Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Kā veidosies brāļu un māsu dzīve un kādi viņi izaugs, nekad nevar paredzēt. To ietekmē gan pašu bērnu raksturs un temperaments, gan apstākļi, kādos viņi dzīvo, gan apkārtējie cilvēki un citi faktori. Liela nozīme ir arī bērnā esošajai agresijai vai vitalitātei, ar kuru viņš jau piedzimst. Ļoti vitāls mazulis prasīs uzmanību jebkādā veidā un to arī dabūs, bet mazāk vitālais vairāk paliks malā. Protams, vislielākā nozīme, lai brāļi un māsas izaugtu veiksmīgi un laimīgi, ir vecākiem – cik viņi ir gudri, mierīgi un redzīgi situācijas vadītāji. Katram bērnam ģimenē ir sava vieta un loma, tikai vecākiem jātur acis un ausis vaļā, lai pamanītu un ieklausītos katrā bērnā.
Vecākais un vienīgais
Kamēr bērns ir viens, visa vecāku mīlestība un uzmanība tiek viņam. Pirmais bērns iegūst pirmo lomu, taču tai līdzi nāk arī vecāku ilūzijas, kas bieži vien ir ārpus realitātes, vecāku neizdzīvotas jūtas, kas projicējas pieaugušā un bērna attiecībās, kuras viņam jāiztur. Vecākie bērni bieži vien ir izmēģinājuma trusīši, jo vecāki nekad nav bijuši vecāki. Gan visas viņu iedomas, gan kļūdas tiek vecākajam bērnam.
Vienīgie bērni ļoti augstu vērtē draudzību.
Ar brāli un māsu var sakašķēties, pat dramatiski, viņi tāpat paliks brāļi un māsas, bet ar draugiem tā nevar, tāpēc vienīgie prot draudzēties. Lai gan vienīgajam bērnam ir daudz plusu, ir arī mīnusi, un viens no tiem – vienīgie bērni neiemācās konkurēt, taču bez tā neiztikt, jo dzīvē ikvienam jāsaskaras ar nemitīgiem izaicinājumiem. Reizēs, kad sevis paša labā jāpieliek pūles, vienīgie bērni padodas ātrāk, jo nav pieredzes, ka sevis dēļ ir jāiespringst. Pirmais bērns parasti ir atbildīgs, un sevišķi tas redzams brīdī, kad ģimenē ienāk otrs bērns. Atbildības jūtas mīt pašā bērnā, jo viņš redz, ka ir vecāks un lielāks par mazuli ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Ja vēl vecāki to uzsver, bērns var ieciklēties, pat kļūt par otru mammu mazajam, ko apzināti vai neapzināti vecāki nereti arī izmanto.
Piedzimst brālītis, māsiņa
Ja starp bērniem ir maza vecuma starpība, gads līdz pusotra gada, mājās nav vecākā un jaunākā bērna, bet ir divi mazi bērni. Skaidro Ingrīda Rateniece: «Ja ļoti tuvu viens pēc otra dzimst divi mazuļi, ar gada starpību, tas tiešām ir pārāk maz, lai zīdainītis sāktu dalīt mammu ar citu zīdainīti. Kļūt par vecāko pirmo divu gadu vecumā ir pāragri.
Tāpēc, manuprāt, labāk ir nogaidīt, kad pirmajam bērnam vai nu tūlīt būs trīs gadi, vai pēc triju gadu vecuma, kad vecākajam bērnam jau ir priekšstats par sevi, un visu, ko no mammas vajadzēja, jau ir saņēmis un iet tālāk. Ja starp bērniem ir piecu gadu un lielāka starpība, katrs aug gandrīz kā vienīgais, un tad ir mazāk brāļu un māsu attiecību.» Savukārt Gunta Jakovela stāsta, ka par optimālu uzskata piecu sešu gadu starpību, jo tad vecākais bērns no vecākiem ir saņēmis visu nepieciešamo, izdzīvojis visas attīstības fāzes un uzsācis savu dzīvi. Tas, protams, neizslēdz greizsirdību uz mazāko.
Ja vecākais bērns nav saņēmis vecāku mīlestību, greizsirdība būs lielāka, jo viņam būs izveidojies deficīts.
Tad arī viņš vairāk prasīs uzmanību sev saprotamā veidā, redzot, ka mazajam tiek pievērsta tik liela vērība. Tāpēc vecākais var kļūt agresīvāks, kašķīgāks, viņam var rasties vēlme pielīst, parādot, cik viņš ir labs. Vecākais var sākt arī regresēt – sūkāt knupi, vēlēties, lai arī viņu apkalpo. Šī regresija var būt gan tikai kā atdarināšana, gan kā uzvedības forma, abus atšķirt nav vienkārši.
