Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Maza pieaugušā kopija
Izteicienu bērns – vecāku spogulis dzirdam ļoti bieži, bet ko tas īsti nozīmē?
Lolita Muzikante skaidro, ka, pirmkārt, bērns jau piedzimst ar viena vai otra vecāka temperamenta iezīmēm, un tas nozīmē, ka viņš ir līdzīgāks mammai vai tētim.
Otrkārt, pirmo un paliekošāko piemēru, kā dzīvot, kā risināt konfliktus, kā tikt galā ar stresu, kā priecāties un kā bēdāties, bērns iegūst tieši no vecākiem. Ja mamma un tētis konfliktus risina izrunājoties vai stresu kliedē sportojot, bērns to pieņem kā normu un atkārto pats savā dzīvē. Ja, piemēram, tētim dzīve šķiet smaga un grūta un viņš to velk kā smagu vezumu, dēls, identificējoties ar tēvu, pārņem šādu attieksmi un arī dzīvi sāk uztvert līdzīgi, bet ne tāpēc, ka puikam pašam būtu tāda pieredze, bet tādēļ, ka viņš atspoguļo tēta pieeju dzīvei. Arī ja vecāki dzīvo pareizi – nestrīdas, nekad nedusmojas, visas problēmas norij –, bet slimo ar kuņģa čūlu, tāpat emocijas somatizē arī bērns, bieži slimojot. Līdzīgi darbojas arī veiksmīgie piemēri – ja tētis, pārnākot no darba, saka, ka viņam bijusi smaga darba diena, un aicina bērnu paspēlēt bumbu vai mamma pēc grūtas darbdienas dodas relaksēties vannā, arī bērns iemācās, ka tā var nomierināties un stresu iespējams izspēlēt vai noskalot ar ūdeni.
Mazuļa stress = mammas emocijas
Apmēram līdz divu triju gadu vecumam viss, kas notiek ar mammu, tiešā veidā atspoguļojas bērnā (ja mājās ar bērnu paliek tētis, tad – tēta sajūtas).
Ja mamma jūtas labi un mierīgi, pat ja viņai ir stress, nav pārgurusi un depresīva, bērns ir mierīgs un apmierināts, retāk slimo.
Bet, ja mamma ir trauksmaina, neapmierināta ar dzīvi, nemitīgi satraucas, ka tikai bērnam kaut kas nenotiek, mazais var sākt slimot, bieži niķojas, bļauj un nav valdāms. Pētījumi apliecina sakarību – ja mamma ir trauksmaina un brīdī, kad mazais pakrīt, šausmās iepleš acis, bērns tūlīt sāk raudāt. Bet, ja mamma mierīgi saka, ka viss ir kārtībā un samīļo mazo, viņš nomierinās daudz ātrāk. Tāpēc, ja it kā veselam bērnam ilgstoši ir alerģijas vai citi veselības traucējumi, viņš bieži raud, parādās tiki vai citas neirozes, iemesls var būt mammas emocijas vai notiekošais ģimenē.
Tas gan nenozīmē, ka mammai jābūt ideālai, vienmēr laimīgai un smaidīgai. Arī mamma ir dzīvs cilvēks – reizēm skumja un bēdīga, dusmīga un nogurusi, taču svarīgākais, ko viņa šādā brīdī dara un kā ar stresu tiek galā.
Vieglāk tikt galā, ja mamma saprot – es uztraucos, arī mans bērns uztraucas – un meklē risinājumu, palīdzību vai atbalstu.
Bērnam labākā mamma ir tā, kas rūpējas par sevi, labi izguļas, atpūšas un spēj atsaukties bērna emocionālajām vajadzībām – ieskatīties mazuļa acīs, samīļot, paņemt klēpī un uzsmaidīt viņam siltu smaidu.
Ārā no mammas orbītas
Ap divu triju gadu vecumu bērns sāk pakāpeniski atdalīties no mammas. Kad tas notiek, viņš daudz ko vēlas darīt un izmēģināt pats, arvien retāk pārbauda, kur ir mamma un kas ar viņu notiek. Mazulim tas jāļauj, lai attīstītu patstāvību un lai bērns arī turpmāk nepaliktu tikai mammas orbītā.
