Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
13
-
0
-
0
-
3
-
0
-
2
-
0
-
Laimes pirmais likums: nelaime
Konfūcijs, Laodzi, Buda, sengrieķu filozofi, mūsdienu filozofi un psihologi – visi savu reizi ir izprātojuši un pateikuši par laimi kaut ko ļoti gudru un pat ticamu. Tomēr mēs turpinām par to runāt, lauzīt galvu un sērīgi nopūsties, kas nozīmē – laime ir problēma un neviena teorija nav sniegusi apmierinošu atbildi.
Mūsu kolēģei darba kabinetā pie sienas stāv piesprausta lapiņa ar uzrakstu: «Kamēr nav īstas nelaimes, tikmēr ir laime». Daudz reižu esmu tam uzmetusi acis. Lai cik smagnēji izklausītos, šis tiešām ir pirmais laimes likums, reālajai patiesībai vistuvākā laimes definīcija. Pirms tūkstoš un simts gadiem šis likums darbojās perfekti. Cilvēki bija laimīgi, ja nebija kara, bada un slimību. Ja bija, ko ēst, bija mājas.
Ja bērni izdzīvoja līdz sešu gadu vecumam. Ja vīrs nesita. Ja bakas vai spāņu gripa pagāja garām tavām namdurvīm, nepaņemot līdzi pusi ģimenes. Un graudu raža izdevās. Nē, nav gluži tā, ka viņi bija par to laimīgi ik dienas no rīta līdz vakaram. Bet viņi to novērtēja kā vienu no laimes kritērijiem.
Kopš Otrā pasaules kara, Sibīrijas izsūtījuma un pēckara grūtumiem mēs tādas īstas nelaimes, kas skartu visu sabiedrību un diktētu sūrus dzīves noteikumus, neesam piedzīvojuši. Mūsdienās, pieaugot dzīves labklājībai, pieaugušas arī mūsu prasības pret laimi. Mainījušies laimes kritēriji. Laimei ir arvien grūtāk aizklauvēties līdz mūsu apziņas durvīm. Bet nav ko tagad pašiem pret sevi nosodoši kratīt pirkstu: «Ai, kādi mēs sliktiņi, aiz labas dzīves tā izlaidušies, ka neprotam novērtēt laimi!»
Agrākos laikos vienkāršā cilvēka (ne bagātā) galvenais jautājums bija – kā izdzīvot? Mūsdienās gandrīz ikvienam cilvēkam galvenais jautājums ir – kā dzīvot laimīgi?
Un tas mūsu dzīvi ārkārtīgi sarežģī. Tas kļuvis par naudas govi vairākiem globāliem biznesiem – tūkstošiem laimei veltītu it kā psiholoģijas grāmatu, no kurām lūst grāmatnīcu plaukti, personālo treneru jeb kouču pakalpojumi, pat tik medicīniski svēta lieta kā psihoterapija… Cilvēks ir gatavs maksāt naudu, lai noskaidrotu, kas ir laime un kāpēc viņš nav laimīgs. Un tas mūs aizved pie otrā likuma.
Otrais likums: laime un laimīgs cilvēks
Esmu Karolīnas Universitātes (ASV) pētījumu fane. Tā nav prestižākā augstskola pasaulē, laikam tāpēc tik ļoti cenšas – ja jums vajadzīgi pētījumi par lielajiem dzīves jautājumiem, meklējiet tos pie viņiem! Viņi skrupulozi pētījuši arī tik netveramu lietu kā laime.
Nu kas tad ir tā laime? Hormoni un endorfīni, kas izdalās smadzenēs? Patīkamas emocijas? Skaisti dzīves mirkļi? Vai laime ir tad, kad dari tikai to, kas tev patīk, kad viss ir labi? Protams. Uz īsu brīdi. Taču šīm laimēm nav ilgstamības. Jautājot, kas ir laime, jūs iegūsiet simts atbildes no simts iespējamām atbildēm.
Un atgriezīsieties pie senajiem filozofiem. Jo laime ir kā taurenis. Kamēr tu to ķer, tas bēg un aizlido. Bet, kad tu apsēdies un skaties uz pavisam citu pusi, tas pēkšņi nolaižas tev uz pleca. Laime ir drama queen – aktrise, kam patīk pārsteigt. Tā ierodas pie tevis melnākajā stundā pa tām durvīm, par kurām pat nenojauti, ka esi atstājis tās vaļā… Laimīgs cilvēks jau ir kas cits. To ir iespējams izpētīt un saprast.
Laime un laimīgs cilvēks ir dažādas lietas!
