Kas palīdzēs dziedniekam? Žīgures, Peipiņa un Jansones stāsts

Mīlestības egregors

Diagnostiķes Dzintras Žīgures stāsts

«Esmu četras reizes operāciju laikā nonākusi komā, divas reizes pēc nopietnas slimības sevi piecēlusi no nāves gultas. Pēc vēža operācijas, kuras laikā man izņēma kreiso plaušu, palātā ienāca onkologs, un es viņam jautāju: «Es esmu stiprs cilvēks, sakiet, cik ilgi man atlicis dzīvot?» – «Trīs mēnešus,» viņš godīgi atbildēja. «Dakter, es ilgi dzīvošu,» ar stingru pārliecību teicu. «Jā-ā,» viņš neticīgi nogrozīja galvu. Es to redzēju, jutu. Kad atgriezos dzīvē, sāku strādāt ar sevi. Lasīju zālītes, žāvēju, gatavoju uzlējumus, ēdu priežu un egļu pumpurus, daudz laika pavadīju svaigā gaisā, vingroju, veicu elpošanas vingrinājumus.

Es uzveicu vēzi. Pirms pusotra gada man kājā sākās gangrēna, pārdzīvoju sešas operācijas, kuru laikā divas reizes piedzīvoju klīnisko nāvi.

Citi lasa

Estere Jansone

Slavenības

Eltons Džons nācis klajā ar skumjām ziņām

Ziņu aģentūra LETA

Sabiedriskais transports

Jelgavas pusē pārtraukta visu vilcienu kustība – pasažierus vedīs ar autobusiem

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Gada laikā, kopš iznācu no slimnīcas, esmu daudz sasniegusi. Es redzu savu bioenerģiju, veselības, dvēseles, gara un auras krāsas un varu noteikt preparātus, kas man jālieto. Veicu vingrojumus, darbojos ar hantelēm, bumbiņām, guļu uz adatu paklājiņa, lai uzlabotu asins cirkulāciju, stiprinu kāju, lai tā pieņem protēzi. Esmu tiktāl tikusi, ka varu domāt par protēzi. Esmu moža, kustīga, varu pārvietoties no krēsla uz ratiņkrēslu, un otrādi. Esmu atsākusi konsultēt cilvēkus.

Lai kļūtu par labu dziednieku, cilvēkam visu dzīvi ir jāskolojas. Viņam ir jāzina medicīna, psiholoģija, jābūt sertificētam. Dziednieks ir tāds pats speciālists kā citi, tikai ar īpašām spējām, kas viņam dotas no vecākiem un Dieva. Dziedniecību iemācīties nevar, bet Dieva dotās spējas var papildināt ar spēcīgu enerģētiku un zināšanām.

Es sev ļoti daudz dzīvē esmu palīdzējusi gan ar savām zināšanām tautas dziedniecībā, augu terapijā, gan studējot medicīnu un psiholoģiju. Mums katram ir vajadzīgi tie augi, homeopātiskie līdzekļi, medikamenti, mikroelementi un makroelementi, vitamīni, kas atbilst mūsu bioenerģijai, jo katram augam un medikamentam ir savs enerģētiskais starojums. Savukārt katram cilvēkam ir noteiktas auras krāsas, ko izstaro saules pinums. Cilvēka bioenerģijas starojumam ir jāsakrīt ar zāļu un dabas līdzekļu biostarojumu, un tikai tad ārstēšanās process būs pareizs un efektīvs.  

Pārsvarā sev esmu palīdzējusi ar dabas preparātiem un visiem iesaku to darīt, jo tas ir brīnums, ko mēs varam iegūt no dabas. Daba kā dziednieks nāk mums pretī. Ja mēs spējam saredzēt bioenerģiju, kas ir mūsos, tā var mums dot īsto preparātu, ko lietot dziedniecībā. Katram tas ir savs. Viens un tas pats līdzeklis bieži vien neder visiem, jo katram ir sava aura, savs biolauka starojums. Krāsu un augu terapijai ir jāsaplūst vienotā dziednieciskā procesā.

Dziednieks var sev palīdzēt, taču ir jābūt ļoti uzmanīgam, vērīgam pret sevi. Jāattīrās, jānoņem negatīvās enerģijas. Viena sieviete atveda pie manis trīsgadīgu bērniņu, kuram bija audzējs hipofīzes dziedzerī. Es uzliku labo roku bērnam uz pakauša, un minūtes laikā sāpes pārgāja. Pēc tam es piezvanīju uz Bērnu slimnīcas Onkoloģijas nodaļu un lūdzu pieņemt bērniņu ar audzēju. Audzēju izoperēja, paldies Dievam, tas bija labdabīgs un bērniņš izārstējās.

