Abonē SANTA+ un saņem astrologa prognozi savam 2025. gadam!
ABONĒT! ABONĒT!
  • Kas mums traucē izbaudīt dzīvi pēc 50?

    Psiholoģija
    Annas Psiholoģija
    Annas Psiholoģija
    15. marts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Aleksandra Suzi / Shutterstock
    Sākt dzīvot šeit un tagad, izbaudot to līdz kaulam, var neatkarīgi no tā, cik ilgi atlicis dzīvot. Bet ne visiem neizdodas izbaudīt laiku pēc piecdesmit. Kas traucē? Lūk, seši jautājumi, ko uzdot sev.

    Kā ar nodzīvotā laika izvērtēšanu un lēmumiem, kā dzīvot tālāk?

    Kad cilvēkam aprit 50, vajadzētu pārskatīt nodzīvoto daļu, kas, visticamāk, jau ir pāri pusei. Tātad – pārskatīt savas dzīves lielāko daļu un īpaši izvērtēt, kas noticis tās aktīvākajā posmā. Jo laiks no 30 līdz 50 gadu vecumam parasti ir dzīves aktīvākā daļa, kad cilvēks visvairāk spēj dot citiem, varētu teikt, visvairāk saražo, pēc tam tas iet mazumā. Protams, ir izņēmumi. 

    Pārskatot dzīvi, daudziem nākas pieņemt, ka skaistie jaunības mērķi nav sasniegti. Tad jāizlemj, ko iesākt turpmāk, jo laika vēl ir daudz. Ja izvērtēšanas process nevedas, rodas eksistenciālās krīzes, kuras raksturo izjūta: nekā man nav, bērni no manis novērušies, vīrs vai sieva aizgājusi, darba nav, es burkšķu, visi ir ļauni… Vajag daudz spēka, lai sevī ieraudzītu, kas nogājis greizi, jo vieglāk ir vainot visu pasauli, bet tad personības attīstība vairs nenotiek.

    Kā ar zemas pašcieņas pārvarēšanu? 

    Arī psihoterapijas grupās daudziem ir vai nu bailes, vai kauns runāt par sevi, ir domas – citiem neesmu tik svarīgs, lai viņi manī klausītos. Tā arī ir zema pašvērtība, kas liek domāt, ka tas, ko stāsta citi, ir vērtīgāks. Strādājot pie zemas pašapziņas pārvarēšanas, pēc laika izrādās, ka cilvēks spēj pateikt, kā jūtas, aizrādīt, ja kāds dara pāri. Tas daudziem ir atklājums, jo iekšēji ilgi mājojusi pārliecība: «Ko tas man dos, ja es kādam pateikšu, ka esmu uz viņu dusmīgs? Tas taču attiecības sabojās vēl vairāk!» Tomēr arī klusēšana neko labu nedod, jo – cik tad ilgi ciest un ļaut, lai citi dara pāri? Tā ir bezcerības un bezspēcības izjūta, kas liek šādi rīkoties – labāk neko neteikšu. Ja cilvēkam izdodas ieraudzīt un apjaust, ka citi domā un rīkojas citādi, tomēr viņiem tāpēc dzīve nekļūst sliktāka, tas var likt pārskatīt – varbūt šī pārliecība, ka jāklusē, nav pareiza. 

    Kā ar sevis piedāvāšanu darba tirgū?

    Bezdarbniekiem tiek piedāvāta psiholoģiskā palīdzība, jo daudziem, īpaši cilvēkiem gados, trūkst drosmes sevi piedāvāt, aiziet līdz darba intervijai. Ja tevī mājo nedrošība: «Man jau 60 gadi, kam tad es vairs deru, šis sludinājums visā pilnībā neatbilst tam, kāds esmu…» – tad arī nekāda darbība nesākas. Bet vienreiz ir jāsaņem drosme un jāpiesakās, kaut arī sludinājumam par 100% neatbilsti. Jāpamato, ka līdzšinējā darba pieredze un prasmes dod pārliecību, ka šo darbu paveiksi godam. Ar to daudz jāstrādā psihoterapijas grupās senioriem, jo laikā, kad 50–60 gadus veci cilvēki ienāca darba tirgū, nepārliecinātība par sevi tika kultivēta. 

    Kā ar striktajām pārliecībām?

    Gadiem ejot, automātiski nostiprinās pārliecība, ka tu jau pietiekami daudz šajā pasaulē esi redzējis un sapratis. Ja nav motivācijas pārskatīt savas pārliecības, cilvēks pret visu jauno izturas ar skepsi. To nosaka pārliecība, ka nekas jauns un vērtīgs, kas domāts tev, vairs būt nevar. Tas ir diezgan depresīvs skatījums uz dzīvi, kuru tieši būtu ļoti veselīgi pārskatīt.

    Kā ar aizvainojumiem? 

    Uz jebkurām attiecībām, kas nevedas, ir vērts palūkoties ar citu skatu. Varbūt, piemēram, attiecībās ar bērniem vajadzētu padomāt arī par savu tagadējo ieguldījumu, nevis tikai apvainoties: «Es viņiem visu esmu atdevis(-usi), palīdzējis(-usi), bet viņiem tagad nav laika, ko veltīt man.» Aizvainojums rada nepamatotas gaidas, bet labāk ir piezvanīt un pateikt, ka jūties vientuļi, nevis sēdēt un gaidīt, kad bērni piezvanīs, un dusmoties par to. Varbūt bērni nevēlas atbraukt tieši tāpēc, ka vecāki allaž ir aizvainoti un dusmīgi.

    Kā ar slimību nolikšanu dzīves centrā?

    Savus stāstus par slimībām daudzi spēj izbaudīt tā, kā vajadzētu baudīt dzīvi. Pat zinot, ka teju katras slimības pamatā ir psihoemocionālie cēloņi, to grūti attiecināt uz sevi. Bet ir iespējams. Par savām slimībām sāk runāt tie cilvēki gados, kuri zaudējuši citu dzīves saturu. Daudzas slimības rada reālus ierobežojumus, bet katram jācenšas turpināt no dzīves ņemt, ko tik var. Ja cilvēks ir aktīvs, kaut kur dodas, viņam piemirstas piedomāt par sāpēm. Citādi ir, sēžot mājās, neejot uz darbu, pārtraucot draudzēties.

    Satura mārketings

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk