Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pēkšņā pārcelšanās
Pēc aiziešanas no Renslavām Zilākalna Marta dažus gadus dzīvoja Rožgravās pie jaunības dienu draudzenes Lidijas Keivomegi. Daudziem par pārsteigumu, 1989. gada rudenī Marta pēkšņi pārcēlās uz Iecavu. Patiesībā viņa jau iepriekš zināja, ka atdusas vieta būs Iecavā. Reiz Marta ar Lidijas dēlu Gunāru bija atbraukusi uz Iecavu, stāvēja pie Skrodeļu mājas vārtiem un skatījās uz ēku.
Elza Skrodele aizved mani pie šīs baltu ķieģeļu apšūtās saimniecības ēkas, kur slavenā dziedniece dzīvoja mūža nogalē. Piebūvē joprojām glabājas Martas gulta, galds, skapis. «Biju kolhoza speciāliste un, staigājot ar platformenēm, pagriezu labās kājas potīti un sarāvu nervu. Man ieteica aizbraukt pie Zilākalna Martas.
Kad iegāju Zažēnos, ieraudzīju briesmīgu paskatu – priekšnams piekrauts ar maisiem, istaba ar zemiem griestiem, pa galdu staigā kaķīši.
Citi lasa
Pie liela koka galda galā sēdēja Martiņa, viņai apkārt bija cilvēki. Marta ierādīja man vietu sev blakus un teica: «Tu taču esi mana radiniece!» Šaubījos: «Martiņ, jūs esat vidzemniece, es kurzemniece, kā mēs varam būt radinieces?» – «Nerunā, nerunā,» viņa atmeta ar roku. Dziedniece pat nepajautāja, kālab esmu pie viņas atbraukusi. Mierīgi sēžot pie galda, klusējot un veroties, kā viņa ieslīgst transā, kājas sāpes mitējās. Atmodusies Martiņa jautāja, vai esmu paņēmusi kaut ko līdzi. Papurināju galvu. Tad viņa pasauca Veriņu, tā atnesa taukus un cukuru, skaitīja vārdus, ar rokām vilka lokus un iedeva man tos līdzi lietošanai.»
Pārliecinājusies par dziednieces brīnumainajām spējām, Elza vēl dažas reizes vērsās pie viņas pēc padoma, veda pie Martas dziedināties kolēģus un radiniekus. «Kolhoza grāmatvedei bija poliartrīts, sāpēja locītavas. Braucot uz Zilokalnu, kolēģe stāstīja, ka pēc mācībām pusdienlaikā labprāt sauļojusies. Kad aizbraucām pie Martas, viņa slimniecei jautāja: «Kāpēc tu tik bieži sauļojies? Organismā izžūst šķidrums.» Kā viņa zināja, ka mēs par to ceļā runājām?! Martiņa ieteica ar papardēm piepildīt maisiņus un uz tiem sēdēt un gulēt. Slimību izārstēt viņa nevarēja, bet sāpes mitējās.
Kad znotam nozaga jaunu mašīnu, braucu pie Martas. Viņa teica: «Mašīna nekur tālu nav aizvesta, stāv kādā pļavā daļēji izjaukta.» Kad braucu mājās, mani apturēja vietējie miliči. Viņi sacīja, ka kolēģi no Mārupes pļavā atraduši sarkanu žiguli – lai braucam tam pakaļ. Jā, tur mūsu mašīna stāvēja!
Es no Martas kolhozam nopirku govis Mirti un Straumi. Dziedniece iedeva līdzi apvārdotu sāli un maizi, lai pārējie lopi tās pieņemtu. Tās bija sevišķi labas govis. Reiz zootehniķe sūrojās, ka trūkstot gaļas plāna izpildei, neviens govis nepārdodot. Aizbraucu pie Martiņas – tad viņa jau dzīvoja Raunā – un to izstāstīju. Viņa mierināja: «Neuztraucies, noorganizēšu!» Un norādīja adreses, kur mums varētu pārdot lopus. Tālredzīgi bijām atbraukuši ar lopu furgonu, līdzi bija zootehniķe un strādnieki, un mēs savācām pilnu mašīnu ar buļļiem.»