Laimīgs cilvēks nebūt negriežas brīnišķīgu mirkļu virpuļos, viņu nepiemeklē laimīgi notikumi un milzīgas emocijas. Saskaņā ar pētījumiem laimīgi cilvēki ir mierā ar savu dzīvi. Mierā ar sevi. Ir apmierinati ar savu darbu. Viņiem garšo ēdiens un patīk mīlēties. Viņiem ir patiesi tuvas, mīlošas attiecības kaut ar diviem citiem cilvēkiem pasaulē. Viņi ir ziņkārīgi. Veseli un aktīvi. Tomēr mūsdienu cilvēks Laimes kundzei ir sarežģīts klients. Mēģināsim noskaidrot, kas tad mūs spēj darīt laimīgus!
Mīlestība?
Jā un nē. Limited Edition, kā rakstīts uz dažām smaržu pudelītēm… Karolīnas Universitātes pētnieki šajā jautājumā ir sausi kā franču šampanietis. Mīlestība tās romantiskajā jeb pāra attiecību izpratnē laimes izjūtu sniedz divos gadījumos – kā iemīlēšanās un ilglaicīga kopdzīve. Iemīlēšanās ir ātrā laime: feromoni, sajūsma, lidojums. Neņemiet ļaunā, ja šī laime ir zūdoša!
Ilglaicīgas attiecības ir process ar grūtībām, krīzēm un pārvarētām sāpēm. Un tieši tas sniedz vislielāko laimi. Tikai līdz tam ir jānodzīvo. Ja jūs iedotu iedzert patiesības zāles pārim, kas nodzīvojuši kopā divdesmit vai četrdesmit gadu, viņi nestāstītu par laimi daudzo gadu garumā. Jums novīstu ausis, klausoties visas tās attiecību šausmas. Jūs desmit reizes ieteiktu viņiem šķirties.
Bet viņi ir laimīgi nevis tāpēc, ka visu laulības laiku bija labi. Viņi ir laimīgi tāpēc, ka izturēja. Turēja vārdu. Turēja buru. Noturēja fortu. Kā divi neapbruņoti kareivji, kas pieveikuši Napoleona armiju.
Tas ir viens no mīlestības un laimes paradoksiem – pēc tam, kad laulības lielās krīzes pārvarētas, cilvēki par tām runā ar tādu mīļumu, it kā tās būtu daļa no viņu laimes. Taču mūsu lielākā kļūda ir domāt, ka mīlestība dara laimīgu tikai romantiskā nozīmē. Pētījumi liecina, ka laimīgi cilvēki ir tie, kuriem ir JEBKĀDAS tuvas attiecības – ar radiem, draugiem, mazbērniem, kolēģiem. Patiesas, mīlošas attiecības ar citiem cilvēkiem. Jo mīlestība un sirds siltums nemīt tikai gultā vai kopīgā virtuvē.
Nauda?
Jā un nē! Bez naudas dzīve ir elle, kurā sadeg vislabākie cilvēki. Bet naudai ir īsas rokas. Arī mūsdienu patērētājsabiedrībā tā spēj sniegt ierobežotu laimi. Ko tieši? Izdzīvošanu sliktākajā gadījumā. Drošības izjūtu – jau labāk. Brīvības izjūtu – pavisam labi. Viss ir matemātiski vienkārši. Ir liela laimes izjūtas atšķirība, vai cilvēkam ir četri simti vai astoņi simti eiro ienākumu. Nav te nav ko moralizēt un filozofēt, ar astoņiem simtiem tu esi laimīgāks! Vai ir nozīmīga atšķirība starp četriem un astoņiem tūkstošiem?
Tēriņu ziņā – jā. Laimes ziņā – nekādas. Jo ar abām tūkstošu summām pietiek un pāri paliek izdzīvošanai, labai dzīvošanai un brīvībai. Jo lielākas summas, jo mazāk tām tieša sakara ar laimes izjūtu, izņemot gadījumus, kad nauda ir personības galvenais dzīves stress (smuki sakot, mērķis).
Interesants fakts – cilvēkam jebkāda lieluma algas pielikums rada laimes izjūtu aptuveni uz diviem mēnešiem. Tad pie tā pierod, un atkal vajag vairāk…
Pirkums jeb šopings rada laimes izjūtu no vienas dienas līdz trim mēnešiem, atkarībā no tā, vai nopirki blūzīti vai jaunu māju. Naudai ir īsas rokas. Bet tās ir varenas. Mēs esam nebeidzami mānīti ar stāstiem par laimi pirtiņā (Blaumaņa Skroderdienas), mierinājumu, ka bagātie arī raud (tas tiesa) un Paulu Koelju stila stāstiem par nabadzīgiem zvejniekem, kas ir daudz laimīgāki par miljonāriem. Pēdējais mīts ir pārsteidzoši dzīvelīgs. To kultivē švaki literāti, pseidofilozofi un pat žurnālisti – lūk, šai nabadzīgajā ciematā Vjetnamas nostūrī redzēju daudz laimīgākus cilvēkus nekā pie mums bagātajos Rietumos… Tā ir demagoģija. Katra cilvēka laimes izpratne un izjūta ir tieši atkarīga no viņa dzīves dotajiem apstākļiem.
