Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Palermo
Palermo ir Sicīlijas galvaspilsēta. Tā ir trokšņaina, ņudzeklīga pilsēta, un vienlaikus tā ir draudzīga un silta. Tā ir monumentāli lepna, un vienlaikus aplupusi un diezgan netīra. Tā ir bagāta un nošņurkusi vienlaikus. Ja tu šo visu vienlaikus spēj satilpināt savā sirdī bez visādiem izņemot un neskaitot, tad Palermo būs tava pilsēta.
Palermo kopumā ir droša pilsēta, katrā ziņā drošāka, nekā biju iedomājusies. No kabatas zaglēniem, protams, nav pasargāts neviens, taču neviens tumšās ielās neuzglūn un somas no rokām laukā nerauj. Daudz vairāk ir jābaidās no trakajiem motorolleru braucējiem, kuri pēkšņi iznirst ne no kurienes un nobrauc pusotra centimetra attālumā no tavas pēdas. Katrā ziņā satiksmes noteikumi viņiem neeksistē, un laikam jau sicīliešu omītes par viņiem skaita stipras lūgšanas, citādi šie jau sen būtu vai nu cietumā, vai kapā.
Citi lasa
Palermo pa īstam atveras vakarā un naktī – kas dienvidu pilsētai nav nekas pārsteidzošs. No rīta tā vēl ir dzīvīga, taču dienas vidū aizveras gluži burtiskā nozīmē – ciet ir iestādes, veikali, labākie restorāni un sevi cienošas tratorijas. Pa ielām klīst tikai tūristi, kuri spiesti ieturēt pusdienas tur, kur ir vaļā, nevis tur, kur ir garšīgi. Tāpēc kultūru vislabāk baudīt rīta pusē, pašu dienas vidu veltīt atpūtai, lai vakarā varētu doties ielās, kad sākas īstā dzīve. Piemēram, uz Vucciria – izbijušu tirgus laukumu, kurā, pie drusku ļodzīgiem galdiem sēžot, var pagaršot absolūti lielisku vietējo streetfood.
Un vēl Palermo ir vieta, ko sauc par Quattro canti jeb latviski – četri stūri. Līdz pat naktij te spēlē un dzied ielu muzikanti, cilvēki klausās, dzied līdzi vai pat dejo. Ik vakaru, nākot uz viesnīcu, mēs cenšamies noiet garām Quattro canti un vismaz piecpadsmit minūtes padzīvoties šajā mūzikas un prieka pasaulē. Kur vismaz uz brīdi ir ilūzija, ka ar pasauli viss ir kārtībā – tajā nav ne kara, ne briesmu, ne ļaunuma.
Tirgus un teātris
Sicīlijas tirgus nav tikai tirgus. Kārtīgs Sicīlijas tirgus ir arī veikals, restorāns, diskotēka un pat mazliet burvju māksla. Protams, te var nopirkt dārzeņus, svaigas zivis, garšvielas un vietējos kārumus. (Īpaši varu ieteikt pistāciju pesto un saldo pistāciju krēmu.) Tomēr tirgū ir vērts arī paēst, jo nekur citur nevarēs tik viegli pagaršot no visa pa druskai. Tā gan nebūs nekāda klusā maltīte, jo fonā ir īsta diskotēka – skan mūzika, pārdevēji sasaucas un skaļi slavē preci. Tas man tā arī palika noslēpums – kā var vismaz reizi minūtē tik skaļi nokliegties un tomēr nepazaudēt balsi…
Un, protams, tirgus ir teātris. Mēs gribam nopirkt kaltētos tomātus eļļā un garšvielās, kas ērti safasēti vakuumā par vienu eiro paciņā. Prasām desmit paciņas, taču tirgotājam tādas vairs tikai divas. Viņš sola, ka būs. Kamēr apmetam loku, safasēta jau vesela kaudze. Sākam izvēlēties, ar kurām garšvielām ņemt, jautri diskutējam tekošā itāļu-latviešu jaunvalodā (angliski puisis nerunā), radām burzmu, piepulcējas vēl divi pircēji, vēl trīs… Un brīdī, kad atvadāmies, tirgotājs uz pārējām veikli uzsit uzlīmes ar jau pavisam citu cenu – 3 eiro! Vai nav burvju mākslinieks?
