Rīga +16°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Esmu novērojusi, ka daudzi vispār nespēj runāt par naudu. Tiklīdz nonāk līdz šim vārdam, viņi pieklust un sāk čukstēt, it kā piesauktu nelegālu mīļāko. Daudziem ir kauns, nedrošība, sajūta, ka noskaudīs. Tik daudz mītu, tabu, noslēpumu! Bet nauda patiesībā ir enerģija, dzīvība, drošība, sajūtas, cik lielas ir tavas tiesības uz dzīvi un kas no tās pīrāga pienākas tev.»
Ko rāda jūsu novērojumi – kādas ir mūsu attiecības ar naudu?
Ļoti dažādas, bet daļa cilvēku padomju laika mantojuma, karu un izsūtīšanu dēļ joprojām dzīvo deficīta sajūtā. Cilvēks dzīvo noplukušā dzīvoklītī paneļu mājā, bet kredītā viņam ir paņemts dārgs sporta auto un ir ilūzija, ka tagad gan viņš pieder turīgajiem un veiksmīgajiem. Bet deficīta sajūta ir tik un tā. Tas, ko bieži redzu, – šādam cilvēkam var uzrasties liela nauda, bet, ja viņā ir nabaga psiholoģija, viņš nobīsies, nezinās, ko ar naudu iesākt, un, visticamāk, ātri notrieks. Nauda ir ļoti liela enerģija, un tā ir jāspēj noturēt. To labi redzam arī situācijās, kad cilvēks loterijā nejauši laimē summu, kas neatbilst viņa realitātei. Viņš nespēj uzņemties par to atbildību un rezultātā piedzīvo drāmas un traģēdijas. Tāpēc jāmācās pamazām vest sevi ārā no deficīta un nabaga domāšanas.
To piemin daudzi, bet ko tā nozīmē?
Teikšu tā: nabaga domāšana piemīt cilvēkam, kuram nav perspektīvas izjūtas. Nabaga domāšana nozīmē, ka iekšēji cilvēkam ir liela trūkuma izjūta un, ja arī pēkšņi tiek pie lielākas naudas, viņš netic, ka tā būs arī rīt. Tas nozīmē, ka viņa dzimtas, viņa senču, viņa kolektīvajā atmiņā un pieredzē ir iekodētas lielas traumas, un tādas ir gandrīz visiem. Nabaga domāšana ir arī tā, kas liek rīkot dzīres mēra laikā un izdzīvot visu šodien. Daļai iekšēji ir tāds kā melnais caurums – emocionālais, psiholoģiskais tukšums, ko katrs mēģina aizpildīt, kā nu prot. Kāds ar atkarībām, kāds ar šopaholismu vai darbaholismu, kāds ar materiālām lietām. Šādam cilvēkam var iedot miljonu, viņš to notrieks šodien. Austrumos saka – gudram cilvēkam iedosi makšķeri un viņš ar to visu mūžu dabūs zivis. Iedosi makšķeri muļķim, un viņš tāpat gaidīs, ka tu viņam iedosi zivi, – cilvēkam nav ilgtermiņa perspektīvas, tāpēc šodien iedotā nauda viņam neatnesīs naudu rītdien.
Savā draugu un paziņu lokā redzu diezgan lielas galējības – vieni dzīvo gana izšķērdīgi un tērē, jo dzīvojam taču šodienā, citi tikai krāj un krāj.
Tie, kas nemitīgi krāj, parasti gatavojas nebaltajai dienai, un jāsaprot, ka tas nerodas no zila gaisa, – visticamāk, šajā dzimtā tiešām ir bijusi X stunda. No vienas puses, tas cilvēku kodē domai, ka rītdiena mums nav garantēta, tāpēc vairāk jādzīvo šodienai. No otras puses, mūsu senči ir pārdzīvojuši karus, represijas, izsūtījumus, bieži palikuši bez nekā, un tas radījis lielu kolektīvo traumu. Tā ir dziļi iekapsulējusies trauma, milzīgi pārdzīvojumi, kas skāruši dzimtu. Ja vien cilvēks nav ticis tam pāri, arī saviem bērniem māca: «Nesapriecājies par daudz! Labāk zīle rokā nekā mednis kokā! Kur liela nauda, tur lielas problēmas!»
