Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla Santa arhīva
Konsultē psihoterapeite Inese Putniece.
Vispirms mums jānovelk robeža starp daudz strādāt un strādāt pārāk daudz. Ko nozīmē par daudz? Tam ir divas pazīmes, ko varam aprakstīt līdzībās.
Pirmkārt, vīrietis pilda tikai bankomāta funkciju, bet nesniedz emocionālu atbalstu, nav sievietes dzīves draugs kopā pavadītā laika un tuvu attiecību izpratnē. Otrkārt, viņš gandrīz nepiedalās ģimenes ikdienas dzīvē un drīzāk ir kā viesis, kurš mājās parādās retās nedēļas nogalēs, Ziemassvētkos, dzimšanas dienās un bērnu dārziņa koncertos vai skolas izlaidumos. Mazliet aizelsies un nokavējies, bruņojies ar dāvanām, viņš paviesojas pats savā laulībā un tad atkal steidzas projām – darbs gaida! Viņa darba dzīve un personīgā dzīve ir nesamērīgās proporcijās.
Te gan jāpiebilst, ka pārāk daudz strādājošs vīrietis tūliņ nenozīmē turīgu vīrieti. Tikpat labi viņš var sēdēt darbā līdz vēlai naktij, strādājot pieticīgi atalgotā profesijā, un darbavietā vai darīšanās pavadītais laiks nevairo viņa ienākumus pēc reizrēķina principa. Būtu jāņem vērā arī objektīvi iemesli, kas liek vīrietim ļoti daudz strādāt. Iespējams, viņš ir divdesmit piecus līdz trīsdesmit piecus gadus vecs cilvēks, kurš veido karjeru vai biznesu, un šis process prasa lielus laika un enerģijas ieguldījumus. Bet, ja runājam par vīrieti ar stabilu dzīves fonu, esam nonākušas pie problēmas. Un cēlonis problēmai, kad vīrietis pārāk daudz strādā, var slēpties tiklab vīrietī, kā sievietē. Tie ir divi interesanti stāsti!
Stāsts par vīrieti
Psihoterapeite atzīst, ka diemžēl tas tiešām ir pirmais jautājums, ko uzdot situācijā, kad vīrietis pārāk daudz strādā, – kas notiek ar attiecībām? Vai darbs nav bēgšana no partnera, aizsegs tam, ka vīrietis patiesībā nevēlas nākt mājās? Inese Putniece: «Mēs gan varētu arī jautāt, kāpēc sievietes tik daudz strādā. Latvijā mēs visi ļoti daudz strādājam pilnīgi objektīvu iemeslu dēļ. Tomēr, ja runājam par regulāru darbu līdz vēlam vakaram un brīvdienās, tad man kā terapeitei jāteic, ka tā ir sava veida bēgšana no attiecībām.
Vai pat bēgšana no realitātes, atkarība. Tieši tāda pati bēgšana kā alkoholisms, atkarība no azartspēlēm vai narkotikām. Tikai darbs, protams, ārēji ir respektabla nodarbe un parasti netiek saukts par atkarību.
Kaut gan darbaholisms ir un paliek –holisms.
Lai cik aktīvā vecuma vai dzīves posmā būtu vīrietis, viņam kā veselīgai personībai tomēr būtu jāievēro kaut kāds samērs starp darbu un ģimenes dzīvi. Citādi rodas disbalanss attiecībās, arī seksuālajā dzīvē, jo vīrietim nepietiek enerģijas resursu. Runājot ar savām klientēm par vīriešu darbaholisma problēmu, gandrīz vienmēr ir runa arī par izsīkušu seksuālo dzīvi, nerunājot par citiem attiecību aspektiem. Bieži vien gadījumos, kad sieviete atnākusi pie terapeita un vēlas šo problēmu risināt, vīrietis nereaģē un turpina ierasto dzīvesstilu. Tas ir diezgan nopietns brīdinājuma signāls, ka viņš patiesībā nevēlas šīs attiecības.»
Sieviešu vidū klīst anekdote: «Ko vidējais latviešu vīrietis visvairāk gaida no sievietes? Lai viņa liek viņu mierā!» Kaut dzīvē ir daudz nemaz ne vidēju, bet ārēji ļoti lielisku vīriešu, kuri vēlas akurāt to pašu. Viņi visu dara ar vērienu – iegādājas ģimenei lielu dzīvokli, apmaksā aukli un ceļojumus uz Disnejlendu. Taču tā ir vārdos neizteikta atpirkšanās no attiecībām: prasi, mīļā, ko gribi, tikai neapgrūtini mani ar sarunām, tuvību un kopēju laiku! Vīrietis iegādājas brīvību no attiecībām, kurās dažādu iespējamo iemeslu dēļ nespēj vai nevēlas piedalīties.
