Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
14
-
0
-
1
-
5
-
0
-
0
-
0
-
Kā piesiet zagli
Slīpa vakara saule krīt tukšajā Universitātes kabinetā, kur uz laiku patvērumu atradušas «Rožgravu» kūtsaugšā atrastās Martas grāmatas. Tās ir jau mazliet pāršķirotas un patīrītas, taču joprojām tik putekļainas, ka pēc brīža kaklā sāk kost putekļi.
Pirmo atšķiru visnoslēpumaināko no atradumiem. Pēc skata gadus piecdesmit vecu kladi pusatplīsušiem vākiem, rūpīgi pierakstītu ar zaļas krāsas lodīšu pildspalvu. Nu, protams, zaļas! Martas īpašā attieksme pret zaļo krāsu…
«Tā grāmata no manas rokas rakstīta…» sākas pirmajā lappusē, un tie vārdi domāti no reliģiskajiem tekstiem, taču man šai brīdī liek domāt par ko gluži citu, itin kā Marta mums būtu atstājusi ziņu: «To esmu rakstījusi es!» Jo šis ir tas pats rokraksts, jau veca cilvēka rokraksts, kuru redzējām uz Martas rakstītajām kartītēm un dokumentiem. Pēc visa spriežot, arī šī klade pierakstīta ar Martas roku. Lai gan beigu lapās rokraksts mainīsies uz daudz, daudz jaunāka cilvēka rokrakstu.
Bet pēc pāris lapām ar dievvārdiem mēs piepeši nonākam pavisam citā – pirmskristietības maģijas – pasaulē.
Citēt buramvārdus pilnībā gluži nedrīkst, pārāk bīstama joma, īsta krēslas zona, taču jau nosaukumi vien! Te nu ir vai viss, kas varēja satraukt tālaika cilvēkus. Asins vārdi. Priekš uguns dzēšanas. Priekš visādām lopu vainām un asins sērgām. Vīveļu vārdi. Traka suņa vārdi. Vai arī traka cilvēka. Zobu vārdi. Rozes vārdi ir pat vairāk nekā desmit, tai skaitā pret smadzeņu rozi un vēl dažiem diferencētiem rozes veidiem.
Sevišķi mistiskie Zagļa piesiešanas vārdi: Pēteri sien, Pēteri sien, Pēteri sien. Lai viņi stāv kā auni, lai viņi bļaun kā buļļi, lai viņi piekaļas uz savām pēdām, tad lai skatās uz augšu, lai skaita zvaigznes pie debesīm un tos smilšu graudus pie zemes, tās lapas uz kokiem… kad tev kāda lieta nozagta, roc apakš sliekšņa šos piesiešanas vārdus tur, kur tas zaglis pāri gājis ar nozagto mantu rakstīt šos vārdus:
- Peidi
- Zem
- Pārpad
- Peidi ZR
- Tad atnazu.
- Tad gaidi, kad nesīs mantu atpakaļ.*
Uzreiz aiz zagļa piesiešanas vārdiem humāni seko arī Zagļa vaļā laišana: Ko stāvi tu iekš Pētera saitēm, eij tūdaļ projām šinī stundā un glābies jo projām no tādiem ļaunumiem…
Lai spīganas govis nenoslauc
Čūskas vārdi. Priekš bitēm. Plintes vārdi. Priekš acu sāpēm. Priekš branta. Muldēšanas vārdi. Vēja lode. Priekš jikts. Uguns grēka apturēšana. Visnotaļ universāli vārdi. Priekš nezināmām kaitēm un trīs deviņām vainām. No tiem laikiem, kad sievas ticēja, ka ļaunās kaimiņienes pārvēršas par spīganām un izdzer viņu govīm pienu, nākušie Ja tev piens atņemts: Augsti kalni, dziļas lejas, no tam baltas putas, baltas smiltis, Dievs Tēvs, pasargi lopiņus no spīganām un raganām, un laumām, gariem un no vēja bultām, kur lopiņš zālīti ēd…
Un nākamajā lapā arī skarbā latviešu vēsture: Lai tevi nevar aizvest ļaunie ļaudis ne uz cietumu, ne izsūtīt (var uzrakstīt un turēt uz krūtīm vai kabatā): Gowel + Kouwel + Nowel+ Gribiet jūs mani šeit nozagt jeb izārdīt, bet es jūs sasiešu ar ķēdēm un lūkiem, un jums būs stāvēt rāmiem, es jūs apliecināšu. Āmen.