Kā tad īsti ir – nauda dara mūs laimīgus?
Nauda, protams, dod drošību un iespējas. Taču ar šo naudu operē cilvēks, un, ja viņam galvā un sirdī nekā nav, viņš ar naudu rīkosies situatīvi un ilgtermiņā tāpat neko neiegūs.
Cilvēku vada viņa iekšējā drošības izjūta. Iekšēji drošam cilvēkam ir pārliecība, ka ikvienai situācijai vienmēr ir risinājums, divi vai pat trīs risinājumi, un viņš tos atradīs. Šai drošības izjūtai nav saistības ar to, vai viņam kontā ir desmit tūkstoši vai simts eiro. Tie ir cilvēki, kas veido jaunuzņēmumus, apmeklē biznesa inkubatorus, ģenerē idejas. Viņu iekšēji tik ļoti velk un virza ideja un spēks, ka viņš ir gatavs iet un darīt. Savukārt cits sēž savā darbā, saņem algu un čīkst, ka ir par maz. Viņam pat var iedot daudz, taču viņš ar to nepratīs apieties. Ne velti pasakās parasti ir nosacījums – pirms tiksi pie princeses un karaļvalsts, ir jāiztur pārbaudījumi. Mēs labi zinām, ka pasakās vienmēr pie bagātības tiek tas, kas ārēji skaitās muļķītis. Tas, kurš neatbilst šķietami pareizai domāšanai. Vecākais un vidējais tēva dēls vienmēr ir pragmatiskāks, racionālāks, slīpētāks, taču viņam pietrūkst Dullā Daukas sindroma, spējas uzdrīkstēties, ieraudzīt, pamēģināt ko citu. Tāpēc arī, lai tiktu pie nākamā turības līmeņa, ir jāparāda, ka vari un gribi, ka mēģināsi.
Ģimenes sistēmiskajā pieejā, ko praktizēju, uzskata, ka pastāv divu veidu nākotne. Viena ir plānotā nākotne, proti, tas, ko esmu ieplānojusi un kalendārā ierakstījusi. Cilvēki ar mazu iekšējo drošības izjūtu dzīvo ar plānoto nākotni – viņi zina, kad, kas un kur notiks. Simboliski sanāk, ka lielākā figūra šeit ir viņš un visu nosaka pats. Un, ja viņš strādā vietā, kur ir noteikta alga un algas diena, ir maza varbūtība, ka kaut kas mainīsies. Jā, tur ir stabilitāte un viss garantēts, bet tur nav, no kā parādīties izmaiņām. Un ir otra veida nākotne – tā ir ienākošā nākotne. Tie ir lielāki spēki, kas ārēji pasaulē parasti izskatās kā evolūcija, inflācija, bankrots, karš, slimība, transformācija, lieli pagriezieni, likteņa dāvanas, mecenātisms, pārsteigumi. No turienes nāk viss, kas ir lielāks par cilvēka apziņu. Tad neesmu tas, kas kontrolē pasauli, bet varu mijiedarboties, uzticēties, sadarboties, atvērties kam lielākam. Tā parādās cilvēki, kam tiek piespēlētas iespējas. Citādi mēs pērkam loterijas biļeti, liekam baznīcā svecīti, bet iekšēji domājam, ka viss jau tāpat ir nolemts un sadalīts. Manai vecmāmiņai un manai mammai bija tā, un arī man ir tā. Ne velti naudas spēlēs, psiholoģiskajos naudas treniņos, vislielākajā kaudzītē ir kartītes, uz kurām ir uzrakstītas negatīvās pārliecības par naudu. Tas ir viss, ko neesam apstrādājuši, ko esam dzirdējuši un kā bērni uzsūkuši. Piemēram, kā mamma runāja par naudu, kā tētis apgājās ar naudu? Vai bērnībā deva kabatas naudu? Vai redzēju, kā vecāki kādreiz tērē naudu vai tikai runāja par kapeiciņu? Vai tikai krāja un nekad nebija naudas, ar kuru radīt prieku?
