Rīga +15°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gerontoloģijas klīnikas vadītājs, profesors Jānis Zaļkalns.
Profesors skaidro, ka viens no dzīvesprieka zuduma iemesliem ir tas, ka novecošanas gaitā mazinās tā sauktie gribas instinkti un cilvēks kļūst neizlēmīgs un neuzņēmīgs, līdz ar to viņa ikdienas aktivitātes, viņa vēlme socializēties un tikties ar citiem cilvēkiem krītas. «Bet ir tā – daba nemīl tukšumu. Ja darbīguma vietā parādās tukšums, tā vietā nāk depresīva noskaņa, kas vairāk vērsta uz negācijām. Tāpēc novecošanas gaitā visai raksturīgi, ka pat darbīgi noskaņoti cilvēki var kļūt nīgrāki, bet vēl nīgrāki kļūst tie, kas jau iepriekš dzīvē bijuši uz to vērsti. Kas tad ir gribas instinkti? Tā ir griba visās izpausmēs, griba saņemties, iet un darīt. Bet, kad gribas instinkti mazinās, cilvēks sāk funktierēt nevis, ko man darīt, bet ko man nedarīt. Piemēram, vajadzētu piezvanīt draudzenei. Ai, bet nezvanīšu, lai viņa piezvana man. Vajadzētu apskatīties jaunāko izstādi muzejā. Ai, bet ārā līst lietus, neiešu! Sākas pārdomas, kā būtu, ja es to nedarītu, nevis doma, ko es varētu darīt. Arī jaunākā vecumā gribas instinkts var būt samazināts, bet, kamēr mums ir kritiskā domāšana, mēs esam spējīgi saprast, ka šāda lieta piezogas, bet var pienākt brīdis, kad to vairs nesaprotam, un tad ir bēdīgi. Tāpēc sevi ir jātrenē, citādi – dod tikai gribas izsīkumam vienu pavedienu, un tā lieta aiziet. Pat ja līst lietus un negribas iet uz muzeju, vajag sevi piespiest un aiziet uz izstādi. Un pēc tam būs prieks un gandarījums, un vēl pateicība sev: redz, kāds esmu malacis un cik fantastiska bija izstāde!»
Ieraudzīt mazos prieciņus
Jānis Zaļkalns stāsta, ka atšķirībā no senākiem laikiem par prieka nozīmi cilvēka dzīvē tagad visā pasaulē ļoti daudz interesējas un to pēta. «Redziet, mēs piedzimstam dažādās ģimenēs, un tikai katrs pats var pateikt, vai ģimenē, kurā viņš auga, valdīja prieks, arī par mazajām lietiņām. Kaut vai to, ka atver acis un spīd saule. Vai atver acis un līst lietus, bet tu esi priecīgs, jo zaļos zāle un ziedēs puķes. Tātad mūsu spēju priecāties ietekmē ģimene un audzināšana, kā arī ģenētiskie faktori. Un tikai paši zinām, vai izaugām ģimenē, kurā valdīja prieks vai viss bija vērsts uz negācijām – valdīja drūma noskaņa, tas negāja un šis neizdevās. Ja ģimenē bija mazie prieciņi, tad cilvēkam jau ģenētiski un ģimenē iedota šī prieka rezerve, kas savā dzīvē ir jāstiprina. Kas tad mums var radīt prieku, laimes sajūtu? Tie visi ir jēdzieni, kam nav viena izskaidrojuma un kas katram būs kaut kas savs. Taču citādi patiesi – novecošanas gaitā arī prieka sajūtas ir mazāk. Daudziem iešana un visādas darīšanas, kontaktēšanās ar citiem rada prieku, un tikai katrs pats ir izvēles autors, vai es piedalīšos šajā pasākumā, vai tas mani iepriecina, vai to ignorēju. Tā kā prieka nozīme visā dzīvē un vecumdienās ir ļoti svarīga, sevi ir jāiepriecina. Kamēr kritiskā domāšana ir saglabāta, cilvēks spēj ieraudzīt un saprast, kad viņam nolaidies deguns. Kāpēc? Par ko? Kas man ir slikti? Protams, deguns var nolaisties, ja senioru piemeklē veselības problēmas, un tā patiešām ir, ka gadu ritumā cilvēka organisms kļūst trausls no matu galiņiem līdz papēžiem un visi nelabvēlīgie ārējās vides faktori, kas būtu viņam gājuši secen 20–40 gados, šobrīd viņu diemžēl skar, un tad prieku ieraudzīt ir arvien grūtāk. Bet arī tad var pamanīt kādu prieka stariņu savā dzīvē, kaut vai to, cik braši aug mazbērni vai ka vienmēr līdzās ir mīļotais kaķītis vai sunītis. Savukārt, ja ar veselību viss daudzmaz ir kārtībā, tad jo īpaši jāpriecājas, ka esi vesels, varošs un darošs, ka tev ir piederības, līdzdalības un noderīguma sajūta, un dzīves ir skaista,» pārliecināts ir profesors.
