Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
5
-
0
-
0
-
0
-
Kādas vēl brīvdienas?
Man patīk būt mammai, savus bērnus mīlu visvairāk par visu pasaulē un atpūsties no tā man nav nekādas vajadzības. Par šī apgalvojuma pirmo daļu vienisprātis, visticamāk, ir visas mammas. Taču, ja vari parakstīties arī zem otrās, tad šis raksts domāts tieši tev, jo vēlamies tevi pārliecināt par pretējo. Tev ir vajadzīga atpūta! Jā, būt mammai ir mūsu izvēle, mūsu misija, mūsu dzīvesveids – par to neviens nestrīdas. Tāpat nav vērts strīdēties arī par to, ka būt mammai ir darbs. Lūk, pierādījumi!
Mamma vidēji strādā (tas ir, pilda savus mammas pienākumus) 14 stundu dienā. Tas ir līdzvērtīgi divarpus slodžu darbam. Papildus tavam īstajam darbam. Bet, ja jau atvaļinājums ar likumu tev tajā pienākas, lai neizdegtu un spētu strādāt ar pilnvērtīgu atdevi, visticamāk, arī pilnvērtīga mammas pienākumu pildīšana paģērē darbinieka regulāru atpūtu.
Kas par šo visu sakāms speciālistiem?
Sāksim ar rezumējumu, ka gan psihologi, gan dažādu pētījumu autori ir vienisprātis, ka brīvsolis šad un tad mammām pat ļoti ir nepieciešams. Turklāt ne tikai īslaicīgai elpas atvilkšanai, lai tvaika katliņam vāks pa gaisu neaiziet, bet arī ilgtermiņa ieguldījumam emocionālajā un mentālajā labsajūtā. Lūk, biežāk minētie iemesli!
Tev nepieciešama īsta atpūta
Man jau bija atpūta – ar ģimeni nupat nedēļu nodzīvojām Tenerifē. Tas, protams, ir brīnišķīgi, un atpūta kopā ar ģimeni ir vienas no lieliskākajām atmiņām, ko saviem bērniem vari radīt.
Bet tikai necenties tagad apgalvot, ka pēc atpūtas kopā ar vīru un bērniem tev nav nepieciešama atpūta! Ja tā ir, tad man ir aizdomas, ka īsti nesaproti, kas tā atpūta tāda ir.
Ceļojuma koferu sakrāmēšana visai ģimenei (vai kaut pakošanās pārraudzīšana) nav atpūta. Bērnu vaktēšana un pludmalē izmētāto rotaļlietu vākšana nav atpūta. Katra gastronomisko vēlmju apmierināšana pie brokastu galda nav atpūta. Ģimenes organizēšana iekāpšanai ekskursiju autobusā nav atpūta. Gaidīšana, līdz bērni aizmieg, lai pašai dienas izskaņā atlec kāds fiksais prieciņš, – arī tā nav atpūta. Un, jā, arī viena stunda pludmalē, zinot, ka tūliņ, tūliņ kāds kaut ko prasīs un kādam kaut ko vajadzēs, – nē, tā nav īsta, pilnvērtīga atpūta.
Tev vajadzīgas pārmaiņas
Tieši tāpat kā darba atvaļinājums nav nekāds atvaļinājums, ja turpinām iet uz darbu (loģiski), arī atpūta no mammas pienākumiem nav īsta atpūta, ja tajā dodamies kopā ar bērniem un turpinām visus ierastos pienākumus, tikai saulainākā vai skaļākā gaisotnē. Lai atpūstos, ir vajadzīgas pārmaiņas no ikdienišķā. Izkāpšana.
Bet pārmaiņas savukārt sniedz ne tikai fizisku un garīgu atpūtu, bet kaut ko krietni nozīmīgāku un vērtīgāku – iespēju paskatīties uz sevi un savu dzīvi no malas. Jo, lai cik lieliskas un visu varošas mēs būtu, vienmēr ir kļūdas, ko nemanot pieļaujam. Vai, teiksim, ikdienas situācijas, kuras mūs īsti neapmierina, taču, pilnā gaitā traucoties pa ikdienas rutīnas sliedēm, tām nepievēršam pienācīgu uzmanību.