Šajā pasaulē visi nekad nebūs laimīgi, visi nebūs veseli un visi nebūs bagāti. Šī pasaule ir duāla. Bet mums katram kaut kādā mērā ir dota brīvā griba un iespēja mēģināt.
Ikviens vēlas dzīvot labāk, būt turīgāks, atļauties vairāk, diemžēl daļai nesanāk, lai arī cilvēks strādā divos un trijos darbos.
Strādāt vairāk nenozīmē pelnīt vairāk. Jautājums ir par to, kā domāt citādi un mainīt iekšējo mērogu. Mums visiem ar neredzamu tinti uz pieres ir uzrakstīta mūsu šā brīža maksimālā cena. Mēs paši to neredzam, bet citi gan, jo esam sociālas būtnes. Ja esmu darba devējs, redzu, kāda ir cilvēka, darba ņēmēja, patiesā cena, un tai sevišķi pāri nekāpšu. Ja viņš melos un pateiks lielāku cenu, viņš pats to nespēs iznest. Tāpēc runa nav par to, kā strādāt vairāk, bet domāt citādi. Bailīgs, nedrošs cilvēks, kurš to vien domā kā taupīt, knapināties, var mēģināt strādāt vairāk, arī nopelnīs vairāk, bet, ja viņā ir iekšējie maksimālie turības griesti, nauda ātri vien kaut kur aizies – viņam noskrāpēs mašīnu, salūzīs veļas mašīna, būs akūti jādodas pie zobārsta un tamlīdzīgi.
Cilvēkiem Latvijā ir iekodēts, ka strādāt ir tikums. Bet būt turīgam? Kas tad Latvijā bija turīgi? Kungi. Taču mēs ļoti maz savā zemē esam bijuši kungi, mēs nepazīstam šo sajūtu. Tāpēc var strādāt vairāk, bet pāri stikla griestiem netikt. Naudai kā enerģijai patīk cirkulācija – tai patīk, ja ir mērķis. Iedomājieties, cilvēks dabū strauju, joņojošu zirgu, mustangu, ieved savā kūtī, kur kopā ar kazām tur viņu nebaltai dienai, ja nu kādreiz vajadzēs braukt uz Rīgu un jūgt ratus. Mustangs taču ārdīsies un juks prātā, un cilvēkam būs trauksme, ka kūtī visu laiku kāds ārdās. Jo mustangam vajag mērķi, kustību, virzību. Tāpēc jautājums ir, nevis kā vienkārši iegūt vairāk naudas, bet kā vispirms iekšēji sev atļaut noticēt, ka tās patiešām var būt vairāk. Un to var, izstrādājot savas personīgās vai ģimenes traumas, ko neapzināti velkam līdzi un kas elpo pakausī. Psiholoģiskajā darbā ceļam tās ārā. Kad cilvēks to ierauga, viņam ir izvēle. Faktiski labklājības domāšana nozīmē, ka vienmēr ir varianti. Nabadzības domāšana – nav variantu. Kas ir, to es arī ņemu!
Kāda ir atšķirība starp reālu iespēju ieraudzīšanu un ilūziju? Līdzsvars starp dzīrēm mēra laikā un pilnasinīgu dzīvi šodien?
Katram būs sava sajūta, bet noteikti neatbalstu tos, kas stāsta, ka drosme ir uzrakstīt atlūgumu, iet projām un rīt mājās sākt vārīt lūpu balzamus. Tā tas nestrādā, jo lielākoties mūs veido mūsu paradumi. Ja 10 vai 20 gadus esmu darījusi ko vienu, tad, to pārtraucot, nemācēšu uzreiz darīt ko citu. Tāpēc cilvēkiem parasti iesaku veikt uzvedības paradumu detoksu, kurā ir četras ailītes: stop, mazāk, vairāk un jāsāk.
