Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
1
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Pirms pieciem tūkstošiem gadu sievietes ķermeni un menstruācijas uzskatīja par tabu, bet vārds tabu nozīmē svēts. Uzskatīja, ka sieviete mēnešreižu laikā ir svēta, viņai veidojas īpaša saikne ar garu pasauli, viņa redz pravietiskus sapņus. Sievietei šis laiks bija jāvelta meditācijām un vienatnei, lai atrastu turpmākās dzīves risinājumus. Atsevišķās ciltīs meiteņu pirmās mēnešreizes uzskatīja par iniciāciju sievietes pasaulē, kam sekoja atbilstoši rituāli, svētku tērps, īpašais matu sakārtojums un svinības vairāku dienu garumā.
Arī es savas pirmās mēnešreizes gaidīju kā svētkus. Man bija 13 gadu, sēdēju matemātikas stundā un cīnījos ar kontroldarba uzdevumiem. Stresaini mēģināju rēķināt, bet domas nespēju koncentrēt, jo ceturto reizi mūžā bija sākušās mēnešreizes. Es biju tās gaidījusi kā sievietības apliecinājumu, kā liecinieku par savu pieaugšanu. Tās man likās tik svarīgas, ka, uzzinājusi par tuvāko draudzeņu pirmajām dienām, sāku viņām melot par savējām, tā apmēram pusgadu reizēm simulēju dažādus simptomus, lai draudzeņu priekšā apliecinātos kā meitene ar mēnešreizēm.
Kad beidzot sagaidīju savu pirmo dienu, pārņēma tāda kā neliela vilšanās, kā skumjas, jā, skumjas par to, ka dzīve iet uz priekšu un bērnība tik tiešām attālinās, bet pāri visam bija prieks – man ir tas, kas draudzenēm, kas lielajai māsai un mammai, esmu viena no viņām.
Citi lasa
To, ka mēnešreizes nesīs līdzi bailes un kaunu, tajā brīdī nezināju, bet te nu es biju – rakstīju nolādēto kontroldarbu, mēģināju atcerēties formulas, lai gan manu prātu pilnībā bija pārņēmusi doma par to, vai pakete izturēs plūsmu, vai, ceļoties no sola, klases zēniem uz mana dibena nepavērsies uzjautrinoša šausmu aina ar asins pleķi.
Un šajā brīdī, kad visa sabiedrība ar stingro matemātikas skolotāju priekšgalā mācīja kontrolēt dzīves procesus, ķermenis nodemonstrēja absolūti pretējo. No skaidrām debesīm uznāca šķaudiens, es jutu kaut ko lielu ieslīdam biksītēs un manas pēdējās cerības par tīru piecelšanos no skolas sola bija izplēnējušas. Kāda te vairs matemātika?
Par laimi, kaut kur dziļi kolektīvajā zemapziņā pastāv tāda kā nereģistrēta sieviešu apvienība, kas atbalsta un palīdz cita citai, cieši ejot aiz muguras un pavadot līdz tualetei vai iedodot jaku, kuru apsiet ap vidukli.
Lai nu kā, mūsu sabiedrībā mēnešreižu laikā viens no galvenajiem uzdevumiem, šķiet, ir to slēpšana. Jau pusaudžu gados mamma piekodināja paketes rūpīgi satīt papīrā un tikai tad izmest miskastē – lai nākamais, atverot miskasti, neredzētu tavas asinis, bet vismazāk ikmēneša asinis drīkstēja redzēt tēvs, tādēļ visas ģimenes sievietes savas mēnešreižu pēdas slēpām īpaši cītīgi, kas šaurā dzīvoklītī prasīja ne mazums piepūles.
Bet papildus tam vīrieši, šķiet, uzsverot savu bezspēcību un vēlmi gūt virsroku, nereti mēdza izteikt nievājošas replikas. Tā kora diriģents, nespēdams iegūt vēlamo skanējumu, skaļi izteica minējumu par sieviešu balsu menstruālo ciklu. Atceros arī kādu stāstu par situāciju darbavietā, kur priekšnieks, neprazdams atrisināt konfliktu ar padotajām, veica sitienu zem jostas vietas, lūdzot viņām pie savu kabinetu durvīm piestiprināt menstruālā cikla grafiku.
Šķiet, tieši bezspēcība neprognozējamības priekšā ir tā, kas līdzcilvēkos rada nedrošību, bailes un tādējādi arī noraidījumu un uzbrukumu menstruāciju emocionālajām izmaiņām. Lai arī ginekologi cītīgi zīmē fizioloģiskās mēnešreižu shēmas, lai arī dabisks cikls nozīmē auglīgu veselību, lielākā daļa sieviešu mūsu sabiedrībā mēnešreizes uztver kā apgrūtinājumu, kā fatālu fizisku nolemtību, kas jāiztur. Jāiztur loģiskās domāšanas atslābums, vēdera sāpes, muguras sāpes, galvas sāpes, nespēja koncentrēties un bezspēks.
Mēnešreizes neļauj dzīvot ierastajā ritmā ne mums, ne mūsu tuvākajiem cilvēkiem.