Tev nepieciešama māsības izjūta
Ja paturpinām hrestomātisko teicienu par to, ka cilvēks ir sociāls dzīvnieks, varam secināt, ka mums vajag sajust piederību savam baram. Šajā gadījumā – savējo sieviešu, savu vilceņu baram. Teiksim, vīrieši šo nepieciešamību īsteno kopējās makšķerēšanās, futbola uzspēlēšanā, kaut vai iedzerot aliņu pie televizora. Viens no ieguvumiem, ko vecim sniedz šāda (pēc mūsu ieskatiem, varbūt pilnīgi nevajadzīga) laika šķiešana, ir savienošanās ar savu baru. Tas nekas, ka viņi nerunā, ar kaut kādām nedzirdamām un neredzamām antenām vajadzīgais kontakts notiek, un vecis ir pārradies mājās no ezera bez zivīm, toties ar taisnāku muguru un platākiem pleciem.
Tev ir sev jāatgādina par… sevi
Lai sajustu minēto māsības (sisterhood) spēku – drošības izjūtu, pārliecību par sevi, jā, arī mierinājumu, ka ne tev vienai reizēm klājas grūti un ne ar visu tiec galā –, nav katrā ziņā jādalās padomos par bērnu vai vīra audzināšanas trikiem vai jāslīgst vīna mērcētās žēlabās par sievasmātes izdarībām.
Patiesībā vislabāk būtu, ja, pavadot laiku ārpus mājas, par savām ierastajām ikdienas lomām uz īsu mirkli vispār piemirstu. Jo tu esi tu arī bez tava vīra uzvārda, tavu bērnu galviņām un darba pienākumiem.
Līdz ar visu šo bagātību tevī taču ir arī citas domas, novērojumi, iespaidi, izjūtas, sapņi. Tad, lūk, nepazaudēt šo savu kodolu un neizšķīst visās savās dzīves laikā iegūtajās lomās – lūk, tā ir īsta māksla! To vari īstenot meditējot. Radot. Pavadot ilgākus laika sprīžus vienatnē un klusumā. Bet vēl – esot kopā ar savām vilcenēm. Atšķirīgām, jā, tomēr tik līdzīgām un tuvām. Tavas draudzenes, ja vien tās tiešām ir labas, patiesas draudzenes, ir tavi spoguļi, kas tev mīloši un vienlaikus nesaudzīgi atgādinās par to meiteni, sievieti un mūžveco dvēseli, kura tevī mīt un par kuru tik bieži un nepelnīti piemirsti.
Lai dotu, sevī ir jāiegulda
Lai tā pa īstam nomainītu filmiņu, gulšņāšana treniņbiksēs un Netflix blenšana nenostrādās. Lai tavs time off tik tiešām būtu tā vērts, tavam brīvbrīdim jābūt apzinātam un izdzīvotam aktīvi, ar tavu piedalīšanos, nevis seriāla ieliešanu smadzenēs. Tāpat vari necensties pati sevi mānīt un laiku tikai ar draudzenēm iemainīt pret kopīgām pusdienām vai papļāpāšanu parkā, ar vienu aci modri pieskatot, lai mazie nepārsit pieri bērnu laukumiņā. O, nē, mīļā, tu nevari sīknaudā iemainīt laiku sev.
Sevī, savā labsajūtā un mierā ir jāiegulda – tikai tā kaut ko pēcāk varēsi dot uz āru. Ir jāizbrīvē laiks, kaut laika nav. Ir jāsapucējas, arī ja negribas. Un reizēm ir jādomā tikai un vienīgi par sevi, arī ja domas tā vien klīst atpakaļ pie mazajiem (un lielajiem) velnēniem, kas to vien zina kā rotaļāties ar tavu nervu sistēmu kā tādu lego komplektu.
