar vienu mazu vēl funkcionējošu prāta stūrīti saprotu, ka šovakar dienasgaismā izceltas vecas bailes, kas iekapsulējušās kaut kur dziļi mugurkaulā kopš laika, kad gaidījām viņu piedzimstam un ārste pēc kādas sonogrāfijas teica, ka pastāv neliela iespēja, ka ar bērnu kaut kas nebūšot kārtībā, tāpēc jādur augļapvalks un jāveic analīzes ar risku zaudēt bērnu.
No mediķes un viņas padomiem atteicāmies un sagaidījām veselīgu mazuli, taču ajavaska kā Višņevska ziede izvelk šīs bailes kā vecas strutas no vāts dzīlēm. Jā, šī pieredze, atgriežoties mājās, ļāva citām acīm paskatīties uz savu bērnu. Tomēr tā bija pārlieku sāpīga. Uz izturības robežas. Ļoti negribējās atgriezties pasaulē, kur iespējamas šādas ciešanas.
Otrā un noslēdzošā ceremonija citiem beidzās ar dejām, smiekliem un aplausiem, bet es spēju tikai savākt savu segu, uzšķērsto sirdi, no asarām burtiski pilošo spilvenu un pārvākties uz gultu, naktī turpinot gremot šo man grūti pārstrādājamo tematu.
Labprāt būtu to visu vienkārši izvēmis. Bet nekā. Tā teikt, podiņš sauss. Nākamajā rītā jutos pavisam draņķīgi. Ieskrēju istabiņas stikla durvīs un dabūju iesauku zvirbulis. Nu es labi izpratu kaut kur lasītu pieredzes stāstu, ka ajavaska ir reizē skaistākā un briesmīgākā pieredze mūžā. Tas bija tieši mans gadījums. No eņģeļiem un dievišķiem augstumiem pie iznīcības, personīgās sagrāves, tukšuma. Tomēr augi mani nepameta nelaimē. Un ne tikai augi.
No jau pieminētās jogas skolotājas izskanēja aicinājums pievienoties izmēģināt varžu indi kambo. Inde! Šķita, ka tas ir tieši tas, kas man tobrīd vajadzīgs. Lai kādas būtu sekas. Brazīliete Elena mums diviem novadīja kambo rituālu, uz apdedzinātas ādas uzliekot varžu indi.
Ķermeniski tiešām riebīgas sajūtas, un nu vēmu arī es. Urā! Visbeidzot attīrīšanās. Un atkal bija jāraud lielās zirņu asaras. Tad Elena man iepūta abās nāsīs rapē – īpašu augu maisījumu, kurā esot kaut kas no ajavaskas un tabaka.
Sajūta tāda, it kā būtu izēstas 60 mārrutku burciņas un bez pauzes pa virsu tikpat daudz sinepju. Toties pēc mirkļa varēju burtiski elpot ar smadzenēm.
Bet svarīgākais, ka jutos tik ļoti sazemēts. Atpakaļ pie dabas, atpakaļ pie sevis. Traumatiskā pieredze ieguva kaut kādu apveidu, es varēju dzīvot tālāk. Skūpstīju grīdu un sēdus dejoju, kamēr Elēna dziedāja balsī, kurā skan Amazones džungļi. Izgāju laukā un glāstīju nezāles puķudobē. Neko tik skaistu savā mūžā nebiju redzējis.
Post Scriptum
Lielais jautājums – ko ar šo pieredzi iesākt, atgriežoties mājās? Šķiet, pareizākā atbilde skan – neko speciālu vai samocītu. Šamanis brīdināja, ka Amazones sakrālo augu terapeitiskā iedarbība nebeidzas brīdī, kad nodziest ceremonijas sveces, nožūst vaigi un spilveni. Ar šādu ļaušanās sajūtu arī vadīju nākamās dienas un naktis.
Paldies manai sievai, ar kuru varu dalīties šajā pieredzē bez jebkādiem rāmjiem! Tas ir svarīgi – runāt, stāstīt, noformulēties. Vēl dažas turpmākās dienas, laižoties miegā, jutu, ka atkal it kā ieslīdu ajavaskas riņķojošajā dejā, telpā starp nomodu un sapņiem. It kā nokļūtu savādā epifānijā no vecās Ziedoņa grāmatas.
