Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
9
-
0
-
0
-
7
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla Annas Psiholoģija arhīva
Konsultē Ilona Krone, klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās terapijas psihoterapeite.
Pētījumi rāda, ka cilvēki, kuri ir vieni, proti, kuriem nav partnerattiecību, mēdz sliktāk domāt par sevi, viņiem ir negatīvāks pašvērtējums, viņi ir kritiskāki pret sevi un arī citiem. Šā iemesla dēļ tu mazāk tici gan savai iespējai, ka būsi kādam īstā, gan tam, ka kāds ir gana labs tev. Un tava neticība samazina iespējas partnerattiecībām sākties. To patiešām nav, un šis fakts neapzināti turpina barot tavu pārliecību, ka neesi gana vērtīga, lai tev būtu partnerattiecības.
Citi lasa
Svarīgi ar vientulības izjūtu nesaradoties. Neizdarīt secinājumus, nepieņemt: tāda ir mana dzīve, tāda nu es esmu – vientuļa. Tas, ka ir pienācis vecuma posms, kad vairs nejūties kā agrāk, tas, ka mūsu zemē vīriešu pusmūža vecumā ir mazāk nekā sieviešu, arī nav nolemtība. Cilvēki, kuri dzīvo atvērti, dibina attiecības pat vecumdienās. Lai izkļūtu no apburtā vientulības loka, tev jāuzdod sev citi jautājumi.
Vai tu esi atvērta, uzņemies atbildību par izmaiņām savā dzīvē?
Noslēgtība, nedalīšanās ar izjūtām, vēlmēm un domām, kā arī neinteresēšanās par potenciālo partneri mazina iespējas izveidot tuvas attiecības. Gadās, ka piemirstas: arī tu vari uzņemties iniciatīvu. Tas nekas, ka nesanāca iepriekšējās reizēs, tu vari turpināt. Ja vienmēr gaidi, kad tevi kāds uzrunās pirmais, gaidi kādu mistisku īsto brīdi, gaidi jebkuru iniciatīvu tikai no vīriešu puses, tas pastiprina tavu vientulības izjūtu. Ja kāds vīrietis, piemēram, ar darbu saistītā pasākumā tev šķiet interesants, tu vari pieiet klāt parunāties. Mēs visi gribam patiesas attiecības, un tādas var veidot jau to sākumā. Lielākoties mīlēt var to, ko pazīsti. Bet kā lai iepazīst? Kā lai tu iepazīsti? Kā lai tevi iepazīst? Varbūt vari uzdrošināties dalīties, sākumā kaut vai ar smaidu. Ja attiecības sāk veidoties, vari uzdrošināties izteikt arī savas idejas par laika pavadīšanu kopā. Piemēram, piedāvāt kopā doties pastaigās pa rudenīgu mežu, jo tevi tas iepriecinātu. Iespējams, reizēm tas atvieglotu vīrieša uzdevumu – katrreiz izdomāt, kā pavadīt laiku kopā.
Ko pauž tava neverbālā komunikācija? Vai velti laiku un enerģiju attiecību meklēšanai un uzturēšanai?
Var gadīties, ka tava pārliecība vēsta: ja esi gatava attiecībām, ir jānotiek brīnumam. Tas būtu labi, bet, ja realitātē tu nekomunicē atvērti, izvairies no jaunām vietām un cilvēkiem, ej pa ielu, sevī ierāvusies, tad tiešām nepieciešams brīnums, lai tev izveidotos jaunas partnerattiecības. Reizēm palīdz skats no malas, kad kāds draugs pasaka, ka tava mūžīgā rūpju rieva pierē cilvēkus, kas tevi labi nepazīst, tur pa gabalu. Vai arī – allaž uz iekšu vērstais skatiens citiem liedz tev tuvoties.
Varbūt tava dzīve ir tik piesātināta, ka tev vispār nav laika, kad paskatīties apkārt. Tad vietā un laikā ir jautājums: vai esi gatava veltīt laiku partnera atrašanai un iepazīšanai, attiecību veidošanai?
Vai tu nenokauj iespēju iepazīties, noniecinot small talk?