Un vēl viena gluži aktuāla pamācība: Pie tiesas jeb pie bargiem kungiem ejot, lai tie taptu rāmāki, iekšā ejot jāmet domās trīs reizi krusts +++ priekšā kreiso kāju pirmo pār slieksni un pa priekšu acis jālaiž uz grīdas, tad uz kungiem tiesnešiem un jāsaka sekojošie vārdi. Amen, amen, amen, lai tev sirds ir kā baltu aitu villa, kā rīta rasa, kā saules stars, kā mēness noiedams, lai zelts uz tavu galvu spīd… Pēdējās lapās rokraksts jūtami pārmainījies – noteikti pieder jaunākam cilvēkam. Kopā pierakstītas 55 lappuses, rūpīgi sanumurētas.
Nākamā vārdu grāmata palikusi vispār bez vākiem, bez sākuma un beigām, lapas saspraustas ar sarūsējušu saspraudi.
Pēc skata līdzinās manas vecāsmātes bēniņos atrodamajiem divdesmito un trīsdesmito gadu pierakstiem. Kaligrāfisku roku vecajā drukā ar melnu tinti – tieši tinti, nevis lodīšu pildspalvu – rakstīti. Visticamāk, tie mantoti no Martas mātes Annas, kura arī bijusi spēcīga dziedniece. Asins noturēšana. Priekš drudža. Ļaunuma vārdi. Pakrūts vārdi. Šķietami bezjēdzīgie Traka suņa vārdi: Satur apar tenet apart. Priekš spokiem. Peļu vārdi. Dūrēja vārdi. Priekš mēra un zarnu sāpēm jeb caurejas. Priekš krītamo slimību. Te es ieraugu ko spēcīgu, kas iepriekš nav redzēts, – Slepkavu vārdi.
Un vēl kas negaidīts – Priekš noburšanas. Un, visbeidzot, pavisam vienkārši: Laimes vārdi! Pēc kuriem kāda roka vēl pierakstījusi: Tās nelaimīgas dienas iekš gada. Datumi ir, tikai gadskaitļa nav… Gods kam gods, ar netīrām lietām Marta nav nodarbojusies, vismaz buramvārdus tādam nolūkam nav pierakstījusi. Martas kladēs nav ne vīru, ne sievu aizvilšanas un ieēdināšanas vārdu, un arī lāsta vārdus atradu tikai vienā lapā.
Suģestīvā lingvistika
To, ka zinātāja lietoti buramvārdi nav tukša pesteļošanās, pierādījis kaut vai japāņu zinātnieks Masaru Emoto, kas fotografējis sasaldēta ūdens kristālus pēc dažādu vārdu iedarbības. Labi vārdi ūdens molekulas acīm redzami sakārto skaistos kristālos, bet ļauni – deformē. Zinātne sen jau pēta suģestīvo lingvistiku un verbālo rezonansi.
Droši vien buramvārdi bija tikai maza daļiņa no Martas spēka.
Aculiecinieki arī parasti nemin, ka Marta dziedinot būtu kaut ko meklējusi grāmatās. Viņi atceras Martas dīvaino transa stāvokli, kuru parasti notur par aizsnaušanos, un atceras, kā Marta kaut ko bubinājusi virs cukura, taukiem un citām sanestajām pārtikas vielām.
Iespējams, tas, ko Marta murmināja virs cukura, arī bija vārdi, tikai viņa tos zināja no galvas tik labi, ka nebija grāmatā jāieskatās.
Vēl te ir grāmatas un kaudzīte dažādu citu papīru. Dikļu Dziesmu svētku dziedātāja karte no 1939. gada 16. jūlija ģenerālmēģinājuma pulksten septiņos. Baznīcas pase Dikļu Augstrozes draudzē: Rācenis Marta, Nr. 1666. Ziedojumu kvītis baznīcām. Martai rakstītas vēstules gan krievu, gan latviešu valodā. (No Maskavas: «Dārgā Marta! Šodien pa radio pārraidīja par L. I. Brežņeva nāvi. Man šai sakarā trauksmainas priekšnojautas. Tomēr 70 gadus nebija kara…»)
Bet tā īpaši aizkustina ar zaļu tinti rakstītās Ildzes vēstules. Par to, kā viņa piedzīvojusi brīnumus, kā pieredzējusi, kā virs cukuriņiem Jūs bijāt transā. Par Imantu, kuru Marta no nāves piecēlusi. «Dārgo Martastant, atkal pēc divi tūkstoš gadiem ir pasaulē cilvēks, kurš kurlus dara dzirdīgus, aklus redzīgus, ceļ no nāves caur Dieva vārdu. Tā, Martiņ, esat Jūs.»