Prāts bija tik saprotoši uzklausījis manu lūgumu un pieredzēto aši ietērpa tādā kā milzīga gumijas lācīša vielā. Gan pozitīvie, gan negatīvie pārdzīvojumi nonākuši lācīša atsperīgajā masā, aiz prāta uzbūvēta drošības spilvena, sargājot trauslo iekšējo būtni, kas dziļās sāpēs locījās uz matrača.
Taču kopumā skats uz dzīvi kļuvis vieglāks – izpratne par to, ka dzīves piespēlētās problēmas patiešām ir iluzoras, atļauj ar zināmu vieglumu izturēties pret ikdienas sarežģījumiem.
Kas gan ir kārtējais neplānotais auto remonts pret mūžību! Priecājos arī par jaunu skatu uz cilvēkiem vispār. Manī ir palikusi dievišķās dzirksts klātbūtnes sajūta, kas ļauj apzināties, cik pārpasaulīgi skaista ir cilvēka dvēsele, lai gan ikdienā šī dvēsele basto treniņus vai nekārto istabu. Tādai īpašībai kā sīkumainība ir vieta cilvēcisko netikumu atkritumos, nevis manā galvā.
Atceros kādu vizualizāciju otrās ceremonijas laikā – atrados savā galvaskausā un vēroju smadzenes. Iedomājieties, tās nesastāv no pelēkās vielas, bet no gandrīz antikvāriem nobrūnējušiem kartotēku plauktiem ar simtiem sīku atvilktnīšu, kurās iekšā atrodas ar roku aprakstītas nodzeltējušas lapiņas. Tādi kā Dainu skapja labirinti. Jēzus Marija, bet ir taču digitālais laikmets! Lūk, viss pieredzētais un arī simbolu valodā parādītais ir labs pamats, lai iekšēji mainītos un pilnveidotos!
Pēc abām ceremonijām notika kopīga dalīšanās ar piedzīvoto, un tas patiešām ir labs veids, kā pārstrādāt dīvaino vai pat prātam neaptveramo pieredzi. Gandrīz visus dalībniekus (izņemot mani) vienoja atbrīvošanās pie spainīšiem, bet katrs pieredzēja ļoti atšķirīgas lietas. Arī citiem tika piespēlētas vecas ģimenes problēmas vai kādas dziļi personīgas sāpes, bet daži vienkārši baudīja nepārejoša prieka sajūtu vairāku stundu garumā, vēl kāds nekur tā pa īstam arī neaizlidoja.
Nav vērts būvēt ilūzijas par to, kā būs. Vēl būtiskāk, manuprāt, ir neskriet pēc ajavaskas malka plikas ziņkārības vai modes pēc.
Nezinu, kā lai to sakarīgāk noformulē, bet piekrītu izplatītajai frāzei, ka ir jāsajūt aicinājums. Lai tas būtu pa īstam. Lai ļautos sakrālo augu dziedinošajam spēkam. Indiāņu piekoptie rituāli ierauj bezapziņas telpā, tas nav pa jokam, un tā nav vienkārši apdullināšanās. Tas var izrādīties nežēlīgi smags darbs ar sevi, uz kuru pats esi labprātīgi parakstījies.
Domāju, ka ceļā pie ajavaskas galamērķi sasniegs tieši tie, kam tas ir nepieciešams. Patiešām nezinu, cik sekmīgi var nokļūt ceremonijā, internetā nolūkojot kādu no daudzajiem džungļu medicīnas retrītu centriem, piemēram, Peru. Piedāvājumu jau netrūkst. Tādēļ priecājos, ka mans ceļš uz šo pieredzi veda kopā ar šajā jomā pieredzējušiem paziņām. Man no tiesas simpatizēja rimtais katalāņu šamanis, kurš virtuves skapītī glabā paša rokām Brazīlijas džungļos gatavotu koncentrētu ajavaskas novārījumu un kurš atgriešanās rīta agrumā mani tik laipni aizvizināja uz Spānijas dienvidu pilsētiņas dzelzceļa staciju.