Pieņemt arī vecumu
Vēl novērots, ka ar gadiem biežāk dzīvesprieks pazūd tiem cilvēkiem, kas slikti pieņem novecošanu un vecumu. Arī Jānis Zaļkalns ievērojis, ka ir cilvēki, kas nepieņem novecošanu, kuri plosās un salīdzina, ko varēja 20 un 30 gados un tagad vairs nevar. «Taču šo dzīves posmu atgriezt vairs nav iespējams! Tāpēc pieņem posmu, kurā esi, un saproti, ka dzīvē devītā viļņa virsotne, kad biji augšgalā, apliecināji sevi darbā ar rezultātiem un panākumiem, ir pagājusi. Tagad ir cits dzīves posms. Vai kā Seneka brīnišķīgi ir teicis: «Dzīve ir brīnišķīga, kad tā iet pa nogāzi lejup.» Bet tas ir jāpieņem un jābeidz salīdzināt sevi toreiz un tagad. Tu dzīvo šeit un tagad ar to resursu, kas tev ir dots. Un pateicies Dievam, ja tev ir daudzmaz laba veselība, ja ir ģimene, ja ir draugi, kaimiņi, bijušie darba kolēģi, ar kuriem uzturi kontaktus un no kuriem vajadzības brīdī vari saņemt atbalstu. Svarīgi pieņemt šo dzīves posmu sev par labu esam un tad arī būs lielāks prieks dzīvot.»
Kādas ir zāles?
Profesors Jānis Zaļkalns ir pārliecināts, ka vienīgās zāles pret dzīvesprieka zudumu ir dzīves stils un dzīves veids.
«Kāpēc tautā bieži saka – aizies pensijā, tad sabruks. Kāds sabruks, kāds nesabruks. Bet sabruks tas, kurš tagad, kad parādījies daudz laika, sāks sevi žēlot, atceroties, kāds bija mūžs, kādas bija problēmas. Un kas mani pažēlos, ja ne es pats, ar to saprotot nekā nedarīšanu. Tad tas ir gala sākums. Nesabruks tas, kurš visas prasmes, iemaņas, vēlmes socializēties pārnesīs, kā es allaž ar mīlestību saku, uz savu mazo pasaulīti. Ka tagad vairs nav globālu uzdevumu, bet tagad jādomā par sevi. Un tam, kā arī dzīvesprieka atgūšanai ļoti svarīga ir strukturēta un saplānota dzīve, nevis iedomas, ka tagad esmu pensijā un man nekas nav jāplāno, nekas nav jādomā, esmu brīvs no visa. Tātad, arī esot pelnītā atpūtā, diena ir jāorganizē un jāplāno. Respektīvi – jādzīvo! Katrai dienai vajadzētu izdomāt savu plānu – no rīta eju nūjot, vēlāk tiekos ar draudzeni. Rīt eju uz veikalu, bet parīt veltu laiku mājas kārtīgai uzkopšanai, bet pēc tam atkal eju… To var saukt par strukturētu dzīvi. Nevis palaist grožus vaļā – paldies Dievam, man nekas nav jāplāno, esmu pelnītā atpūtā. Bet taisni otrādi – plānot! Tas ir svarīgi arī kontekstā ar iepriekš minēto gribu: kāpēc es gaidu, lai visi zvana man? Kāpēc es nevaru piezvanīt? Un, ja neviens nepiezvana, sēžu kā nelaimes čupiņa, žēlojoties, ka visi mani aizmirsuši, nevienam neesmu vajadzīga. Bet tu kādam piezvanīji? Tu saorganizēji tikšanos? Tu uzrīkoji mājās kartupeļu pankūku balli? Kāpēc ne? Ja cilvēks ies šo plānošanas un