Kāpēc zaļā krāsa?
Ko par Martu pēc pirmās atrasto lietu pārskatīšanas var spriest Janīna Kursīte? «Pirmkārt, mani izbrīnīja, ka Zilākalna Martai bijusi tik plaša bibliotēka. Tas rāda, cik daudzpusīgs cilvēks viņa ir bijusi. Otrkārt, reliģiskā literatūra. Dziesmu grāmatas, Bībeles vairākās paaudzēs. Un tam pretī – buramvārdi. Treškārt, medicīnas rokasgrāmata, kas domāta ārstiem speciālistiem, iznākusi piecdesmitajos gados krievu valodā.
Ceturtkārt, latviešu folklora, tautas dziesmas, arī daiļliteratūra. Grāmatu un arī rokrakstu klāsts liecina, ka Marta nebija tikai lauku tante, kam rokās vai acīs spēks un kas ar savu hipnotizējošo spēku kaut ko dara, bet pati nezina, ko. Blakus šim spēkam viņai bija zināšanas un izpratne par kultūru, reliģiju, medicīnu. Grāmatas ir lasītas, un grāmatzīmju vietā tajās atradās apsveikumi un vēstules.
Vēl ir saglabājusies Martas sarakste ar pacientiem, apsveikuma kartītes, telegrammas.
Citi lasa
Un redzams, ka Martas komunikācija ar šiem cilvēkiem nebija formāla, saziņa turpinājās arī pēc tam, kad viņa bija palīdzējusi. Vēstules no pacientiem nākušas gadu garumā.
Vēl ir kvītis par ziedojumiem baznīcām – Dikļu un Raunas baznīcai. Un summas, kas rakstītas kvītīs, nav nekādas mazās. Tas apliecina, ka taisnība, ko tautā runāja, ka Marta nevis krāja naudu, bet to ziedoja baznīcai.
Nākamais – Martas apģērbi. Skaisti saglabājušās kleitas, mētelis, blūzes, jaciņas.
Var jau jautāt – ko dod apģērbs? Bet modernajā folkloristikā un antropoloģijā aizvien lielāka vērība tiek pievērsta tieši apģērbam. Arī apģērba krāsai. Šoreiz pārsvarā visi apģērbi, kurus atradām, ir dažādu nianšu zaļajā krāsā, arī puķainajām kleitām dominē zaļā krāsa.
Arī Marta pati daudziem pacientiem ir mācījusi – tev jāvalkā zaļā krāsa!
Var jau domāt, ka tā tikai tāda kaprīze. Taču viņa kā dziedniece izvēlas noteiktu krāsu. Un zaļā krāsa patiešām dažādās tradīcijās saistīta ar ārstniecisko iedarbību. Vēl Martas drēbēm nedaudz raksturīga zila un neuzkrītošas krāsas. Šīs kleitas nav tik daudz kā noteikta laika vēstures liecība, bet stāsta ko daudz svarīgāku: kā ģērbās slavenākā padomju laiku dziedniece. Tāpēc ir ļoti svarīgi saglabāt, iekonservēt, restaurēt šos apģērbus. Apģērbi ir daļa no viņas personības, būtības. Īpatnēji ir tas, ka arī dziednieces skapis ir bijis tumši zaļā krāsā, pat šujmašīnai Singer koka apvāks bija nokrāsots zaļš.»
Burvja piezīmju rezerves variants
Uz vēsturiskā un mistiskā robežas balansē atrastās vārdu grāmatas.
«Man radās iespaids, ka Marta teicami pārzinājusi latviešu buramvārdu klāstu,» atzīst Janīna. «Ja šie paši vārdi nonāk kāda cita rokās, viņš var burties no rīta līdz vakaram, taču tie nesīs tikai ļaunumu. Bet pavisam cits spēks tiem ir tāda cilvēka kā Marta rokās, kurš, no vienas puses, pārzinājis kristietības vārdu tradīcijas, no otras, pirmskristietības maģiskās tradīcijas. Un var redzēt, ka tas ir darbojies un iedarbojies.