Daudziem, kam neizdodas izveidot attiecības, bieži vien grūts izrādās arī pats pirmais brīdis iepazīstoties, kad jāuztur saruna par neko. Ja dzīvo ar pārliecību, ka ir dumji runāt par šo un to, ja tevi vada doma – ja otram ar mani uzreiz negribas runāt par ko svarīgu, tad par laika apstākļiem jau nerunāšu –, tas nevirza uz priekšu. Lai tiktu līdz dziļām sarunām, vieglums ir vajadzīgs. Ja paliec pie vai nu gudras, dziļas sarunas, vai nekas – drīzāk īstenojas nekas.
Vai nav tā, ka citu cilvēku uzvedību un reakcijas tu saisti tikai ar sevi?
No bērnības visi glabājam un uzturam dažādas iekšējas shēmas un pārliecības. Piemēram, maziem bērniem raksturīgā egocentriskā domāšana – viss, kas notiek, notiek tevis dēļ – var nostiprināties un turpināt savu ietekmi arī jau pieaugušo vecumā. Tad iespējamais scenārijs kādā tikšanās reizē var būt aptuveni šāds: esi iepazinusies ar patīkamu vīrieti, rit saruna, bet kādā brīdī iestājas klusums. Tu nodomā: ja jau man vairs neko neprasa, tad neesmu viņam interesanta! Patiesībā tu nezini, kāpēc saruna neturpinās. Tas ir tikai tavs iekšējais filtrs, uz sevi vērstais fokuss, kas liek tev justies un nodomāt, ka neesi atbilstoša, interesanta.
Tu nolem: ja jau viņam ar mani ir garlaicīgi, neiešu uzbāzties. Bet patiesībā cilvēks reizēm pats savas domas nevar saprast, kur nu vēl otra prātā ielīst. Varbūt vīrietis apklusa, jo arī viņam šķiet, ka viņš nav atbilstošs, varbūt aizdomājās, varbūt… Vērts pavērot, vai arī citur ikdienā tu piedzīvo tā dēvētās domāšanas kļūdas: cita domu lasīšanu, personalizēšanu, katastrofizēšanu, nākotnes paredzēšanu un citas.
Varbūt tevi pārlieku ietekmējušas citu gaidas?
Reizēm norobežošanos no apkārtējiem veicina draugi un radi, paužot sociālās gaidas par to, kad tu izveidosi partnerattiecības. Ja tu lēnām meklē, ar kādu partneri vēlies būt kopā, un tas patiešām ir nopietns lēmums tavā dzīvē, bet citi sāk arvien uzstājīgāk jautāt, kad tad tev būs tās īstās attiecības, tas var radīt papildu stresu. Iespējams, ka sāc baidīties un izmisīgāk meklēt partneri vai par katru cenu noturēt attiecības, kurās kaut kas iet greizi. Šāds ārējais un iekšējais spiediens, protams, nepalīdz. Tev nav partnerattiecību, un, baidoties, ka atkal kāds pavaicās, tu apzināti vai neapzināti vari sākt izvairīties no draugu kompānijas, radu pasākumiem. Ja pamani, ka pati izvēlies izolētību, lai tikai tevi nesāpinātu, labāk meklē profesionālu palīdzību.
Vai esi mēģinājusi apzināti pamainīt savas uzvedības musturu?
Ja iepazīšanās pieredžu pat īsti nav vai arī šo pieredžu un nesanākušo attiecību saraksts ir ļoti garš, svarīgi pavērot sevi it kā no malas, ieskatīties sevī dziļāk. Nevis tāpēc, lai sāpinātu sevi, bet lai ieraudzītu to savu reaģēšanas un uzvedības musturu, kas atkārtojas no reizes uz reizi. Ne visu varēsi ieraudzīt un apzināties pati, bet ir vērts pamēģināt. Uz katrām grūtībām varam paraudzīties no dažādiem skatu punktiem, atrast dziļākus vai virspusējākus iemeslus.
Ar dziļākiem iemesliem jāstrādā psihoterapijā, bet vari sākt ar savu reakciju novērošanu. Pētījumos atklāts, ka tiem, kas jūtas vientuļi, mēdz būt mazāk izkoptas sociālās prasmes. Apzinoties savas reakcijas, ir lielāka iespēja tās mainīt. Piemēram, varbūt nevajag katru reizi, kad kāds vīrietis uzsmaida, novērsties. Varbūt nevajag vienmēr uzreiz teikt, ko tu domā par partnera rīcību, izteikt kritiku. Vai arī, gluži pretēji, varbūt vajag partnerim ikdienā uzdrošināties vairāk kaut ko pateikt, arī labu, paust savas vajadzības, kā arī respektēt cita vajadzības.
