Atteikšanās novecot
Tā tas ir – meita pieaug, bet mamma noveco. «Lielākoties jau mammas saprot un pieņem, ka noveco – tā piepildīti, secīgi un jēgpilni. Bet ir sievietes, kuras savu novecošanu nekādi nespēj pieņemt,» saka psiholoģe.
Melno vai zaļo skaudību var radīt ne tikai narcisms, bailes no novecošanas, bet arī mammai piemītošais privātīpašnieciskums. Tā teikt – es gribu kontrolēt. Un šī kontrole grib izpausties arī attiecībā uz laiku, kuru ietekmēt tomēr nav mammas spēkos: «Spilgti tas redzams, kad mamma savai pieaugošajai meitai izvēlas apģērbu. Par to, ka mammai ir problēmas ar sava vecuma pieņemšanu, var liecināt tas, ka viņa meitai izvēlas apģērbu, kas nav atbilstošs attiecīgajam vecumam. Piemēram, pusaudzei tiek izvēlēts kaut kas ļoti bērnišķīgs – pusgarās zeķes, pušķi matos vai kas tamlīdzīgs. Savukārt viss, ko meita pati izvēlēsies, apliecinot – viņa kļūst par jaunu sievieti –, tiks noniecināts un nokritizēts. Pēc kā tu izskaties? Nē, tev šis nepiestāv! Ārprāts, tā kleita jau ir kā padauzai!»
Otrs variants, tas gan biežāk novērojams Amerikā, bet nu jau parādās arī Latvijā, – savai mazajai meitai, kurai vēl būtu jāizbauda bērnība, mamma liek ģērbties, uzvesties un varbūt pat krāsoties tā, it kā viņa jau būtu pieaugusi sieviete. «Mamma šādā veidā, pati to neapzinoties, aptur laiku. Nevēlēdamās redzēt savu meitu pieaugušas sievietes izskatā vai pārāk ātri gribot ieraudzīt mazo meiteni kā sievieti, māte mēģina nojaukt paaudžu robežas,» skaidro Ilze Dreifelde.
Viens ir meitas ārējais tēls, bet kas notiek mātes un meitas attiecībās? Protams, nekas spožs. Ierobežojumi, nosodījums par meitas izskatu, uzvedību ir abu ikdiena.
Tiek darīts viss, lai tikai meitene nekļūst par seksuālu jaunu sievieti. Un tad vienīgais veids, kā meitai atdalīties no mātes, ir caur konfliktu.
Ja ne, meita var palikt mammas pakļautībā uz ilgāku laiku. «Ļoti bieži mammas uzvedībai ir sakars ar viņas pašrealizāciju. Skaidrs, ka problēmas lielākoties rodas attiecībās ar mammu, kas nejūtas pašrealizējusies,» uzsver psiholoģe.