Visdrīzāk, viņa tos mantojusi. Parasti buramvārdu zinātājs tos nodod tam, kuru izvēlas, visbiežāk kādam no tuviniekiem, un katrs tos papildina ar savu roku. Taču domāju, ka šis ir tāds burvja piezīmju rezerves variants, jo viena daļa visstiprāko buramvārdu parasti vispār netiek pierakstīti, tos nodod no mutes mutē.
Tradicionāli tika uzskatīts, ka buramvārdus drīkst pateikt tikai tad, kad jūt pēdējo stundu, vien tad tos tiešā veidā nodod nākamajam. Vārdiem, kuri ir pierakstīti, vairs nav tā spēka. Rakstība jau nemaz nav tik sena salīdzinājumā ar to, cik sens ir pats buramvārdu mantojums un cik daudzus tūkstošus gadu tie saglabājušies no mutes mutē.
Buramvārdu spēks jau nav tikai to nolasīšanā – tam blakus ir gan roku kustības, gan noteikts laiks un noteikts veids, kā to dara.
Tas nenozīmē, ka Marta nevienam nav nodevusi savas spējas. Lai gan, ja dziednieks neredz sev tuvumā citu, kam iekšā būtu spēks tos pienācīgi izmantot, tad nodot to jebkuram ir gandrīz tas pats, kas palaist vējā. Iespējams, viņa tuvumā neredzēja nevienu, kas būtu tik spēcīgs. Lai gan pēc tam vairāki ir mēģinājuši uzdoties par daļējiem Zilākalna Martas tradīciju turpinātājiem.
Zilākalna Martai bija, pirmkārt, dabas dots talants. Otrkārt, iegūts, izkopts talants. Un, treškārt, viņa pratusi apvienot šīs dažādās iespējas, kas viņai jau no dabas ieliktas, ar tām iespējām, ko cilvēks pats var iegūt. Un tā notiek reti.»
Vai varam izveidot Tautas maģijas muzeju?
Ko ar atrastajām Martas lietām iesākt tālāk? «Jāmēģina saglābt to visu no bojāejas. Trīsdesmit gadu laikā mantas spēcīgi skāris laika zobs – gan grāmatas, gan apģērbus, gan pierakstus. Pirmkārt, vajadzīga konservācija, otrkārt, restaurācija, treškārt, jāsaprot, kur to likt. Tālāk varētu domāt par Tautas maģijas tradīciju muzeja izveidi,» teic profesore. Un ne jau tikai par Zilākalna Martu, galu galā mums bijuši (un, iespējams, vēl ir) arī citi leģendāri dziednieki, katrā novadā savi.
«Apzināt tautas tradīcijas nenozīmē reklamēt maģiju. Tautas dziedniecība ir daudz senāka nekā pati tauta, nekā visas Eiropas tautas. Dziedināšana ar roku, ar vārdu ir tikpat sena kā pati cilvēce,» uzsver folkloras un tautas tradīciju pētniece.
«Tāpēc svarīgi ir lepoties ar Zilākalna Martu un saglabāt viņas materiālo un garīgo piemiņu. Un svarīgi, lai cilvēki, kas saskārušies ar viņu, par to uzrakstītu, pat ja nav sapratuši, kas notiek. Tā daudziem varbūt likās, ka Marta iesnaužas. Bet viņai bija ļoti plašs klāsts, kā un kādos veidos viņa ar cilvēkiem strādāja. Tas bija apbrīnojami.
Viņa bija tautas maģijas profesore, es pat teiktu – akadēmiķe.
Un paldies Ilgai Veselei, kura bija saglabājusi Martas arhīvus, par to, ka mēs tagad varam ar pētnieka skatījumu un no laika distances tam piekļūt un analizēt.
Būdama jau cik gadu aizsaulē, Marta atgriežas un caur savām kleitām, grāmatām, ziedojumu kvītīm un visu citu mūs uzrunā. Tā ir tāda dažādu faktoru un dažādu cilvēku saslēgšanās ap Zilākalna Martas fenomenu,» saviļņota piebilst Janīna Kursīte.
* Buramvārdu fragmentiem saglabāta oriģināla rakstība.