Elza stāsta, ka Martai Renslavās bija liela istaba, ko viņa dēvēja par svētnīcu. «Marta lūdza, lai aizvedu viņai zaļu tepiķi un zaļus tautiskus aizkarus. Mācītājkungam sagādāju lapsādas cepuri, viņai – lapsādas apkakli. Aldis Ķeviņš presē minējis, ka Marta gribējusi viņu precēt. Man viņa teica ko citu.
Viņas sirdsdraugs bijis tāds Mārtiņš, kam viņa daudz palīdzēja. Viņš bija slims un nomira.
Kad Marta pārcēlās uz Rožgravām, viņai galvu sagrozīja Lidas dēls Gunārs – izskatīgs vecpuisis, strādāja Bauskas mežniecībā. Gunāram viņa nopirka mašīnu, televizoru, neko nežēloja. Lida par Martu rūpējās, bet bija asa. Marta bija kopjama un Lidai kļuva par nastu.»
Kādu dienu iecavnieki, kas bija aizbraukuši pie dziednieces ārstēties, atsūtīja Elzai ziņu, ka Marta vēlas viņu satikt. «Nākamajā svētdienā ar draudzeni aizbraucām uz Rožgravām. Durvis bija aizslēgtas, mājā netikām. Mazdēls pakāpās un ieskatījās pa logu. Martiņa bija istabā. Viņa lūdza, lai atbraucam ceturtdien. Ceturtdiena viņai bija īpaša – tad viņa mazgājās, kārtoja māju, mainīja gultasveļu. Kad norunātajā laikā ierados, dziedniece paziņoja, ka dosies man līdzi.»
Liela puķe un akordeons – tā bija visa iedzīve, ar ko slavenā dziedniece pārcēlās uz Iecavu. «Kad piebraucām pie manas mājas, viņa teica: es paredzēju, ka te būšu.»
Viltus radi
«Es Martiņu cienīju. Viņa mani izārstēja. Kā es teikšu – nē, es tevi neņemšu pie sevis! Viņai radu nebija, lai gan palaikam kāds paziņo, ka esot Martas radinieks,» rādot Zilākalna Martas albuma bildes, stāsta Elza. «Brālis Pēteris pazuda karā. Viņa stāstīja, ka Džūkstē, lodēm gar ausīm spindzot, esot meklējusi brāli. Pēc kara uzradās kāds Pēteris, sacīja, ka esot viņas brālis. Ar mammu Martai neesot bijušas labas attiecības, toties viņa labi sapratās ar vectēvu Mārtiņu. Viņš guļ Augstkalnes kapos. Ar Martiņu aizbraucām turp, sakopām viņa kapiņu. Puķes uzlikām arī uz mammas kapa Sprēsliņu kapsētā.
Rāceņu dzimtā nebija dziednieku. Martai, vienkāršai lauku sievietei, Dievs bija devis unikālu dāvanu redzēt cilvēkiem cauri, dziedināt, viegli iepazīties. Martas pirmais pacients bija brālītis – viņa izārstēja viņu no difterijas ar petroleju. Vēlāk dziedinot viņa to izmantoja pret audzējiem. Ģimenes dzīve Martai neizveidojās. Par savu vīru Valdi Dzērbeli viņa man stāstīja: «Es jau redzēju, ka viņš ir ieskatījies manā jaunajā palīdzē. Vai ar varu viņu ņemšu? Iedevu govi un vēl šo to pūrā – lai iet un dzīvo nost!» Bērnu Martai nav, arī tuvinieku ne. Viņa bija spēcīga gaišreģe, bet nesaprata, ka daudzi viņu krāpj un izmanto,» Elzas balss kļūst skarba. «Cilvēki uzskatīja, ka Marta ir ļoti bagāta, tāpēc gribēja ņemt pie sevis. Rožgravu saimniecei viņa iedeva naudu mājas remontam. Kad tas bija veikts, Marta vairs nebija vajadzīga. Par to viņai sirdī bija rūgtums uz šo ģimeni.»
