Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ne kauns, bet pieredze
Ilgu laiku pastāvēja uzskats, ka pēcdzemdību depresija rodas hormonālo izmaiņu rezultātā, tāpēc tā skar tikai sievietes. Tomēr pētījumu rezultāti rāda, ka arī daļa adoptētāju, kas pieņem bērnu un kam nav nekādu hormonālo svārstību, piedzīvo pēcdzemdību depresijas simptomus. Depresijas simptomus pēc bērna piedzimšanas izraisa ne tikai bioloģija, bet arī dzīves izaicinājumi, kādi rodas pēc bērniņa ienākšanas ģimenē. Tātad likumsakarīgi, ka pēcdzemdību depresijas simptomus piedzīvo arī daļa vīriešu!
Psihoterapeite Diāna Zande, kura rakstījusi doktora disertāciju par depresijas simptomiem vecākiem pirms un pēc bērniņa piedzimšanas stāsta, ka depresijas simptomus, kas gan neizpaužas tik smagi kā depresija slimības formā, taču kas līdzīgi depresijai ievērojami un ilgstoši traucē dzīvot, skar gandrīz 11% vīriešu bērna pirmajā dzīves gadā.
Tā kā vīrietim pēcdzemdību depresija var izpausties nedaudz citādi kā sievietei, apkārtējie kādu laiku var pat īsti nepamanīt, ka vīrietis jūtas ļoti slikti.
Bieži tā slēpjas aiz pārliekas pasivitātes vai aktivitātes, darbaholisma un pārmērīgas sportošanas – it kā ikdienišķām lietām, kam nepievēršam uzmanību, bet kas ilgtermiņā dzīvi padara mokošu ne tikai viņam.
Reizēm arī viņš pats neapzinās, ka piedzīvo pēcdzemdību depresiju, jo to atzīt viņam liedz uzspiestā vīrieša loma, kas paģēr būt stipram un tikt ar visu galā! Atzīt depresiju nozīmētu atzīties vājumā, un, ja reiz vājš, tātad slikts! Taču nereti aizmirstam, ka visi vispirms esam cilvēki un tikai pēc tam sievietes un vīrieši, ka visi varam saskarties ne tikai ar fiziskām problēmām, bet arī emocionāliem sarežģījumiem un traucējumiem. Diāna Zande uzsver, ka depresīvs noskaņojums nav jāuztver kā traģēdija, bet realitāte – tāpat kā ir mākoņainas un saulainas dienas. Lai gan cilvēki un sevišķi vīrieši par savām emocionālajām izjūtām bieži vien kaunas, depresija nav kauns un negods, bet pieredze. Nepatīkama, bet pieredze, kas tikai atklāj katra cilvēcisko pusi.
Nomāktību vīrietim var radīt
- Bioloģiski iemesli – daļa vīriešu vienkārši ir piedzimuši jūtīgāki un ar lielāku slieksmi uz depresiju nekā citi. Riska faktors ir arī tad, ja depresija bijusi viņa vecākiem, ja vecāki agri miruši, ja viņam pašam iepriekš bijuši depresijas simptomi. Tad bērniņa piedzimšana var veicināt depresijas atkārtošanos.
- Psiholoģiski iemesli – cik vīrietis ir emocionāli stabils, cik nobriedis bērnam un vispār pārmaiņām dzīvē, kā spēj tikt galā ar sarežģījumiem un izaicinājumiem, cik daudz ir koncentrēts uz sevi un citiem, kāds ir viņa domāšanas veids. Līdzīgi kā daļa sieviešu, arī daļa vīriešu dzīvi redz kā vienu lielu katastrofu, katrā sīkākajā ķezā vaino sevi un nespēj veselīgi raudzīties uz situāciju.