Vecākajam var parādīties izaicinoša vai ļoti pieglaimīga uzvedība, un tas arī var būt sauciens mammai: parādi, ka arī es esmu labs(-a)! Bieži vien vecāki ir sajūsmā, ka lielais ļoti iesaistās mazā aprūpē, bet lielajam ir jābūt arī savām interesēm, un, ja bērns vecākiem sāk kalpot vai izkalpoties, jāskatās, vai bērnam nepietrūkst uzmanības un viņa vecumam un interesēm atbilstoša novērtējuma.
Mazais nekad nebūs lielais!
Vai jaunākais ģimenē vienmēr jūtas kā luteklītis? Izrādās, ka ne, tas vairāk ir stereotips, jo var būt, ka vecāki vairāk koncentrējas uz vecāko, viņa veiksmīgumu un mazais ir nelaimīgais mazākais. Proti, mazais nekad nebūs lielais un gudrais, tāpēc var justies kā atstumtais, lai gan ir mazāks. Protams, vecāki viņu aprūpē, bet jūsmo par veiksmīgo lielo.
Veselīgās ģimenes attiecībās vecāki saprot, ka starp bērniem ir konkurence, un tajā neiejaucas līdz pēdējam, pēc iespējas biežāk ieraugot labo: redz, kā jūs labi sarunājaties, redz, kādas jums labas attiecības! Ja vecākais mazajam dara pāri, to vajag pamanīt, tāpat kā to, ka lielais baidās sevi aizstāvēt un ļauj mazajam kāpt uz galvas. Ingrīda Rateniece skaidro, ka tad mazajam pazūd realitātes izjūta, viņš domā, ka ir stiprāks par visiem, arī pieaugušajiem. Arī lielajam bērnam vajadzīgas savas robežas un jāspēj mazajam pateikt stop!
Vidējais bērns jūtas vissliktāk
Kad ģimenē piedzimst trešais bērns, viņš ienāk sistēmā, kurā ir ne tikai vecāki, bet arī divi bērni, starp kuriem jau ir savas attiecības, savi noteikumi. Vecāki jau daudz apguvuši, kļuvuši mierīgāki, bērns viņiem vairs nav tik liela neziņa, lai gan joprojām daudz atkarīgs no vecāku dzīves gudrības, bērnu vecuma starpības. Ja pirmie divi bērni jau ir gana lieli, var būt, ka mazais kļūst par visas ģimenes mīlulīti, bet tā var arī nebūt.
Lielākoties vissliktāk jūtas vidējais bērns, jo vecākais ir stiprākais un gudrākais, jaunākajam visi pievēršas, bet vidējais nav ne gudrākais, ne vecākais, ne visvairāk apčubinātais.
«Piedzimstot trešajam, vidējais bērns vairs nav ne jaunākais, ne arī vecākais, un viņam ir sarežģīti atrast savu vietu. Vidējais bieži mēģina līdzināties vecākajam, lai dabūtu to pašu atzinību, tad viņš regresē kā mazākais, lai tādējādi būtu kaut kas, tāpēc vecākiem būtu īpaši jāpiedomā, lai vidējam bērnam iedotu viņa īpašo statusu. Varbūt vairāk uzklausītu, veltītu vairāk laika, atrastu kādu īpašu nodarbi, ar ko viņš ir atšķirīgs. Citādi viņš mēģina pieslieties vienam vai otram, bet īsti nav nekur.
Ja vidējā ir meitene, viņas īpašais statuss ir būt meitenei, tāpat kā brālim starp māsām. Ja ir divi brāļi un māsa, vidējais paliek jaunākais starp brāļiem, bet ne ģimenē. Līdz ar to visas kombinācijas ir īsti rēbusi, ko vecākiem jāprot tulkot, ņemot vērā arī katra bērna ģenētiku, kas ienes savas korekcijas,» skaidro Gunta Jakovela.
Četri, pieci un vairāk bērnu
Ja ģimenē ir vairāk par trim bērniem, tāpat ir vecākais un jaunākais un vidējie bērni, kas veido savus grupējumus jeb koalīcijas. Jo vairāk bērnu, jo vairāk grupējumu. Piemēram, tie, kas jūtas mammas atstumti, var sagrupēties pret mīļumiņu; lielākie pret mazākajiem vai mazākie pret vecāko – var būt dažādi. «Jebkurā ģimenē, kurā aug vairāk par vienu bērnu, pāri visam ir cīņa par mīlestību, precīzāk, par to, kā justies mīlētam, jo to vēlas sajust ikviens.
Un tas, ka mamma saka, es tevi mīlu, bet bērns to nejūt, ir lielākā problēma.
Tāpēc šad tad katram bērnam vajadzētu pajautāt: vai tu jūties mīlēts? Vai tev šķiet, ka rīkojos taisnīgi? Un uzklausīt savu bērnu, apčubināt viņu ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Fiziski jau bērns izaugs, jo daba tā ir paredzējusi, bet par viņa emocionālo izaugšanu atbildīgi ir vecāki, vienkārši esot līdzās,» rezumē Gunta Jakovela.