Ar Martu – drošāk
«Pie mums dzīvoja meita ar ģimeni un krustmāte, kas mani uzaudzināja. Mana mamma agri nomira. Saimniecības ēkā krustmātei bija izbūvēta istabiņa, kur viņa kā invalīde un ar ratiņiem varēja ērti pārvietoties. Krustmāti pārcēlām uz māju, bet Martiņu izmitinājām saimniecības ēkas piebūvē. Te viņai bija sava istaba, virtuve, tualete, priekštelpa. Kad iekārtojām dzīvojamo telpu, viņa tajā, tāpat kā Raunā, visu gribēja zaļu: aizkarus, galdautu, gultas pārvalku. Dziedniece pie mums pārcēlās ar to, kas bija mugurā, tālab nopirkām viņai veļu, apģērbu.»
Zilākalna Marta bija kļuvusi nevarīga. Elza domāja, ka viņa vairs nepieņems sirdzējus, bet pēc kāda notikuma pie viņas atkal sāka braukt cilvēki.
«Internātskolā pazuda zēns. Skolotāji noraizējušies jautāja, vai Marta nevarētu ieteikt virzienu, kur viņu meklēt. Dziedniece uzzīmēja precīzu karti, kurā attēloja dzelzceļu, mežu, govi ar zvaniņu kaklā, ceļu, pa kuru gājis cilvēks, dīķi, kokus un, visbeidzot, lapu kaudzi, zem kuras guļ bērns. Zēnu norādītajā vietā atrada. Puisēns bija iekritis dīķī. Izkāpis krastā, viņš apsedzās ar lapām, lai būtu siltāk, un nosala…»
Visur, kur Marta dzīvoja, uz mājām nāca čūskas. Arī Elza to apstiprina. «Kur tik skaties, zalkši! Čūskas mitinās to cilvēku tuvumā, kam piemīt spēcīga enerģētika. Čūskas paredzot ļaunumu. Marta stāstīja par kādu jaunu vīrieti, kura dzīvību izglābusi čūska. Viņš dienesta laikā dienvidos strādājis virtuvē. Čūska nākusi mieloties ar barības atlikumiem, ko viņš metis konteinerā. Kad pēc demobilizācijas viņam bija jādodas prom, ieradusies čūska, aptinusies viņam apkārt un vedusi uz savu midzeni. Viņš nokavējis mašīnu, kas karavīrus transportēja uz staciju. Ceļā automašīnu apšaudīja nemiernieki, un armijas biedri aizgāja bojā…»
Martas klātbūtnē mājnieki jutās drošāk, jo neskaidros jautājumos varēja lūgt viņas padomu. «Manam znotam bija jāatgriežas no Rumānijas, un mēs aizbraucām uz Rīgu viņu sagaidīt. Znots neatbrauca. Martiņa mani mierināja: «Neuztraucies! Vīrietis paliek vīrietis – viņš iekāpa nepareizajā vilcienā. Nu jau viņš ir ceļā uz mājām.» Nākamajā dienā znots ieradās.
Mums kaimiņos cēla māju. Martiņa pa logu skatījās uz jaunceltni un teica: «Nebūs labi, viņš māju ceļ uz kauliem.» Kaimiņa dēls saslima ar vēzi un nomira.
Pie Martas bieži nāca meitenes, kas vēlējās uzzināt, vai izredzētais būs īstais. Precētās viņa nereti rāja: ko tu to vīru dricelē, viņš ir labs; pati pie visa esi vainīga!
Reiz pie Martiņas ar taksi no Lietuvas atbrauca kāda skolotāja. Sieviete nevarot izvēlēties draugu. Marta paskatījās uz vienu, uz otru pusi, pēc tam palūkojās pa logu, kur pie taksometra stūres sēdēja jauns vīrietis, un teica: «Paskaties, cik viņš ir smuks, ar lokainiem, gaišiem matiem. Ko tev vēl vajag?!»»