Ja jūs jautātu britu miljonāram un nabadzīgam Dienvidāzijas zvejniekam, vai viņi ir laimīgi, atbildes varētu būt vienādas. Viņi var izrādīties vienlīdz laimīgi vai nelaimīgi. Bet atšķirtos atbildes uz jautājumiem kas ir laime? un kas tevi dara laimīgu? Miljonārs teiktu, ka viņš ir laimīgs, jo viņam tomēr ir pāris īstu draugu. Zvejniekis teiktu, ka ir laimīgs, jo var atļauties sūtīt bērnus skolā. Un šīs divas laimes ir līdzvērtīgas. Pēdājais āķis šai sarunā – mūsu pašu vecāki un vecvecāki.
Viņi mēdz dalīties ar pamācošiem stāstiem par to, cik laimīgi bijuši, kad pēc kāzām dzīvojuši kopmītnēs bez naudas, mēbelēm un traukiem. Nekā viņiem nav bijis, tikai griķu biezputra. Bet, redz, kāda stipra ģimene sanākusi! Naudas un laimes sakarā tā ir nepareizi pasniegta informācija. Jo viņi nebija laimīgi tāpēc, ka trūka naudas. Viņi bija laimīgi par spīti naudas trūkumam.
Darbs?
Pilnīga bezdarbība ved uz depresiju. Jebkāds darāmais un pienākumi cilvēku organizē, rada enerģijas apmaiņu un kaut kripatu gandarījuma. Darbs pats par sevi parasti nav laimes avots, biežāk tas tomēr ir naudas avots vai pienākums, un liela daļa cilvēku nemaz nav sajūsmā par savu darbavietu. Vai atceraties slaveno saukli – dari, ko mīli, un mīli, ko dari? Teikuma pirmā daļa ir visai liekulīgs aicinājums – darīt tikai to, ko mīl, var atļauties retais. Bet otrā daļa ir īstā atslēga.
Laime ir spēja iemīlēt savu darbu, lai kāds tas būtu. Prasme atrast tajā pozitīvo un patīkamo.
Trīs laimes vaļi
Paturot prātā, ka mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kuru materiālais stāvoklis ir stipri bēdīgs, kopumā mēs tomēr dzīvojam diezgan labi. Fiziska izdzīvošana nav pirmais jautājums dienas kārtībā, ja vien tevi nav skārusi smaga slimība. Tāpēc varam pievērsties jautājumiem par sevi un laimi.
Protams, pasaulē nav cilvēka, kurš būtu laimīgs bez emocionāli tuvām attiecībām ar citiem. Līdz ar šo pašsaprotamo laimes avotu modernā cilvēka rokās ir vēl trīs laimes atslēgas, kas tiešām der ikvienam. Pirmā – radošums un ziņkāre. Interese par dzīvi, izglītošanās, sevis pilnveidošana un savu spēju radoša izpaušana dara mūs laimīgus ikdienā. Tās nav emocijas, bet pamats labai sajūtai par dzīvi. Otrā atslēga – grūtību pārvarēšana.
Grūtības ir laimes laboratorija!
Cilvēka ģenētiskajā atmiņā ielikta informācija par agrāko gadsimtu grūtībām, un, lai cik dīvaini izklausītos, mums tās nepieciešamas. Ja nav īstu problēmu, mēs tās izdomājam paši. Lielas un mazas uzvaras veido personības dziļāko pašvērtējumu – apziņu par saviem spēkiem, spējām un dzīvessparu. Trešā atslēga ir veselība un fiziskās aktivitātes. Ķermenis ir mehānisms, kurš jākustina, lai no tā izvilinātu laimes hormonus un caur īstu nogurumu kā elektrību ražotu jaunu fizisko enerģiju. Un kustība nu reiz ir tas laimes avots, kas pieejams visiem.