Kam jāsaka stop? Piemēram, jābeidz gaidīt nebaltā diena vai cerēt, ka mūsu bērni valkās brāļa 10 gadus vecos zābakus un nodos tos mazbērniem. Tas nenotiks! Jāpaskatās arī uz vidi mājās – cik tur ir lietu, kas krāj putekļus, zog enerģiju un nav vajadzīgas? Cik sievietēm skapī ir drēbju ar domu – ja nu es nometīšu tos desmit kilogramus? Jāsaprot, ka lietas ap mani un mani paradumi patiesībā atspoguļo manu nedrošību un nabadzības domāšanu.
Nākamais – ko darīt mazāk? Riska menedžmentam un saprātam jābūt, bet varbūt kaut ko var darīt mazliet mazāk. Vēl nākamais – kas jādara vairāk? Piemēram, jāiziet ārā no sava sociālā burbuļa. Cilvēkam, kas ilgi darījis vienu un to pašu, jāsāk apmeklēt citas vietas, dibināt jaunus kontaktus, skatīties uz citu paradumiem. Ja 20 gadus lietas daru vienā veidā, iespējams, kas jauns un interesants ir tepat līdzās, vienkārši šīs iespējas neredzu, tāpēc sevi jāved ārā. Tas jādara pakāpeniski, tāpēc ir bīstami mudināt cilvēkus jau rīt rakstīt atlūgumu – tas ir tā, it kā mūs abas tagad izmestu uz Marsa. Mums nebūs ne jausmas, kā tur izdzīvot. Tas nevar būt straujš lēciens. Galu galā mēs arī augam un attīstāmies pakāpeniski. Iespējas ir vienmēr, taču jāiegulda milzīgs darbs. Ja gribi nonākt kaut kur citur, ir jāsāk iet citā virzienā. Iekāpjot Liepājas autobusā, ir maza ticamība, ka galā būs: «Vau, Parīze!»
Ko domājat par ieteikumu dzīvot atbilstoši saviem ienākumiem? Ja ienākumi ir mazi, varbūt nevajag 200 kvadrātmetru māju?
Tas ir veselais saprāts. Ja bākā ir 10 litri degvielas, var aizbraukt 100 kilometrus un nevajag plānot ceļojumu pa Eiropu. Citiem vārdiem sakot, viss, kas ir aizdots, kas ir uz parāda, ir deficītā. Bet uz deficīta nevar būvēt nākotni.
Tomēr ieteikums nedzīvot pāri saviem līdzekļiem vai dzīvot saskaņā ar saviem ienākumiem ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, Dievs nemīl, ka nabagie trako, tāpēc esi prātīgs! No otras puses, bieži vien bez kredīta un aizņemšanās nemaz nevar izdarīt vairāk. Taču vienmēr ir jautājums, ko gribi pats un kam tu gribi ko pierādīt. Ja cilvēks strādā un pelna mazāk, bet ir brīvs, tā ir viņa izvēle. Ja viņš ir apmierināts ar savām izvēlēm, ja aizpilda brīvo laiku tā, ka tas dod viņam gandarījumu, ja viņam pietiek un nekremt, cik ir kontā, viss kārtībā. Cilvēks var izvēlēties būt arī mūks un dzīvot sakrālo dzīvi. Tāpat ir gana daudz cilvēku, kas pārtrauc biznesu, jo beidzot vēlas mierīgu un priecīgu dzīvi. Tāpēc katram pašam ir jāsaprot, kas viņam ir svarīgākais un no kā viņš nav gatavs atteikties. Man gribas domāt – ja cilvēks skaidri zina, ko grib, dzīve tāpat pēc laika viņu apbalvos. Ja cilvēks melo sev, var pienākt brīdis kā teicienā, ka nabagajiem vēl vairāk ņems nost un bagātajiem dos klāt. Svarīgi, lai sakrīt tas, kam tu tici, ko tu saki un ko tu dari.
Kāpēc daudziem it kā viss ir, arī gana lieli uzkrājumi, varētu dzīvot un baudīt, taču vajag vēl un vēl?