Kad sieviete ar bērnu devās uz slimnīcu, es pēc sāpju noņemšanas nenomazgāju rokas. Tā bija mana kļūda – es ar mitrām rokām nenoņēmu no sevis negatīvo enerģiju.

Man kājā sākās tromboze, kuras sekas bija gangrēna. Redzēju, ka man jāiet uz operāciju, citādi būšu taisaulē. Pirms došanās uz slimnīcu es redzēju, ka atgriezīšos mājās, piecelšos no gultas un atkal būšu uz kājām.

Dziedniekam ir ļoti svarīgi mācīt cilvēkiem, ka viņu liktenī ir ierakstītas zīmes, kas signalizē par nopietniem dzīves pārbaudījumiem, bet šīs likteņa zīmes var mainīt ar savu attieksmi, darbu, zināšanām. Cilvēks var mainīt savu likteni, īpaši dziednieks, bet viņam ir jābūt zinošam, visu dzīvi jāmācās.

Es sevi vairāk uzskatu par diagnostiķi. Par diagnostiķi nevar iemācīties. Ja cilvēkam nav iedots rentgena stars, viņš neredzēs un nevarēs pateikt, kas pacientam kaiš. Nosakot slimību, es cilvēku skenēju no matu galiņiem līdz papēžiem, un, kad esmu diagnosticējusi vainu, salieku preparātus, dabas augus, tējas, homeopātiskos līdzekļus pēc viņa auras bioenerģētiskā starojuma. Dziedniekam arī jāredz, vai cilvēkam ir nepieciešama medicīniska iejaukšanās, operācija vai var iztikt bez tās.

Dziednieks nedrīkst uzņemties Dieva lomu, un viņam ir jāiesaka, kas cilvēkam šajā brīdī visvairāk nepieciešams.

Zintniekam svarīgāk par pieredzi, ko viņš gūst pašatveseļošanās procesā, ir zināšanas. Ir vajadzīgs arī spēks un enerģija, ko ārstnieks gūst no saviem senčiem. Es esmu ieguvusi spējas un zināšanas no omītes, mammas, tēva. Viņi ir mani skolotāji, paraugs dzīvē, no kuriem esmu mācījusies un ļoti daudz ieguvusi. Ja dziednieks sevi tur Dieva vietā, viņš sev un tuvākajiem var piesaistīt ko negatīvu.

Jādara tas, ko tu zini, māki, jābūt godīgam pret cilvēkiem, un nedrīkst teikt klientam to, kā viņam nav, piemēram, tev ir uzlikts lāsts. Šajā profesijā nav atļauts cilvēku psiholoģiski kodēt, teikt to, cik ilgi viņš dzīvos. Kā es minēju, mēs katrs savu likteni, dzīves ilgumu varam mainīt ar zināšanām, attieksmi, iecietību, pacietību, labestību. Katrs pats var iesaistīties sava likteņa veidošanā, kā mākslinieks uzgleznot savu pasauli, kurā jūtas drošs, harmonisks, laimīgs. Viņš var radīt pasauli, kurā nav lāstu, noskaudumu, ļauna vēlējumu. Lāsta enerģijai piemīt bumeranga efekts. To, ko cilvēks sūta otram, viņš saņem atpakaļ. Tāpēc es ar mīlestību visiem sūtu to, ko pati gribu saņemt, jo zinu, ka tas man nāks atpakaļ. Cilvēki, uzzinājuši, ka atveseļojos pēc smagas slimības, man zvanīja un teica: «Mēs par tevi vienmēr lūdzāmies, pieminējām ar labiem vārdiem.» Šie labestības un mīlestības pilnie vēlējumi Visumā izveidoja enerģijas egregoru un man palīdzēja ārstniecības procesā.

Es atkal varu palīdzēt cilvēkiem un priecājos, ka pēc vizītes pie manis viņi jūtas labāk. Šodien pie manis bija atbraucis vīrietis, kas desmit gadus dzīvoja un strādāja Norvēģijā. Viņš teica: «Dzintra, es atbraucu pie jums tāpēc, ka jūs man kādreiz paredzējāt: «Tu desmit gadus pavadīsi Norvēģijā, bet pēc tam atgriezīsies dzimtenē. Tevi atvedīs atpakaļ kaut kas, kas tev būs ļoti vajadzīgs. Un tā būs mīlestība.» Viņš šodien atbrauca pie manis ar mīļoto sievieti un teica: «Dzintriņ, lūk, tā ir mana mīlestība.» Es jutos priecīga un saviļņota.»

Nākamā lapa