Laimes otra puse
Šis ir pozitīvās domāšanas laikmets. Bet kā tad ar emocijām un rakstura īpašībām, kas ir laimes un jaukuma pretstats? Dusmas, greizsirdība, bailes, skumjas, kauns, skaudība. Agrāk tos sauca par grēkiem, mūsdienās – par negatīvām emocijām. Mēs tās apspiežam, mēginām izārstēt, nosodām sevi par tām. Un tā ir liela kļūda, jo neviena emocija nav tikai laba vai slikta. Katram emocionālajam stāvoklim ir savs svarīgs uzdevums cilvēka dzīvē, un tieši negatīvās emocijas ir tās, kas mūs sargā pašus no sevis.
Cilvēks, kurš nekad nejūt bailes, vainu vai kaunu, ir psihiski nevesels un, visticamāk, nav spējīgs just arī pozitīvās emocijas un laimi.
Negatīvās emocijas ir pat nepieciešamas mūsu labsajūtai, jo bez lietus nav varavīksnes. Tās liek mums apzināties savus trūkumus un kļūdas, atšķirt labo no ļaunā, laimi no nelaimes. Tās liek mums kļūt labākiem, censties dzīvot labāk, tāpēc negatīvas emocijas būtībā ir ceļš pie laimes, bet pati laime – rezultāts. Mēs gan nerunājam par šo emociju galējām izpausmēm, kas rada emocionālu vai fisizku vardarbību.
- Dusmas. To primārā funkcija, pēc amerikāņu psihiatra Ārona Sella domām, ir pasargāt cilvēku no tā, ka viņš tiek izmantots vai viņam tiek darīts pāri. Dusmas ir aizskarta taisnīguma izjūta. Tās ir ļoti dzīvelīga enerģija, kas cilvēkam liek rīkoties. Dusmas ir dabisks un svarīgs mehānisms, kas palīdz atbrīvoties no pilnīgi visām pārējām negatīvajām emocijām, izlaist tās laukā. Tāpēc dusmas salīdzina ar sprādzienu, vulkāna izvirdumu vai vārošu ūdeni. Ja negāciju tvaiki, kas tevī sakrājušies, netiek laukā, tu vari saslimt ar depresiju vai pat fizisku slimību.
- Kauns un vaina. Tie ir iekšējie barometri, sirdsapziņas sargkareivji. Kauns un vaina palīdz mums apzināties savus nelabos vārdus un darbus. Cilvēks ir sabiedriska būtne, un bez kauna un vainas mūsu kopdzīve uz planētas kļūtu nepanesama – mēs smirdētu, purkšķinātu, bāztu pirktus viens otram degunā un vispār darītu pilnīgi visu, kas ienāk prātā. Vaina un kauns cilvēkam liek labot savas kļūdas. Labot sevi.
- Skaudība un greizsirdība. Kā būtu, ja mēs tās sauktu par motivāciju būt veiksmīgākam un par mīlestības miesassargu? Skaudība rodas no salīdzināšanas. Ja salīdzinām sevi ar tiem, kam klājas sliktāk, mēs jūtamies labi, pat laimīgi – tāda ir cilvēka daba, nav ko šausmināties! Ja salīdzinām sevi ar tiem, kuri ir skaistāki, bagātāki, laimīgāki, mēs jūtamies slikti. Rodas skaudība. Bet tā liek apzināties, ka varbūt varam vairāk – labāk izskatīties, labāk strādāt un pelnīt, uzlabot attiecības ģimenē, lai tuvotos tiem, kurus apskaužam. Greizsirdība ir aktīvas raizes par svarīgām attiecībām. Reizēm tā ir nepamatota, bet biežāk tomēr greizsirdība nerodas no tukša gaisa. Tas ir viens no izdzīvošanas instinktiem – glābt to, ko negribi zaudēt. Nosargā mīlestību, un būsi laimīgs!
- Bailes. Tās var izglābt dzīvību, veselību vai materiālo stabilitāti. Bez bailēm cilvēce sen būtu izmirusi, jo bez tām mēs būtu trakie. Bailes var ļoti traucēt un bremzēt, un baiļu pārvarēšana bieži ir viena no cilvēka lielākajām uzvarām, kas dara viņu ļoti laimīgu. Tomēr bailes ir arī vienīgā robeža, kas nošķir drosmi no pārdrošības un neprāta.
- Skumjas – iespējama vai notikuša zaudējuma apziņa. Ja cilvēks nekad nejūt skumjas, tas nozīmē, ka viņam nekā nav žēl. Skumjas ir veids, kā mēs iekšēji pārstrādājam zaudējumus un sāpes. Skumjas ved pie iekšējas atjaunošanās, vēlmes aizpildīt tukšumu, salīmēt saplēsto dzīves trauku. Vēlme saņemties ir skumju rezultāts. Cilvēks, kam skumjās nav sāpējusi sirds, neatpazīs arī laimes silto pieskārienu.