Ja mamma vienmēr grib kontrolēt, ko bērns ēdīs, ko vilks mugurā, ar kādām rotaļlietām spēlēsies, viņš neiemācās saprast, ko vēlas pats.
Atrašanās mammas ēnā var bērnam kaitēt.
Parasti ap divu triju gadu vecumu bērns sāk iet bērnudārzā, un tad var šķist, ka viņš vairāk vai mazāk sāk savu dzīvi. Taču tā nav, mazais joprojām turpina atspoguļot vecāku emocijas. Piemēram, mamma atnāk bērnam pakaļ uz dārziņu un, lai gan priecīgi smaida, tomēr iekšēji pēc darba dienas ir nogurusi un aizkaitināta. Bērns sāk niķoties, jo viņš jūt un reaģē uz mammas stresu. Tāpēc labāk neizlikties un nesmaidīt, bet mierīgi bērnam atzīt, ka bijusi smaga diena un ka ar to jātiek galā, nevis sākt strīdu vai izlikties, ka nekas nav noticis.
Piecos sešos gados bērnam jau vajadzētu mācēt nodalīt savu un mammas dzīvi – jā, viņš jūt, ka mammai kaut kas nav labi, bet tas viņu tik ļoti neietekmē. Protams, bērns var uztraukties, ja mamma ir bēdīga un satraukta, bet var arī mierīgi paspēlēties.
Skolas vecumā bērnam parasti sākas sava dzīve un svarīgas kļūst lietas, kas notiek arī ārpus ģimenes, rodas savas darīšanas un problēmas, par ko domāt.
Niķiem jābūt!
Ja bērns niķojas un ir kašķīgs, tas vēl nenozīmē, ka mamma vai tētis paši ir histēriķi. Bērnam niķis var būt kaut vai no tā, ka sāp vēders, vai tāpēc, ka bērnudārzā kāds atņēma rotaļlietu, vai par to, ka mamma nedod otru konfekti. Bieži vien pieaugušie izvirza augstas prasības gan sev, gan bērnam un domā, ja bērns runā pretī vai niķojas, kaut kas jādara! Taču niķojas un runā pretī visi bērni, un tas ir dabiski! Mazliet niķīgs ir absolūti vesels bērns, saka Lolita Muzikante, skaidrojot, ka vairāk jāuztraucas par bērniem, kuri nekad neniķojas un savas emocijas neizrāda, jo viņiem visbiežāk ir neirotiskas sekas, piemēram, tiki, čurāšana gultā, hroniska slimošana.
Bērns niķojoties izrāda emocijas, bet vecākiem viņa izpausmes vajadzētu izturēt, rādot, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, kā nomierināties un justies labāk.
Ar emocionāli un fiziski vesela bērna niķiem var diezgan viegli tikt galā, un viņš ir salīdzinoši viegli nomierināms. Taču, ja bērns dusmās visu ap sevi lauž un ārda, sit galvu pret sienu vai citādi sevi apdraud, tas gan vecākiem uzreiz jāapstādina. Tomēr arī šāda bērna uzvedība nenozīmē, ka bērnam ir histēriski vecāki, ja vien tas nenotiek regulāri, bet tikai kā reakcija uz kādu īpašu situāciju. Ja histērijas lēkmes ir biežāk, Lolita Muzikante iesaka aizdomāties, kā paši uzvedamies stresa brīdī. Varbūt mamma sit šķīvi pret zemi vai tētis kliedz, ka visa māja rīb? Tad nav jābrīnās, ka arī bērns tā reaģē.
Tikpat labi bērns var iekrist histērijās tāpēc, ka dziļākajā būtībā vecāku attiecībās kaut kas nav kārtībā.
Vecāki mēģina izlikties, ka viss ir labi, bet viņu starpā izveidojusies plaisa, varbūt kādam jau ir otras attiecības. Bērns īsti nesaprot, kas notiek, taču jūt, ka kaut kas nav labi, un sāk biežāk niķoties (to parasti dara aktīvie un impulsīvie bērni) vai hroniski slimot (to parasti dara klusie un pareizie bērni).
Ja bērns vienmēr krīt gar zemi tādēļ, ka mamma neiedod konfekti, tas biežāk ir stāsts par mammu, kas nevar izturēt bērna raudāšanu un ir gatava darīt visu, lai tikai viņš neraud.