Elza rāda mazu, zaļu maciņu, kurā Marta glabājusi naudu. Skaidrs, ka tik mazā zutenītī daudz naudas ielikt nevar, toties tajā atrodu nodriskātas lapiņas ar dziednieces stiprajiem vārdiem. Tie pat nav vārdi, tā ir burtu, punktu, krustu, atkal burtu virtene. Martai bija aizsargvārdi pret slimībām, šaušanu, ceļa vārdi. Elza Skrodele joprojām tos ņem līdzi, kad kaut kur jābrauc, iedod arī tuviniekiem. «Kad padomju sistēmas šķietami stabilie pamati sāka ļodzīties, mēs, vairāki Iecavas kolhoza speciālisti, braucām uz Toljati pēc jaunām mašīnām. Es savu autovadītājas apliecību līdzi neņēmu – baidījos pazaudēt, toties paņēmu Martiņas vārdus. Krievijā gandrīz katrā sādžā mūsu vīrieši gribēja pieturēt, iedzert šņabi un uzkost kaltētas strimalas. Mēs ar zootehniķi turpinājām ceļu, es – pie stūres. Katrā ciemā slējās autoinspekcijas postenis. Uz paneļa noliku Martas stipros vārdus un droši braucu posteņiem garām. Tikām līdz Maskavas lidostai, tur sagaidījām mūsu vīriešus.
Martas stipros vārdus devu līdzi arī znotam, kad viņš brauca uz Krieviju tirgot olas. Bija reketa laiks, bet viņu neviens neaiztika. Kad mazdēli brauc uz ārzemēm, arī viņiem čemodānā ieslēpju vārdiņus.»
Elza Skrodele stāsta, ka pie Martas reizēm ieradušies arī politiķi. «Kad jautāja, kas būs ar Latviju, zīlniece atbildēja: «Latvija būs tāda, kādi mēs būsim.»
Viņa teica, ka mēs Latviju atgūsim, bet visu noteiks nevis dzimtenes un zemes mīlestība, bet nauda.
Pēc omoniešu apšaudes Rīgā Marta teica: «Asinis vēl līs, tomēr gaišie spēki uzvarēs. Tas nebūs ne šodien, ne rīt – cilvēkiem ir jāpāraug sevī, jāpāraug savā domāšanā un darīšanā. Martiņa bija tālredzīga.»
Labākie dakteri
Elza Skrodele no Martas pārņēmusi daudz zināšanu, ko izmanto joprojām. Elzu interesēja arī dziedināšana.
«Marta varēja palīdzēt tikai tiem, kas ticēja,» viņa stāsta. «Viņa saņēma slimnieka roku un pēc pulsa noteica, kā darbojas sirds, jo sirdsdarbība nosaka cilvēka veselības stāvokli. Turot roku, viņa it kā iemiga. Pati teica: «Aiztaisu acis un kā ar rentgenu cilvēku izņemu cauri.»
Kad jautāju, kas tie par vārdiem, ko viņa dziedinot skaita, Marta atbildēja: «Tie nav vārdi – tā ir ticība, ka cilvēkiem varu palīdzēt.»
Ja cilvēkam dzīvē neveicas, jāiekustina enerģija, īpaši telpā, kur biežāk uzturamies. Stūros, skapjos sakrājas negatīvā enerģija, un, ja to neizkustina, tā uzkrājas un cilvēku smacē nost, viņam neveicas, notiek nelaimes. Vēlams izpurināt drēbes no skapjiem, vēdināt telpas. Marta ieteica aizdedzināt sveci, ar to izstaigāt istabas, pēc tam iziet laukā, to nopūst un izmest. Sliktā enerģija aiziet līdz gaismai.»
No rīta un vakarā Marta ieteica lietot tējkaroti linsēklu eļļas. Tā satur omega 6 taukskābes, minerālvielas, vitamīnus. Bet slaveno dakteri ķiploku viņa ieteica atšķaidīt ar spirtu. Lūk, recepte: ņem 350 gramu ķiploka un tikpat daudz spirta, septiņas dienas notur un pēc tam šķidrumu ielej pudelītē. Pirmajā dienā lieto vienu pilienu, nākamajā – divus, tad trīs un tā līdz piecpadsmit pilieniem. Šķīdums palīdz attīrīt asinsvadus. Pret iekaisumu vislabāk palīdz sāls. Puslitrā ūdens izšķīdina sauju sāls, izmaisa un iemērc linu dvieli. Kompresi liek uz sāpošajiem ceļiem, gūžām, locītavām. Pēc tam ap sāpošo vietu apliek frotē dvieli.
