Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Patiešām, kādēļ cilvēki jūt vēlmi radīt bērnus? Vispirms meklē partneri, kurā iemīlēties, un tad rada bērnus?
Visbiežāk to, ka vēlas bērnu, pasaka sieviete. Ja vīrietim sieviete ļoti patīk, viņš piekrīt, sakot, ka arī vēlas bērniņu.
Jau ļoti senā pagātnē domātājiem šķita, ka ir spēki, kas nav pakļauti cilvēka brīvajai gribai. Tie mums liek darīt arī tādas lietas, kuras, ar prātu apsverot, pašiem šķiet neizprotamas un iracionālas. Lai rastu izskaidrojumus cilvēku rīcībai, izveidojās gan dažādas reliģijas, kas mācīja, ka cilvēkus vada dievi, gan astroloģija, kas apgalvoja, ka likteņus ietekmē zvaigznes.
Ko par to saka gēni?
Dabas zinātņu pārstāvji samērā nesen atklāja, ka patiesībā mūs vada gēni – DNS molekulas, kas savietojušās 23 hromosomu pāros. DNS tika atklāta, izpētīta un atzīta par galveno molekulu tikai 20. gadsimtā. Kopš reiz no kādas DNS molekulas, kas labvēlīgos apstākļos sadalījās divās vienādās kopijās, sākās dzīvība, dalīšanās ir vienīgais, kas interesē gēnus. Vārdu interesē, protams, jāsaprot pārnestā nozīmē, jo gēniem nepiemīt griba. Molekulu dalīšanās ir ķīmisks process, kurš, reiz nejauši sācies, turpinās joprojām.
Mēs to izjūtam kā dziņu – vairošanās dziņu, kas liek darīt dažādas lietas, lai tikai īstenotu mērķi radīt pēcnācējus.
Līdz šim gadsimtam evolūcijas zinātnieki par visu dzīvo būtņu primāro uzdevumu uzskatīja izdzīvošanu, jo cilvēciskais saprāts viņiem teica priekšā, ka visiem taču gribas dzīvot, baudīt dzīvi, neviens negrib mirt. Tātad tas ir galvenais. Tomēr pētījumi dzīvnieku pasaulē šo pieņēmumu ir noraidījuši. Daudzas dzīvnieku sugas dzīvo tikai līdz pirmajam vairošanās aktam. Ja kādam dzīvnieku tēviņam ir lieliskas īpašības, kas ļauj viņam izdzīvot – izbēgt no plēsējiem, būt paēdušam un apmierinātam –, tās, ja neviena mātīte nav bijusi ar mieru ar viņu pāroties, tik un tā izzūd līdz ar viņu pašu. Tas (un daudzi citi novērojumi) pierāda, kura dziņa ir svarīgākā. Tā, kura nodrošina dzīvības turpināšanos, protams. Tā ir dzīvniekiem. Kā ir ar cilvēkiem?
Kādu partneri izvēlamies?
Cilvēki, kas ir iemīlējušies, tic, ka viņi satikušies viens otra dēļ, nevis tādēļ, lai radītu bērnus. Un šāda ilūzija ir ļoti nepieciešama, lai pāris būtu kopā ilgi, šajā laikā varētu radīt bērnus un viņus arī izaudzināt. Tam tiešām nepieciešams ilgs laiks, jo cilvēku bērni ļoti ilgi ir atkarīgi no vecākiem.
Mūsdienu zinātne romantisko mīlu atzīst par vienu no spēcīgākajām cilvēka dziņām, pat spēcīgāku par seksuālo dziņu. Atšķirībā no seksualitātes iemīlēšanās liek pievērsties tikai vienam partnerim.
Tikai romantiskā mīla spēj ilgstoši saturēt kopā cilvēkus, kuri nav ģenētiski radniecīgi.
Bet vispirms pretējā dzimuma partneris, kurā iemīlēties, jāatrod. Meklējot partneri, uzmanība tiek pievērsta īpašībām, kas liecina par labiem gēniem. Svarīgs ir ne tikai izskats, svarīga ir arī partnera fiziskā, reproduktīvā, psihiskā veselība, intelekts, komunikabilitāte, altruisms, turīgums. Jo vairāk vēlamo īpašību ir potenciālajā partnerī, jo lielāka iespēja, ka tā būs «mīla no pirmā acu skatiena». Ja ārēji cilvēks nav gana pievilcīgs (izpētīts, ka, vērtējot izskatu, visnepievilcīgākā šķiet asimetrija), lai iegūtu partneri, viņam jābūt bagātīgāk apveltītam ar citām īpašībām, kas liecinātu par gēnu labumu, piemēram, ļoti gudram vai ļoti turīgam. Ja cilvēks neattīsta īpašības, kas ļauj atrast partneri, viņa īpašību kopums iet bojā līdz ar viņu. Tāds gēniem nav vajadzīgs. Kopējas tie gēni, kuru saimniekiem reprodukcijai vajadzīgo īpašību nav trūcis.
Mīlestība pret bērniem
Protams, ka mēs to izjūtam! Vai citādi mēs būtu ar mieru to atkārtot – radīt otro un trešo bērnu, ja tas nesniegtu lielu prieku un piepildījumu, neraugoties uz pūlēm, ko prasa bērna aprūpēšana un audzināšana?
Vecāku pareizu funkcionēšanu arī iekodējusi evolūcija.
Un, ja nekas nav nogājis greizi, mēs – gan vīrieši, gan sievietes – izjūtam milzīgu prieku un apmierinājumu, ka spējam just un paust mīlestību un nesavtīgu altruismu pret saviem bērniem – savu gēnu kopijām.