Ir situācijas, kad vīrietis negrib nākt mājās tieši pie šīs sievietes – tad tas ir stāsts par abu partneru problēmām. Ja vīrietis līdzīgi izturas arī nākamajās un aiznākamajās attiecībās, tas jau ir tikai viņa bēdīgais stāsts par nespēju būt kopā. Inese Putniece: «Darbaholisms nereti liecina par vīrieša narcismu. Es nerunāju par klīnisku diagnozi, bet personības aspektu, kas daļai cilvēku piemīt lielākā mērā.
Šis vīrietis savu vērtību saskata ārējos sasniegumos – veiksmē, varā, naudā, sabiedriskajā statusā. Narciss baidās no īstām jūtām un tuvām attiecībām, kurās partneris varētu ieraudzīt viņa ne tik spožo un veiksmīgo seju. Viņš ļoti vēlas tuvas attiecības, bet vēl vairāk baidās. Darbs ir veids, kā viņš glābjas no kopā būšanas un īstas tuvības.
Patiesībā tie ir izmisuši vīrieši, jo viņi dzīvo apburtajā lokā.
Viņi grib attiecības, izveido tās un tūliņ pat sāk no tām bēgt. Viņiem piemīt iedoma, ka sievietes viņus nenovērtē vai izmanto. Viņi grib būt turīgi un veiksmīgi, lai izpelnītos mīlestību, un tai pašā laikā dzīvo bailēs, ka viņus mīl tikai naudas un statusa dēļ. Dzīve šai ziņā ir interesanta – parasti mēs piesaistām un piedzīvojam tieši to, no kā visvairāk baidāmies. Vīrietis, kurš baidās tikt nemīlēts vai izmantots, nereti arī piesaista sievieti, kas viņu izmanto.
Un tad viņš ierokas darbā, lai nejustu sāpes un vilšanos attiecībās. Parasti šiem vīriešiem ir tik bail no tuvības, ka viņi pat nespēj satuvināties ar psihoterapeitu, pie kura atnākuši ar savu sāpi. Viņi pamet iesākto psihoterapiju, tiklīdz tā kļūst dziļāka un simboliski līdzinās īstām attiecībām ar otru cilvēku, pat ja tas ir terapeits!»
Vīrietis, kurš ir mūžam aizņemts, kurš skraida no vienas tikšanās uz citu, no viena komandējuma uz nākamo – viņš ir visur, bet reāli viņa nav nekur. Viņam ir daudz kontaktu, bet faktiski nav attiecību ne ar vienu, arī ar paša sievu un bērniem ne. Viņš dzīvo ar mānīgu apziņu, ka viņam viss ir kārtībā – ģimene, mājas, draugi. Tomēr tas viss ir formāls, virspusējs kā apsveikuma īsziņa dzimšanas dienā no tavas kredītiestādes vai mobilā operatora. Tieši uz to šis vīrietis arī neapzināti tiecas, jo virspusējas attiecības neķeras pie sirds. Tās nespēj sāpināt. Diemžēl nespēj arī iepriecināt.
Inese Putniece: «Savā praksē esmu saskārusies ar turīgu vīriešu sievām, kuru dzīvesbiedri drīz pēc apprecēšanās vai bērna piedzimšanas pēc principa mēs apspriedāmies un es izlēmu ierosina sievietei aiziet no darba. Kam tev, mīļā, strādāt, es taču varu nodrošināt ģimeni – dzīvo mājās un dari, ko vien sirds vēlas! Bet aiz šīs dāsnās, šķietami vīrišķīgās rīcības slēpjas vēlme kontrolēt un padarīt sievieti atkarīgu. Jo drīz viņš teiks: tev taču nekā netrūkst, ko tu vēl no manis gribi? Vīrietim ir ērti.
Sieviete vienmēr ir kaut kur tur – mājās, bet viņš var dzīvot, kā vēlas. Viņa vienmēr viņu gaida. Tas ļauj viņam justies varenam un ilgotam. Lai gan viņš, tāpat kā narciss, baidās un vairās no patiesas tuvības, šajā gadījumā formālās attiecības viņš uztur no varas un kontroles pozīcijām.»