- Sociāli iemesli – vai vīrietim ir kāds, ar ko aprunāties, vai ar partneri ir labas un sirsnīgas attiecības, vai vīrietim ir darbs, un, galu galā, arī situācija valstī var sekmēt to, ka viņš nejūtas labi. Jo vīrietis jūtīgāks un jo vairāk risku, jo lielāka iespēja, ka viņš nespēs pielāgoties jaunajai situācijai, kāda ir bērna piedzimšana – īpaši pirmā bērna, taču arī otrā, trešā vai piektā. Ja vīrietis mazuli īsti nav vēlējies, ja viņam ir ne pārāk labas attiecības ar partneri vai viņš nav īsti apmierināts ar attiecībām, tas vēl vairāk veicina depresijas simptomu rašanos.
Noslīkst jābūtībās
Depresijas simptomi vīrietim nerodas vienā dienā: «Hops, pirmdien pamodos, un man ir depresija!» Tie sakrājas pilīti pa pilītei. Kā tas sākas? Vispirms jau ar to, ka bērna piedzimšana ir krīzes situācija, bet tās bieži izraisa depresijas simptomus. Jā, vīrietis varbūt apmeklējis topošo vecāku kursus, it kā gatavojies mazuļa piedzimšanai, bet līdz reālai bērna ienākšanai mājās neviens īsti nevar paredzēt, kā tas būs. Bieži vien pāris gaida brīnumiņu, taču piedzimst parasts mazulis, kurš raud, ir grūti nomierināms, prasīgs, neļauj gulēt. Vīrietis vairs nevar izgulēties, sieva pārņemta ar bērnu, kas nemitīgi prasa uzmanību, un viņš nesaprot, ko tajā visā iesākt.
Lielai daļai sieviešu šķiet, ka vīrietim par bērnu jābūt laimīgam, jāgrib iesaistīties, jāgrib pelnīt, jāgrib rūpēties, jāgrib saprast, jāgrib, jāgrib… Bet viņš patiesībā var tik ļoti nemaz negribēt.
Kāpēc lai vīrietis vēlētos piecreiz dienā mainīt piekakātos autiņus? Kāpēc lai viņš vēlētos celties naktī? Mēs nepiedzimstam ar vēlmi kādu aprūpēt, mēs to iemācāmies dzīves laikā, daļa to neiemācās vispār. Visos kursos un žurnālos vīrietim saka: «Mīliet sievu! Veidojiet kontaktu ar bērnu,» bet kā tehniski to izdarīt, viņam nepasaka, un viņš to nezina, sevišķi tad, ja pats nav piedzīvojis sava tēva rūpes. Vīrieti mudina: «Esi labs tētis!» Bet kā? Kas tieši jādara? Tāpēc visās šajās jābūtībās, vīrietis var apjukt un nespēt tikt ar to galā. Arī runāt viņš par to nedrīkst, jo vai tad viņam ir tiesības nebūt sajūsmā? Vai viņam ir tiesības pateikt: «Ārprāts, man ir tik grūti, esmu totāli izsists no līdzsvara» – un saņemt izpratni, ka apjukums jau nenozīmē bērna nemīlēšanu, bet tikai to, ka vīrietis šobrīd nejūtas savā ādā. Līdzīgas izjūtas taču piedzīvo daudzas jaunās māmiņas, kas, protams, ļoti vēlējušās mazulīti, bet kurām brīžiem, kad viņš brēc visu vakaru, ienāk prātā doma: kāpēc man to vajadzēja? Šāda doma ir dabiska, tās dēļ jau neviena mamma savu bērnu kaimiņiem neatdod… Tāpēc ir normāli, ka mamma dusmojas uz mazuli, kurš brēc trīs stundas pēc kārtas. Un arī tas, ka tētis jūtas dusmīgs, bezspēcīgs, nokaunējies, vainīgs, ir dabiski! Mēs varam ļoti mīlēt savu ģimeni un bērniņu, un vienalga justies draņķīgi! Bieži vien uzspiestība un gaidas, ka visam jābūt labi un lieliski, tieši noved vīrieti līdz tam, ka viņš baidās atzīties, ka tik lieliski nemaz nav…
Asaras pārvērš agresijā
Pētījumi rāda, ka emocionālais stāvoklis ir diezgan lipīgs. Ja sievietei pēc dzemdībām ir depresijas simptomi, pastāv liela iespēja, ka arī vīrietim tādi būs. Jaunā māmiņa šādā situācijā drīkst raudāt, jo sievietes loma viņai to atļauj, bet vīrišķā loma rietumu sabiedrībā asaras īsti nepieļauj. Īsts vīrietis taču ir stiprs, tiek ar visu galā, stoiski iztur grūtības, sasniedz mērķus, ir uzstājīgs, pat agresīvs. Visas reklāmas cenšas iestāstīt, ka īsts vīrietis ir muskuļots, apaudzis ar bārdas rugājiem, lepnai mašīnai vai motociklam pie stūres, un tas noteikti neatspoguļo jūtīgumu, maigumu, asaras, nomāktību, nespēju.