Katru mēnesi šīs sajūtas var svārstīties starp apmulsumu, neaizsargātības sajūtu, kad šķiet āda ir nodīrāta un staigājam kā jēli gaļas gabali, līdz depresīvai, absolūtai sevis noniecināšanai, neizskaidrojamai asaru liešanai, sajūtai, ka stāvam bezdibeņa malā un vienīgā izeja ir ieziepēt striķi. Un to visu neviens nedrīkst manīt, jo liecina par mūsu vājo punktu, tāpēc sievietes nereti sāk izjust vainu un meklēt risinājumus ar medikamentu, vitamīnu vai homeopātijas palīdzību.
Un te nu atkal nonākam tādā kā strupceļā, jo sākam justies vainīgas par savā ķermenī notiekošajiem procesiem. Mūsu sabiedrības attieksme un kultūra nekad nav vedinājušas iemīlēt mēnešreizes. Bet, mīļās sievietes, noliedzot daļu no sevis, mēs noliedzam sevi, noliedzam to, ka esam sievietes. Tam, protams, ir vēsture: bieži piedzīvota vienaldzīga attieksme no mātes puses mirklī, kad meitene izstāstījusi par pirmajām mēnešreizēm. Vēl sarežģītāka ir situācija, kad pašai jātiek galā, jo mamma par to nerunā. Māte pati nav spējusi pieņemt sievišķo dabu un līdz ar klusēšanu neizpratnē ieved arī meitu.
Šobrīd mēs tikai varam iztēloties, kā būtu veidojusies mūsu iekšējā pasaule, ja pirmajās mēnešreizēs būtu saņēmušas ziedu pušķi no mātes un auskarus no tēva.
Ja pirmajā reizē būtu apjautušas, cik nozīmīgas esam tieši šādas, pieaugušas, ar ciklisku dzīvību gurnos. Dzīvību, kas mums dod papildu iespējas, nevis ierobežo.
Pēc gudru cilvēku ieteikuma, manās rokās nonāca Kristiānas Nortrupas grāmata Sievietes ķermenis, sievietes gudrība (Christiane Northrup, M. D., Women’s Bodies, Women’s Wisdom), kurā pirmo reizi savas 40 gadu garās dzīves laikā saskāros ar informāciju par mēnešreižu psihoemocionālajiem procesiem.
Grāmatas autore, balstoties uz zinātniskiem pētījumiem, kā arī ginekoloģes un psihoterapeites ilggadējas pieredzes laikā uzkrātajām zināšanām, aicina sievietes iemīlēt mēnešreizes un uztvert tās kā ļoti nozīmīgu dabas dāvanu, kas nes vēstījumus par mūsu patiesajām vēlmēm un dvēseliskajām vajadzībām. Izrādās, menstruāciju laikā hormonālās darbības rezultātā aktivizējas labās smadzeņu puslodes darbība, kas ir atbildīga par emocijām, intuīciju, radošumu un zemapziņu (savukārt kreisā – par loģisko, apzināto domāšanu).
Kā atzīmē autore, cilvēka intuīcija, kas vada uz patiesajām vajadzībām, darbojas caur ķermeni – atbalsojot katru pozitīvo un negatīvo pārdzīvojumu. Tas nozīmē, ka katra pozitīvā vai negatīvā sajūta atspoguļojas mūsu vielmaiņas procesos, veicinot vai nomācot imūnsistēmas darbību.
Protams, tas nav nekas jauns un veselības recepte šķiet gatava – vairāk smaidīsim, nedomāsim sliktas domas un dzīvosim līdz simts gadu vecumam! Tomēr, iedziļinoties šajā jautājumā, atklājas vairāki slāņi: pirmkārt, ja iekšēji esam bēdīgi, turpretī ārēji smaidām, tad apmānām apkārtējos, bet esam lauzuši sevi, ignorējot patiesību, un šī nepatīkamā informācija saglabājas. Ar loģisko pusi mēs aizstumjam nepatīkamās sajūtas prom un noglabājam kaut kur emocionālās zemapziņas pūralādē. Menstruāciju laikā aktivizējas emocionālā, zemapziņas daļa un atver uzkrāto sajūtu pūralādi. Tajā var glabāties seni un neseni pārdzīvojumi, bet svarīgi, ka tie visi ir mūsējie un attiecas uz mūsu dzīves kvalitāti. Citiem vārdiem runājot, mēnešreizes ir kā laba draudzene, kas no malas redz un pasaka, kurām dzīves jomām jāpievērš uzmanība, kurās nepieciešams remonts.
Autore iedala menstruālo ciklu divās lielās daļās: pirmā stiepjas līdz ovulācijai, tai tiek piedēvēta iedvesma, vēlme aktīvi darboties, radīt kaut ko jaunu; otrā daļa – pēc ovulācijas – ir kā pārdomu un refleksijas laiks. Vēl vairāk, šo sadalījumu Nortrupa integrē gadalaiku ciklā, kad ziema ir nogaidīšana, pavasaris – iedvesma, vasara – ražas laiks, bet rudens – pārdomas. Līdz ar to mēs varam apzināties dubultas iedvesmas laiku pavasara pirmsovulācijas laikā un divreiz dziļākas pārdomas rudens periodā – pēc ovulācijas. Te atkal mēs varam runāt par mēnešreizēm kā labu draudzeni, kas mūs mudina vai piebremzē.