Brošiņa Čefalu
Čefalu (ar uzsvaru uz pēdējo zilbi) ir maza pilsētiņa stundas braucienā no Palermo un ir tāda kā brošiņa pie Sicīlijas kleitas – veclaicīga, taču labi uzspodrināta un valdzinoša. Ne velti to ik gadu apciemo vairāk nekā miljons tūristu. Pilsētiņai ir interesants izvietojums – tā ir iespiesta starp jūru un stāvu, monumentālu klinti. Klintī var arī uzkāpt – drusku sportiskie līdz skatu laukumam, pavisam sportiskie līdz pašai augšai, kur atrodas neticami sena (gandrīz trīs tūkstoši gadu!) Diānas tempļa drupas. Citādi Čefalu ir tipiska šauru ieliņu pilsēta ar elegantu Domu un kādu pavisam neparastu objektu – viduslaiku veļas mazgātavu. Izrādās, tālaika čefalietes iztika bez smagu ūdens spaiņu stiepšanas, jo lieliski lika lietā fizikas likumus. Akmenī cirstās vannās, kur mazgāja veļu, ūdens mainījās dabiskā veidā – no kalniem satecēja tīrais un uz jūru aizplūda netīrais.
Tomēr Čefalu lielākais bonuss ir gara smilšu pludmale burtiski blakus vecpilsētai. Tā ir tik šarmanta, ka iekļuvusi populārā Netflix seriāla Baltais lotoss otrajā sezonā. Pamatā gan seriāla darbība filmēta glamūrākajā Sicīlijas pilsētā Taorminā, tomēr daļa pludmales ainu tieši Čefalu. Starp citu, Sicīlijā šo seriālu uzņēma nelaipni, uzskatot, ka tas sicīliešus izsmej un kariķē, – viņi ir vai nu krāpnieki, vai prostitūtas. Jāpiebilst gan, ka šajā seriālā izsmej pilnīgi visus, un amerikāņu tūristus vēl vairāk, taču viens gan tiesa – nevajag lolot ilūziju, ka Sicīlija ir tāda kā seriālā. Patiesībā tā ir mazāk spoža un dekoratīva, toties daudz interesantāka.
Granātāboli un vīrieši
Sicīlijā konstatēju, ka granātābolu sula ir mans vīns – es to varētu lēni malkot no smalkām glāzēm kā dārgu Grand Cru un mazliet pat noreibt. Tāpēc Sicīlijas vīrieši, kas ielas malā tirgo svaigi spiestu granātābolu sulu, man ir īpašas intereses objekti. Un, kā jau ar vīriešiem mēdz būt, kāds tev dāvina sirdi, bet kāds to salauž. Mīlīgs onkuliņš, kas spiež sulu netālu no viesnīcas, man ikreiz piepilda glāzi līdz pašām malām un vēl rūpīgi aploka ar salveti, lai nenotraipos, toties skaistulis ar šķelmīgu skatienu citā ielā man ielej šķietami nupat izspiestu sulu, kurā vismaz puse ir ūdens… Pati vainīga, acis jātur vaļā, nevis jāblisina uz skaistuļiem.
Mīlestība un baziliks
Viena no pirmajām lietām, ko vērīga acs pamana Sicīlijā, – neparasti podi vai vāzes cilvēka galvas formā. Izrādās, šis ir gluži šekspīrisks stāsts, tikai ar sicīlisku piesitienu.