Jāņem vērā, ka no vīrieša skatpunkta šī situācija izskatās pavisam citādi. Vīrietis kopš bērnības tiek audzināts ar uzdevumu – gūt panākumus, daudz pelnīt, apgādāt ģimeni. Tas ir vīriešu iekšējais bubulis. Inese Putniece: «Ar pacientiem vīriešiem bieži runājam par to, ko viņiem nozīmē justies vīrišķīgiem, kā viņi to saprot. Bieži tie ir ārēji panākumi, daudz darba. Jo tāds ir spiediens no sabiedrības puses. Padomju laikā augušiem vīriešiem vīrišķības definīcija aizvien balstās uz principa, ka īsti vīrieši neraud.
Savukārt jaunajiem vīriešiem nav problēmu paust emocijas, runāt par jūtām. Viņi labprāt sniedz emocionālu atbalstu savai mīļotajai sievietei. Taču viņos ir arī šis man jābūt veiksmīgam stress, un patiesībā tā ir liela iekšēja pretruna. Panākumu gūšana un konkurences cīņa nepieļauj jūtīgumu, bet sievietes šo jūtīgumu gaida. Vīriešiem tiek dots uzdevums savienot nesavienojamo, tāpēc daudzi jaunie vīrieši ir ļoti apjukuši.»
Stāsts par sievieti
Jā, esam klāt otrā krastā! Un atzīsimies – mēs bieži grēkojam, sagaidot no vīrieša gan karavadoņa, gan maiga romantiķa īpašības. Vēlamies, lai vīrietis pelna naudu un uztur ģimeni, vienlaikus būdams daudz mājās, vadājot bērnus uz pulciņiem un turot mums rociņu sveču gaismā. Kad viņš to nespēj apvienot, esam neapmierinātas.
Inese Putniece: «Būtu tikai godīgi, ja mēs aplūkotu šo konfliktu citā griezumā – kad problēma nav vīrietī, kurš daudz strādā, bet sievietē, kura ir infantila. Nav runa par stulbu bārbiju, bet personības infantilismu, kas var piemist pat ļoti gudrai un jaukai sievietei, kura strādā, labi pelna un izskatās pietiekami patstāvīga.
Stāsts ir par sievieti, kura gaida, ka vīrietis piepildīs visas viņas vēlēšanās un vajadzības.
Jautājums – kāpēc viņam tas būtu jādara? Tas nav partnera uzdevums! Infantila sieviete būtībā grib tēti.
Tādu vīrieti, kurš viņu absolūti nekritiski mīlēs, kurš par viņu rūpēsies, gādās, lolos, apbrīnos, lutinās. Paspēlēsies, samīļos, apdāvinās un aizsargās no bīstamās pasaules. Tā ir vajadzība nevis pēc attiecībām, bet pēc aprūpes, kādu bērni saņem no vecākiem. Taču vīrietim pieaugusi sieviete nav jāaprūpē ne finansiāli, ne emocionāli. Un, lai kā viņš censtos, nekad jau nebūs gana. Vienmēr lūpiņa par kaut ko būs uzmesta un trīcēs. Vēl viens jautājums – ja tu tik daudz no vīrieša prasi, ko vari dod pretī? Vai tavs ieguldījums attiecībās ir līdzvērtīgs prasībām pret otru cilvēku?»
Nobriedusi sieviete saprot un akceptē, ka vīrietim darbs ir svarīgs un ar šo darbu viņš daļēji vai pat pilnībā nodrošina ģimeni. Tieši tāpat nobriedis vīrietis saprot un akceptē, ka viņam jāvelta laiks arī ģimenei un attiecībām, jo tās viņam ir svarīgas. Faktiski tā ir veselīga vienošanās par to, cik daudz brīvības mēs viens otram dodam un cik panākamies viens otram pretim. Cik daudz strādājam un cik laika pavadām kopā. Ja sieviete nemitīgi ņaud un vaimanā, ka vīrietis viņai nepievērš pietiekami daudz uzmanības un ik dienas sešos vakarā nav mājās, viņa pamazām nozāģē zaru, uz kura pati sēž, īpaši, ja viņa dzīvo vīrieša maizē.
Inese Putniece: «Reizēm, uzklausot sievietes žēlabas par to, ka nejaukais vīrietis nedara to un nedara šo, gribas pajautāt – kurš maksā par dzīvokli? Kurš tev nopirka mašīnu? Kurš apmaksā auklīti? Viņš! Turklāt infantila sieviete nekādā gadījumā nebūtu ar mieru attiekties no auklītes, savas mašīnas un citām ērtībām, lai vīrietis varētu strādāt ar mazāku slodzi, atlaist darba grožus.