Nevaru apgalvot, ka visiem un vienmēr, bet bieži tā ir emocionālā nepiesātinātība. Tā rodas, ja cilvēks no vecākiem nav saņēmis atzīšanu, ka ir gana labs. Vai arī no materiālā trūkuma, kura psiholoģiski vissmagākā šķautne ir pazemojums. Daudzi stāsta, ka atceras dienu, kad raudot atnāca mājās un zvērēja, ka nekad, nekad vairs neviens neapsmies, nepazemos, neizstums no grupas, jo viņam mugurā nav šis vai tas. Un, protams, liela atstumtības, tukšuma un aukstuma sajūta. Kāds mēģina to aizlāpīt ar atkarībām – dzert, durt, šņaukt, cits veido uzņēmumus. Ja emocionālās traumas nedziedē tiešā veidā, tukšuma jeb nepiepildītības izjūta var palikt, un tad var gadīties, ka visu laiku vajag vairāk un vairāk. Parasti šiem cilvēkiem vaicāju – kam tu mēģini pierādīt, ka beidzot esi liels un uzmanības vērts? Situācija, kas bija tolaik, palikusi pagātnē, bet tu rīkojies tā, it kā šī situācija būtu aktuāla joprojām. Reizēm klientiem saku: «Hei, tu izturies tā, it kā pazītu badu!» Vai savā dzīvē esi reāli piedzīvojis badu? Nē! Vai esi piedzīvojis trūkumu? Nē! Cilvēks bieži pat nav pamanījis, ka runā frāzēs, kas izriet nevis no viņa, bet senču realitātes. Tad mudinu turpināt savus senčus cienīt, taču nedzīvot ar realitāti, kas nekad nav bijusi viņa. Un tad tiešām ārēji viss ir, bet iekšējā sajūta teic, ka nav. Ja to neatrisina, tukšums un nedrošība ir visu laiku un vajag vēl un vēl. Reizēm vajag kādu, kas pasaka, ka nu jau ir gana.
Saprotu cilvēkus, kas kādu laiku dzīvo taupīgi, jo krāj noteiktam mērķim – lielākam ceļojumam, jaunai mašīnai –, bet zinu arī tādus, kas krāj krāšanas pēc…
Ja cilvēks krāj un taupa un viņam tas der, lai tā dzīvo! Es tā nedarītu. Godīgi teikšu, neesmu krājēja. Taču man vienmēr ir sajūta – pat ja zudīs šie ienākumi, es atradīšu citus. Reizēm cilvēkam vaicāju – ko tu darītu, ja tev makā būtu palikuši pēdējie 20 eiro? Es pati nopērku ziedus un šampanieti. Mājās sadedzu sveces, ieleju šampanieti un zinu, ka, esot šajās sajūtās, noteikti izdomāšu, kā tikt pie nākamās naudas. Protams, situācijas ir dažādas, un es neesmu piedzīvojusi badu, bet, ņemot vērā savu realitāti, saprotu – ja tagad par tiem 20 eiro nopirkšu griķus un man skapītī stāvēs griķi, tie manī nekādi neatraisīs radošo enerģiju un nepārslēgs mani no izdzīvošanas uz dzīvošanas režīmu. Tas, kā iztērējam pēdējo naudu, bieži vien parāda, kurā režīmā katrs ir – izdzīvošanā vai dzīvošanā. Izdzīvošana ir instinkti – paēst, nosargāt, zobi, ilkņi, nagi, ragi, izturēt rītdienu –, bet dzīvošanā ir bauda, prieks, kaifs, vieglums, rotaļīgums, orgasms.
Tas ir vēl viens jautājums – daudzi uzsver, ka krāj un pērk īpašumus, lai būtu, ko atstāt bērniem. Tas ir labs arguments?