Reiz dzīvoja daiļa meitene, kurai bija sirdslieta – balkona dārziņš. To viņa aprūpēja jo cītīgi. Tas bija laiks, kad Sicīlijā notika aktīva tirdzniecība, līdz ar to te apgrozījās ieceļotāji no Āfrikas kontinenta, kurus dēvēja par mauriem. Tad nu daiļajā sicīlietē ieskatījās kāds no mauriem, un arī viņa vīrieti no sirds iemīlēja. Viss bija skaisti līdz brīdim, kad atklājās, ka svešiniekam tur, mājās, ir sieva un bērni un viņš grasās atgriezties pie ģimenes. Tad nu kaislīgā sicīliete nocirta viņam galvu un iesprauda to balkona kastē – citiem neuzticīgiem vīriem par biedinājumu, un vēl pa virsu sasēja baziliku. Kā jau pie laba organiskā mēslojuma, baziliks auga griezdamies, un pamazām ieviesās tradīcija stādīt garšaugus traukos galvas formā. Un gan jau sicīlietēm pie reizes patīk atgādināt, kas notiek ar to vīriešu galvām, kuri atļaujas spēlēties ar viņu jūtām.
Dabai tuvu
Ja Sicīlijas dabai gribas pieskarties ne vien ar acīm, bet arī ar citām maņām, ir jādodas kādā no dabas takām. Piemēram, uz Zingaro dabas rezervātu. Tiekam gan brīdināti, ka takas nav pavisam vienkāršas, taču man atteikties no pārgājiena šķiet zem goda. Un vai tad septiņi kilometri vispār ir kāds attālums? Turklāt tā bāka, kas būs mūsu galapunkta orientieris, jau gluži labi redzama!
Ak, šie mānīgie kilometri! Izrādās, tie ik pa laikam ir augšā un lejā, augšā un lejā, un tad atkal augšā… Sākumā vēl pētu visādus augus takas malā, priecājos par ainavām, stājos bildēt, taču kādā brīdī saprotu, ka sviedri līst aumaļām, bet nav noieta vēl ne puse… Pārņem sajūta, ka bāka takas galā patiesībā ir tikai fatamorgāna un tā nevis nāk tuvāk, bet attālinās… Kad beidzot sasniedzam finišu, balvā ir pelde nelielā līcī ar sīkiem oļiem klātu pludmali, un man tā liekas paradīzes pludmale!
Vai es šo taku iesaku? Jā, noteikti! Tikai iešanai vajag noskaņoties nopietnāk un pa vidu atlicināt laiku peldēm skaistajos līcīšos.
Tempļi un Ikars
Sicīlijas vēstures grāmata ir ļoti bieza. Te savas pēdas atstājuši gan arābi, gan romieši, pat normaņi jeb vikingi šurp atklīduši. Visi šie kultūrslāņi bagātīgi kārtojas arī Sicīlijas arhitektūrā un mākslā.
8. gadsimtā pirms mūsu ēras Sicīlijā apmetās daudz grieķu, kuri te izveidojas savas kolonijas. Līdz ar to nav brīnums, ka grieķu pēdas Sicīlijā, īpaši tā dienvidu daļā, piemēram, Sirakūzās un Agridžento, ir palikušas jo dziļi. Pati Agridžento gan mūsdienās ir parasta vidusmēra pilsēta, taču netālu no tās lepni un pārlaicīgi slejas grieķu tempļi. To dēvē par Tempļu ieleju, jo kopā te ir septiņi doriešu stilā būvēti tempļi, tiesa, daži jau vairs nepilnā komplektācijā.
Tomēr es gribētu iedot žetonu tam, kurš iedomājās, ka šo mūžības apdvesto, taču drusku atsvešināto vietu vajadzētu papildināt ar mazliet ironisku mūsdienu mākslas objektu. Tas ir veltīts Ikaram, kura sapnis par lidošanu beidzās ar fiasko, un nu viņš te tagad guļ starp tempļiem – šķietami neiederīgs un vienlaikus apbrīnojami iederīgs.
Vai Sicīlijā ir mafija?
Jautājums ir vietā – galu galā, slavenais Dons Korleone no kulta filmas Krusttēvs nāk no Sicīlijas, un daļa filmas ir uzņemta pašā Palermo. Arī slavenā beigu aina, kad nošauj galvenā mafiozo meitu, – tas notiek uz pilsētas operteātra Massimo Teatro kāpnēm. Citiem savukārt spilgtākā atmiņā ir leģendārais seriāls Astoņkājis ar pievilcīgo Mikēli Plačido izmeklētāja lomā.