Interesanti, ka tieši šie ārēji spēcīgie, veiksmīgie un turīgie vīrieši izvēlas infantilas sievietes. Kāpēc? Aiz nedrošības.
Nobriedušu, patstāvīgu sievieti viņi izjustu kā konkurenti cīņā par to, kurš ģimenē ir stiprākais, gudrākais un galvenais. Šāds vīrietis neapzināti izvēlas cilvēku, kurš ir atkarīgs, tāds kā padotais pāra hierarhijā. Rezultātā viņš dabū ņaudošu dzirnakmeni pie kājas un agri vai vēlu netiek ar šo situāciju galā. Izrādās, ka gaidītās apjūsmošanas vietā viņš saņem patērēšanu un zāģēšanu. Lielveikalos nereti redzama tipiska aina – sapūtusies, saskābusi, sazin par ko apvainojusies dāma drasē caur veikaliem un viņai nopakaļ tek saguris, aizkaitināts un mazliet pazemots naudas maks ar iepirkumu maisiņiem rokās. Kāpēc viņš to pacieš? Tā jau ir cita tēma un saruna.»
Psihoterapijā mēdz būt interesantas situācijas. Sieviete atnāk uz terapiju ar savu lielo bēdu, ka laulībā ir lielas plaisas, jo vīrietis ļoti maz laika pavada mājās. Taču terapijas gaitā sieviete nonāk pie pārsteidzoša secinājuma, ka patiesībā viņa pati negrib, lai vīrietis būtu mājās! Parādās pavisam jauna nots – sieviete ir tā, kura vairās un bēg no attiecībām, tikai viņa to nedara, pati ierokoties darbā. Inese Putniece: «Ir gadījumi, kad tieši sieviete ar savu izturēšanos, neverbāliem signāliem dabū vīrieti laukā no mājas. Ja viņš pārāk daudz strādā, viņa ir atbrīvota no kopā būšanas. Turklāt viņa padara vīrieti par slikto, pārmetoši nopūzdamās un aizlauztā balsī stāstot apkārtējiem, ka viņa taču nekad nav.
Viņai ir ērti būt cietējas lomā un nostādīt vīrieti vainīgā lomā, jo ar vainas izjūtu var brīnišķīgi manipulēt, kontrolēt otru. Ja sieviete ir tā, kura nepazināti vēlas izvairīties no attiecībām, vīrietis tāpat neapzināti pilda viņas pasūtījumu – ierokas darbā. Dara to, kas no viņa tiek gaidīts. Ja arī sirds saka, ka nav kaut kas kārtībā, vīrietis labprāt sevi māna, ka viņam ir ārkārtīgi daudz darba. Savā ziņā viņš diez kā negrib iet mājās, jo jūt, ka tiks atgrūsts un atraidīts. No tā viņš baidās. Tomēr ar laiku šīs spēles noved attiecības līdz krīzei, kas piespiež pāri ielūkoties patiesībai sejā. Saruna, kas tikusi attālināta līdz pēdējai iespējai, beidzot notiek. Nereti tā ir saruna par šķiršanos. Reizēm – dziedinoša saruna, kas ved uz attiecību atveseļošanos. Cilvēku bailes no sarunām par sāpīgām tēmām mēdz būt lielākas par pašām tēmām.»
Pieņemsim to kā definīciju. Ne visi vīrieši daudz strādā tāpēc, ka viņi ir narcisi, darbaholiķi vai nespējīgi veidot attiecības. Vairākums strādā tāpēc, ka viņiem tas ir svarīgi un sagādā veselīgu gandarījumu. Un mēs pašas apzināti vai neapzināti izvēlamies tieši tādus vīriešus, kādus vēlamies. Tāpat kā vīrieši izvēlas mūs – ne bez iemesla.
Vai tu gribi vīrieti, kurš tevi sagaida ar siltām vakariņām, vai vīrieti, kurš kāri noloka sen atdzisušās tevis gatavotās vakariņas? Un zelta vidusceļš starp šiem abiem nav cerīga atbilde, jo šādi zelta gabali biežāk ir sastopami vācu romantiskajās filmās, nevis dzīvē. Un, domājot par mums pašām, atcerēsimies lielisko anekdoti, ka skaistas, gudras, seksuālas un saprotošas sievas ir tikai gejiem.