Kad daļai vīriešu sāk kļūt emocionāli smagi, sociālā loma neļauj to atzīt un pateikt, ka ir slikti, ka viņš netiek galā, jūtas bēdīgs, nesaprasts un vientuļš.
To atzīt viņš nedrīkst, bet viņš drīkst sūdzēties par to, ka netiek galā ar darbu, ka viņam ir pārslodze un stress, ka viņam kaut kas sāp. Vīrietis atšķirībā no sievietes parasti neraud, bet paaugstinās viņa iekšējā agresija, kas var izpausties biežākā iedzeršanā, smēķēšanā, agresīvā braukšanā un indīgos komentāros internetā, – tas ir veids, kā viņš izpauž iekšējās sāpes. Protams, ne visiem vīriešiem, kas agresīvi brauc, ir depresijas simptomi, bet tas ir veids, kā viņi savu iekšējo neapmierinātību izpauž ārējās darbībās.
Arī pārmērīga sportošana un pārmērīga strādāšana var norādīt, ka vīrietis nezina, ko iesākt ar bērna piedzimšanu, bet viņš labi zina, kā ir strādāt līdz desmitiem vakarā un nenākt mājās.
Arī bēgšana var liecināt par to, ka vīrietis īsti netiek galā ar savu tēva lomu vai to, ko no viņa gaida. Ja vīrietis ir tendēts norobežoties, nemeklēt palīdzību, nerunāt par savām emocijām ar citiem, viņš var iekrist bezcerības un nomāktības purvā, kas ilgtermiņā nevienam neko labu nedod, tāpēc viņam mazliet jāpalīdz.
Ne tāds kā iepriekš
Būt vecākiem ir izaicinājums gan sievietei, gan vīrietim. Daudzas sievietes pēc bērna piedzimšanas pašas jūtas apjukušas, satrauktas, pārņemtas ar sevi un savām izjūtām un var neievērot, ka arī ar vīrieti kaut kas notiek, sevišķi, ja viņš nav radis izpaust savas emocijas un ir nerunīgs. Taču attiecības ir mijiedarbīgs process, un, ja vienam no pāra ir slikti, tas ietekmē arī otru.
Neizliecies, ka viss ir kārtībā, ja pamani vīrieša uzvedībā, domāšanā, attieksmē izmaiņas, kas ilgst nevis vienu vai pāris dienas, bet vismaz divas nedēļas.
Par pēcdzemdību depresiju var liecināt tas, ka vīrietis kļūst pasīvs vai pārāk aktīvs, pārāk aizkaitināts vai pārāk apātisks – ne tāds, kāds bija iepriekš. Kaut vai tas, ka agrāk viņš gāja uz sporta zāli katru otro dienu, bet tagad atnāk mājās un sēž dīvānā, var liecināt, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Parādās miega, ēšanas traucējumi, viņš biežāk iedzer, vairāk uzpīpē, pārstrādājas, nedzird, ko viņam saka. Viņam var parādīties līdz šim nebijušas veselības problēmas, biežāk tās ir galvas vai muguras sāpes.