Aiziešana
Kādu dienu pie Martas no Valmieras atbrauca jauna sieviete ar meitenīti. Mazajai galvā bija audzējs, viņa lāgā neredzēja, kājas un rokas neklausīja. Mamma izmisusi lūdza, vai meitenīte nevar padzīvot pie dziednieces. Viņa cerēja, ka Martas klātbūtnē viņas veselības uzlabosies. «Martiņa bērnu paņēma pie sevis, sauca arī mani meitenītei masēt muguriņu un rociņas.»
Vai Elzai piemīt dziednieces spējas? «Māku likt kārtis, un šad tad Martiņa lūdza, lai viņai izzīlēju. Viņa, piemēram, gribēja zināt, ko pret viņu jūt Gunārs. Godīgi pateicu, ko rādīja kārtis: «Viņš tevi, Martiņ, izmanto.» Arī svešiem viņa kādreiz teica: «Aizej pie Elzas, viņa tev izliks kārtis.»»
Dzīvojot pie Martas, meitenītei kļuva labāk, viņa atguva redzi. Vēlāk dziedniece Elzai teica: «Nevienu vairs neņemsim. Es drīz aiziešu.»
Marta zināja, ka viņai daudz nav atlicis.
«Bija ceturtdiena. Atbraukusi no darba, teicu: «Martiņ, jāvannojas!» Viņai bija skaisti sudraboti mati, es tos izmazgāju. Uzklāju tīru gultasveļu. Marta parasti gulēja ar skatu pret vakariem, bet tajā vakarā lūdza, lai galvgali pagriežu pret rītiem. «Pieliec rokas man pie muguras,» viņa sacīja.
Kad atbrauca meita, lūdzu, lai paskatās, ko dara Martiņa. Viņa atgriezās satraukta. Bija nācis vaļā audzējs. Martiņa manās rokās aizgāja. Saulīte jau rietēja…»
Kam pasaulslavenā dziedniece nodeva savas zināšanas? «Šīs spējas nevar ne kādam iedot, ne novēlēt. Martiņa teica: «Dziednieks palīdz cilvēkam, negaidīdams neko pretī.» Pacienti Martiņai kabatās lika naudu, bet viņa to atdeva citiem.
Pēc Martiņas nāves pie manis atbrauca čigāns. Viņam visa kāja bija jēla, bija sākusies gangrēna. Čigāns ticēja, ka es arī spēju dziedināt. Domāju: ja jau cilvēks tic, pamēģināšu. Un es viņam to kāju izārstēju! Ar vārdiem. Arī rozi māku noņemt. Nē, Martiņa man to nemācīja, tikai mēdza atgādināt: «Ja cilvēks ir labestīgs, dara no sirds, tad izdosies!»
Elza nedziedina, jo nevēlas izmantot Zilākalna Martas vārdu. «Martiņas vārds citus dara bagātus, bet es esmu gandarīta, ka viņu kopu līdz pēdējam elpas vilcienam.»
Elza Skrodele ir mirušo izvadītāja. «No ziediem un mūžzaļiem augiem ar Martu pinām vainadziņus, likām uz tuvinieku piemirstiem kapiņiem. Kādā pastaigā pa kapsētu Martiņai jautāju, kur viņa gribētu atdusēties. «Kur gulēsi tu, tur es,» viņa teica. Apstājusies pie kādas priedes, viņa ieminējās: «Šī priede gan ir varena.» Pie tās mēs viņu apglabājām.»
Zilākalna Martas bērēs Atis Silaroze teica: «Zeme un priede iznesīs Martiņas bioenerģiju laukā no zemes.» Daudzi uzskata, ka šī vieta dziedina, pat plēš priedes mizu un liek sev uz vārās vietas. Uz Sila kapiem apskatīt Zilākalna Martas atdusas vietu brauc ekskursanti, dziednieces dzimšanas dienā tur pulcējas Latvijas dziednieki un ekstrasensi.
Par kapavietu rūpējas Elza Skrodele. Zaļumi un ziedi, kas to rotā, audzēti viņas dārzā. «Martiņa bija ļoti labs cilvēks. Viņai garšoja plūmes, zemenes, āboli, kas auga manā dārzā. Viņa apbrīnoja baltās rozes, kas plauka siltumnīcā. Mums sapasēja.»
Raksts publicēts žurnālā IEVAS STĀSTI 2010. gada 12. numurā.