Biežāk šādi rīkojas ļoti savaldīga mamma, kam ir augstas prasības pret sevi un kas ir hiperaprūpējoša, bērnam sniedz visu mīlestību.
Tomēr viņš nav vadāms. Un ne tāpēc, ka būtu īpaši niķīgs, bet gan tādēļ, ka vecāki bērnam nav iemācījuši robežas, un viņš nesaprot, ka ir lietas, ko nevar dabūt.
Kas spogulī nepatīk?
Bieži vien mūs bērnos kaitina īpašības vai ieradumi, kas pašiem nav pieņemami sevī. Piemēram, ja mamma ir impulsīva un mēdz kliegt, viņu kaitina, ja tā dara arī bērns.
Tāpat bieži mammai bērnā nepatīk tas, kas viņu patiesībā kaitina un ko viņa nevar pieņemt partnerī.
Piemēram, vīrs ēdot čāpstina, un bērns arī čāpstina, jo vēlas līdzināties tētim. Jo vairāk kāda lieta tracina, jo grūtāk tikt ar to galā. Bērns čāpstina, mamma uzvelkas un dusmojas, un sākas apburtais loks, kur visi ir neapmierināti. Taču mamma var pieņemt, ka vīrs tā ēd, un bērnam stāstīt, jā, tētis čāpstina, bet tu vari ēst šādi. Vai arī mēģināt vienoties ar vīru, lai viņš piedomā un turpmāk tā vairs nedara.
Ja mammai nepatīk tas, ko viņa saredz bērnā, vienmēr jāmēģina saprast, kas tieši viņai nepatīk. Vai kaitinošais ir kaut kas slikts? Mamma var pajautāt, piemēram, māsai, draudzenei, mammai, vai arī viņas līdzīga rīcība kaitina vai varbūt viņām tas šķiet pieņemami? Lolita Muzikante praksē sastop mammas, kuras kaitina arī pilnīgi normālas lietas. Piemēram, tā pati niķošanās. Nav iespējams panākt, lai bērns neniķotos, vienkārši jāmācās pieņemt, ka tā bērns izrāda savas emocijas.
Kā iegūt priecīgu spoguļattēlu?
Mēs vēlam saviem bērniem visu to labāko, ieskaitot priecīgu garastāvokli un harmoniskus vecākus. Ko darīt, ja jāiet mājās vai pakaļ bērnam uz dārziņu, bet mamma patiešām pēc smagas darba dienas ir uzvilkusies? Kad jūtas kāpj pāri veselajam saprātam, vislabāk palīdzēs time out metode. Ja vien neesi vēlu, labāk izkāpt no sabiedriskā transporta divas pieturas ātrāk un līdz dārziņam iet kājām, dziļi elpojot. Vari parunāties pati ar sevi un pateikt, ka esi nikna un dusmīga. Piezvani draudzenei vai mammai, varbūt viņas tev palīdzēs nomierināties. Viena no efektīvākajām nomierināšanās metodēm ir dziļā elpošana – sēžot tramvajā, piever acis un vizualizē vietu, kas saistās ar mieru un harmoniju, un dziļi ar vēderu elpo – tas atslābina muskuļus un mazina stresu.
Ja dusmas ir patiešām lielas, varbūt bērnu no dārziņa var izņemt vīrs. Ja tādas iespējas nav un ja, aizejot līdz dārziņam, nav izdevies nomierināties, var uzreiz bērnam pateikt, ka mammai šodien nav garastāvokļa, un sarunāt, ka mazais mammai palīdzēs un ies mājās mierīgs, bez niķiem.
Ja, arī pārnākot mājās, mamma ir neomā, labāk mazliet atpūsties, nevis uzreiz sakostiem zobiem mesties gatavot vakariņas vai spēlēties ar bērnu. Iekšēji dusmīga, bet ārēji laipna un draudzīga mamma izdara lāča pakalpojumu, jo mazais nesaprot, ko ir izdarījis, ja reiz mamma ir uzvilkusies. Tāpat labi, ja pēc smagas darbdienas stafeti var pārņemt tētis, un mamma, lai nomierinātu satraukto prātu, tai laikā apiet divus riņķus ap māju vai pasēž smaržīgā vannā.