Nē, daļai cilvēku bērni ir nepatiess vairogs, aiz kura viņi slēpjas. Tāpat kā dzīvot vardarbīgās attiecībās, jo, redziet, bērnam vismaz ir tēvs. Bērnam nevajag vecākus, kas viens uz otru regulāri kliedz, viņam primāri vajag drošību un emocionālo siltumu. Ja vecāki bērna dēļ strādā trijos darbos, viņi bērnu neredz. Viņu redz iela, kompānijas, viņu redz tie, kas iedod viņam vērtības izjūtu. Ja vecāki pēc tam bērnam nopērk dārgas dāvanas, tās ir emocionāli aukstas. Protams, kaut ko mēs upurējam un darām bērnu dēļ, bet reizēm sev godīgi jāpajautā – tiešām bērnu dēļ? Turklāt, pirms pērk bērniem īpašumus vai ko piedāvā, vajadzētu paprasīt, ko viņi paši vēlas. Šobrīd pasaule ļoti mainās, ģimenes modeļi un pēctecība ir cita, bērni bieži dodas pasaulē un veido savu dzīvi pēc citiem priekšstatiem. Un viņiem reizēm mūsu labie nodomi un dāvanas ir tikai nasta.
Bērniem vajag, lai vecāki tic, nenosoda, uzklausa un brīžos, kad ir grūti, vecāku durvis vienmēr ir atvērtas. Adekvāts bērns ātri sagrupēsies un aizies tālāk. Ja bērns pats savā dzīvē neko nespēj izdarīt un vecāki viņam pasniedz dzīvokli, kā viņš to apsaimniekos? Kā maksās rēķinus? Tāpēc vecākiem bērnos ir jāieliek domāšana, sapratne un mērogs. Jāsaprot, ka bērni neklausās, ko sakām, bet skatās, kā dzīvojam. Ja dzīvojam kā nabagi un domājam, ka no bērna gan izveidosim bagātnieku, tas nebūs iespējams. Jo viņš jau ir uzsūcis, ka tētis desmit gadus staigā vecos zābakos un garāžā krāj vecas riepas – ja nu kādreiz noderēs? Ir jāsaskan tam, ko domāju, ko daru un ko saku. Ja tā ir, rezultāts neizpaliks.
Kā paaugstināt savu vērtību, to cenu, kas mums neredzama visu laiku vīd uz pieres?
Parasti cilvēkam dodu uzdevumu – aizver acis un iedomājies, ka tev rokās vai uz lapas ir uzrakstīta lielākā tev pieejamā summa! Un tad pamazām to kāpini – pieskaiti tik, reizini ar tik un ej tik ilgi, kamēr tev ir sajūta: stop, tagad ir par daudz! Tā cilvēks nonāk līdz savai šobrīd maksimālajai summai. Ja vien viņš nav neadekvāts, kādu laiku viņam ir viegli, viņš domā, jā, šī summa man pienākas, jā, šī arī, un brīdī, kad pietuvojas saviem stikla griestiem, viņš saka – un tad radās sajūta, ka jāapstājas, jo tālāk nezināšu, ko ar šo naudu darīt. Jo mūsos, tāpat kā buriniekiem, ir žiroskops, kas palīdz izbalansēt. Arī mēs gribam palikt līdzsvarā, un cilvēks jūt, ar kādu summu viņš ir labā līdzsvarā.
Nobeigumā pasakiet, kādas tad ir veselīgas attiecības ar naudu!
Veselīgas attiecības ar naudu ir tad, kad cilvēkam ir sajūta, ka nauda viņam ir un būs un, pat ja notiks X, viņš atkal atradīs veidu, kā nauda pie viņa atnāks. Kad iekšēji ir sajūta, ka nauda ir daļa no manas pasaules, nevis tā pieder tikai citiem, bet ne man. Kad ar naudu nerīkojas pārmēru taupīgi, bet arī ne pārmēru izšķērdīgi. Pastāv nerakstīts likums: tas, par ko mēs baidāmies, un tas, kam mēs ļoti skrienam pakaļ, no mums attālinās, bet tas, ko atlaižam, notiek – lai cik banāli tas skanētu. Naudai patīk vieglums, un, ja mēs pret to izturamies ar pārliecību, bet viegli, tad nauda grozās un nāk.