Attiecībās jābūt līdzsvaram starp došanu un ņemšanu. Ko ienes tu? Svarīgi ir arī prast sadzirdēt, ko saka otrs, prast regulēt emocijas, saredzēt resursus. Varbūt tev jāmaina kāds viens aspekts, kas grauj gan tevi pašu, gan partneri (piemēram, nemitīgā kritizēšana), un tev izdodas izveidot gana labas attiecības, kas savukārt vairo ticību un paļāvību sev. Ja pašas spēkiem izmaiņas neizdodas ieviest, meklē palīdzību.
Kādi secinājumi tev pirmie nāk prātā, kad sāc sevi vērot, analizēt? Vai tie nav pašnoniecinoši?
Svarīgi ir, sevi analizējot, neizdarīt ātrus un pašnoniecinošus secinājumus par sevi, savu nākotni, kopumā sev par sliktu. Turklāt ilgstoša sevis analizēšana var novest pie tā, ka sāc malties pa domām, uzdod sev neatbildamus jautājumus: kāpēc tā, kad tas beigsies, kāpēc ar mani… un citus, kas ilgtermiņā var iesēt trauksmes un depresijas iezīmes.
Tā vietā vari sev atgādināt – ja esi sākusi darbu ar sevi, tad esi apzinājusies savas vajadzības: tu patiešām vēlies izveidot attiecības. Tas, ka līdz šim nav izdevies, ir tava nepatīkamā un sāpīgā pieredze, nevis nolemtība.
Ja tava pieredze ir tāda, ka daudzas attiecības izjukušas pēc mēneša vai diviem, nesteidzies ar secinājumiem, ka tās visas nesanāca tieši tevis dēļ. Ja tik ātri pajuka, varbūt tā arī labāk, diezin vai bijāt viens otram piemēroti. Ja tev bijušas vairākas ilgstošas attiecības, kas izjukušas, tas nekādā ziņā nav stāsts tikai par tevi. Attiecības neveido viens cilvēks, arī tavam partnerim ir sava loma.
Varbūt vientulības stīga tevi pavada pārāk bieži?
Ir cilvēki, kuri savu emocionālo pieredzi raksturo kā dzīvi bez ādas: pieduries, kur gribi, visur sāp. Šādas emocionālās ciešanas vairāk raksturīgas cilvēkiem ar tā dēvētajiem robežstāvokļa personības traucējumiem, kas radušies pēc ne viena vien traumatiska notikuma.
Ja tev tā ir, varbūt visu, kas notiek jebkurās attiecībās, tu uztver kā tevis nepieņemšanu un atraidīšanu, kam sekas ir nemitīga vientulības izjūta. Tu vari sevi pavērot uzmanīgāk. Piemēram, tev sarunāts ar draudzeni doties uz kino, bet viņa piezvana un atvainojas, ka netiek. Varbūt tu uzreiz nodomā: tas tāpēc, ka viņa ar tevi nekur nevēlas doties, jo nevēlas tevi satikt. Lielākoties, ja ir šādas izjūtas, tu ne tikai vientulības skumjas, bet arī jebkuras citas emocijas izdzīvo pārlieku spēcīgi. Tagad pieejamas arvien labākas palīdzības iespējas tiem, kam emocijas lēkā. Labāk meklē psihoterapeitu, citādi tavas ciešanas var pieaugt.
Pēc šķiršanās
Ja pēc šķiršanās mainās dzīves apstākļi, nereti rodas vēlme atgriezties pie vecākiem – lai nebūtu pavisam viena. Sākumā, iespējams, tā ir labāk, ja vien ir vecāku atbalsts, nevis nosodījums. Taču, laikam ejot, šis scenārijs var spēlēt tev par sliktu. Ja tu nesastopies aci pret aci ar savu vientulību, jo vakaros un brīvdienās mājās vienmēr satiec kādu pieaugušo, ne tik raiti kaut ko dari savu nākamo attiecību labā. Laiku pa laikam pajautā sev, kādas ir tavas patiesās vajadzības. Ne vienmēr izaugsme rodas komforta zonā.