darbošanās ceļu, viņam būs dažādas nodarbes, viņam būs tikšanās, viņš būs aizņemts. Reizēm aktīvi seniori saka – tik maz laika, kā tagad, man dzīvē nekad nav bijis. Šādam cilvēkam nekad nebūs drūms noskaņojums un nīgrums, kas ved uz depresiju. Viņš ieraudzīs šo savu dzīves posmu labu esam, ieraudzīs krāsas šajā dzīves laikā. Jā, tās būs atšķirīgas no tā, kādas tās bija 20–40 gadu vecumā, bet tā tāpat būs saturīga dzīve. Un svarīgi atcerēties, ka neviens mani nevar iepriecināt, ja prieks nesākas manī un ja es pats neesmu pirmais darītājs,» atgādina profesors.
Kas vēl ietekmē dzīvesprieku?
- Atmiņas un citu kognitīvo jeb domāšanas procesu pasliktināšanās. Ar gadiem mazinās uztveres spējas, spēja analizēt un vērtēt, un ar to arī spēja priecāties. Bieži uzskata, ka atmiņas pasliktināšanās vecumdienās it kā ir normāla un dabiska, – un patiesi, novecošanas gaitā tā var mainīties. Taču specifisku zāļu pret šo mentālo nepietiekamību vai nepilnvērtību nav. Tāpēc Jānim Zaļkalnam ir tikai viens ieteikums – tas ir treniņš! Atcerēties! Ļoti labs veids senioram ir rakstīt dienasgrāmatu – vakarā par šodienu vai no rīta par vakardienu. Jo tu kaut ko plānoji, kaut kas notika, kaut kas nenotika, tikies ar cilvēkiem, kaut kas iepriecināja, kaut kas apbēdināja. Rakstot dienasgrāmatu, ir iesaistītas visas augstākās smadzeņu integratīvās funkcijas: prāts, analīze, sintēze, emocijas. Var rakstīt ar datoru, var rakstīt ar roku. Starp citu, rakstot ar roku, daudzi atzīst: kad paņemu pildspalvu rokā, tad man īsti ieslēdzas smadzenes. Jo tad cilvēks sāk koncentrēties.
- Veselības problēmas, fiziskās ķermeņa izmaiņas. Tiem, kam parādās veselības problēmas, mazinās arī spēja priecāties. Turklāt daļa senioru sāk mazāk par sevi rūpēties, tai skaitā sliktāk ēst un zaudēt svaru. Profesors stāsta, ka šajā ziņā būtiska ir cilvēka ķermeņa kompozīcija. Cilvēks turpat 80% sastāv no ūdens un augsti organizēta olbaltuma. Novecošanas gaitā muskuļaudi un kaulaudi izžūst, un cilvēks zaudē līdz pat 15% ūdens, kas ir ļoti daudz. Tāpēc visa mūža garumā pietiekami daudz jādzer ūdens. Ja ir kāda slimība un ārsta ieteikums ierobežot šķidruma lietošanu, tas ir cits jautājums. Bet tiem, kam šāda ierobežojuma nav, jo vairāk šķidruma, jo labāk!
- Neko negribas darīt… Tas, ka senioram neko vairs negribas darīt, zudusi interese par savu dārziņu, jaunākajām kabaču receptēm, ikvakara ziņām vai tikšanos ar citiem, var būt signāls par nopietnu nomāktību. Lai līdz tai nenonāktu, profesors atkal un atkal uzsver – cik vien ilgi iespējams, vajag būt darītājam un savu iespēju robežās jākustina gan savs ķermenis, gan smadzenes.