Patiesībā Palermo saistība ar mafiju nav nekāda kino leģenda. Kā skarba liecība ir kāda apbedījuma vieta skaistajā San Domenico baznīcā. Te guļ nežēlīgi nogalinātais Sicīlijas prokurors Džovanni Falkone, kurš bija uzsācis cīņu ar mafiju un kura mašīna tika uzspridzināta deviņdesmito gadu sākumā netālu no Palermo…
Un tātad, vai Sicīlijā joprojām ir mafija? Šis jautājums atbildams drīzāk filozofiski – mafija ir visur un vienmēr; jautājums, cik tā ir redzama un cik ietekmīga. Šodien tā visai rafinēti saplūdusi ar varu, tā vairs nešauj, bet izmanto smalkākas, bieži vien pavisam legālas metodes. Bet, ja ir vēlme iepazīt sicīliešu mafijas vēsturi, var doties uz muzeju, kurš tā arī saucas: No Mafia Memorial.
Pēcgarša
Dižais vācu dzejnieks Gēte esot teicis, ka Sicīlija jāapmeklē katram, kurš grib saprast Itāliju, jo Sicīlija esot atslēga uz Itālijas dvēseli. Manuprāt, viss nav tik vienkārši. Pirmkārt, sicīlieši, lai arī jūtas piederīgi Itālijai, tomēr par itāļiem sevi gluži neuzskata. Otrkārt, pat ja Sicīlija būtu atslēga uz Itālijas dvēseli, savējo tā nemaz tik viegli neatklāj.
Ceļvežos poētiski raksta, ka Sicīlijas dvēsele esot Etna – joprojām dzīvais un ik pa laikam aktīvais vulkāns. Var jau būt, taču šai dvēselei nez vai vispār iespējams tuvoties – tā ir dziļi zemē, versmaina un bīstama. Etnu, protams, var apciemot un, ja ir liela vēlme, pat uzbraukt pašā augšā – taču būsim godīgi, arī tur no dvēseles pat ēnas nav. Tikai ainava kā uz Marsa, bet to var pabaudīt arī pastaigās pa zemāk esošajiem krāteriem.
Man šķiet, ka patiesībā kādu daļiņu no Sicīlijas dvēseles var atrast daudz vienkāršāk. Tā ir ēdienā. Sicīliešu ēdiens ir garšu, smaržu, tekstūru un krāsu parāde, kurā var atrast arābu, afrikāņu, spāņu un citu tautu virtuves ietekmi.
Noteikti jāpagaršo arančīni – fritētas rīsu bumbas, kuras var būt ar dažādu pildījumu: ar gaļu, dārzeņiem vai sieru. Ļoti sātīgs ēdiens, starp citu. Protams, dažādas pastas, jo īpaši Sicīlijai raksturīgā ar sardīnēm. Arī pasta ar tinteszivi – izskatās pēc melnas pļekas uz šķīvja, bet garšojot labi.
Par manu favorītu kļuva kaponata – baklažānu, tomātu un ciedru riekstu sautējums ar olīvām. Taču Sicīlijas saldais lepnums kanoli mani tā arī neuzrunāja – pārāk salds un pārāk trekns. Taču daudziem garšo.
Kur Sicīlijā garšīgi paēst? Kā zināms, atbilde ir vienkārša – vietās, kur visi galdiņi aizņemti. Ja pie kādas trattoria ir neliela rinda – pavisam labi! Stājieties tik galā un nevilsieties. Ja iepatiksieties saimniekam, jums pēc maltītes vēl atnesīs nelielu glāzi limončello labākai kuņģa darbībai. Beigās varat pasūtīt melnu kafiju, bet tikai pašās beigās, jo pēc kafijas sicīlietis vairs neēd neko – labas kafijas pēcgaršu nekas nedrīkst nojaukt.
Ak, jums bail tik vēlu vakarā dzert kafiju? Nav taču nemaz tik vēls, bellissima*! Vakars tikai sākas! Tutto bene!**
*Bellissima – skaistule (itāļu val.).
**Tutto bene – viss kārtībā (itāļu val.).