Noteikti nedrīkst ignorēt, ja vīrietis dod mājienu, sakot, piemēram, ka vairs nevar, ka netiek galā! Viņa teiktajā jāieklausās, jo arī dot mājienu vīrietim nav viegli! Tikai nejautā vīrietim, vai viņam nav depresija. Skaidrs, ka nav! Tā vietā ieminies: «Esmu ievērojusi, ka kaut kas nav kārtībā, ka tu daudz vairāk sēdi pie televizora nekā agrāk. Kas īsti notiek?» Pasaki, ka raizējies par viņu un piedāvā palīdzību, vienlaikus arī godīgi atzīstot, ka nezini, kādu tieši palīdzību viņam sniegt. Bieži vien vīrieši uz jautājumu, kā jūties, atburkšķ ar vārdu normāli, un sieviete otrreiz vairs neko nejautā. Taču, lai viņam nebūtu iespējams atbildēt normāli, var pajautāt, kas tev patīk tajā, ka esi tētis? Kas ir grūtākais pēc bērna dzimšanas? Kas ir tas, ar ko tu vislabāk tiec galā? Kas ir tavs lielākais izaicinājums kā tētim? Uz šiem jautājumiem nevar atbildēt ar vārdu normāli. Sievietei nav jābūt ārstam savam vīrietim, bet viņa var saprast viņu un pieņemt to, ka arī vīrietim var būt grūti.
Kā vīrietim palīdzēt?
Labākajā gadījumā depresijas simptomi pāriet paši, ja vīrieti kāds uzklausa, atbalsta, iedrošina, ja pasaka, ka bērni mēdz raudāt un ka esi labs tētis arī tad, ja kādreiz neizdodas mazo nomierināt. Viņam būs vieglāk iejusties un pielāgoties tēva lomai, ja viņam neteiks: «Saņemies!», bet atzīs un pieņems, to, ka arī viņš var justies apjucis, nomocījies, neizgulējies un pārguris: «Man ir žēl, ka tev ir grūti. Vai varu tev sniegt kādu atbalstu? Varbūt varam kopā padomāt, kas tev ļautu justies labāk?» Kādreiz vīrietim vienkārši svarīgi gūt apliecinājumu, ka kāds viņu saprot un ieklausās viņa vajadzībās. Daudzi neesam mācīti runāt par savām emocijām un vēlmēm, bet tas ir jāmācās un to var darīt tikai mēģinot, mēģinot un pieņemot, ka pirmajā otrajā reizē neizdosies. Auglīga saruna ir treniņa jautājums!
Galvenais ir pārstāt cīnīties, kuram pēc bērna piedzimšanas ir grūtāk. Abiem ir grūti!
Ja vīrietis saka, ka viņam pietrūkst miega, dažkārt sieviete uzšvirkst kā sērkociņš: «Jā, bet man arī trūkst miega!» Taču cīnoties rezultāta nebūs. Daudz produktīvāk ir mēģināt vienoties, ka, piemēram, vienā vakarā laikus gulēt aizies mamma un bērnu pieskatīs tētis, bet otrā vakarā izgulēsies tētis, savukārt vannos mazo abi reizi trijās dienās. Lai vīrietis nejustos atstumts, svarīgi izrādīt viņam vismaz nelielas maiguma izpausmes, kaut iedot buču, noglāstīt vaigu un pateikt, cik otrs ir mīļš. Uzkrāsot acis un uzģērbt kaut ko citu, ne tikai treniņbikses un zīdīšanas krūšturi. Lai vīrietis saprot, ka joprojām ir svarīgs sievietes dzīvē. Viens no stresa mazināšanas veidiem ir sekss, bet pēc dzemdībām bieži vien intīmā dzīve ir nekāda. Protams, pieaudzis vīrietis var kādu brītiņu pagaidīt, bet, ja seksuālā dzīve neatjaunojas, arī par to jāizrunājas. Galu galā, bērna piedzimšana sajauc dzīvi, bet neatceļ to!
Pielāgoties jaunajai dzīvei kopā ar bērnu, vīrietim palīdzēs tas, ja mazāk viņam pārmetīs, ko viņš nav izdarījis, bet vairāk uzsvērs, ko viņš ir izdarījis! Un pateiks paldies, ka iepirkies, ka uzslaucīji grīdu, novannoji bērnu… Iespējams, vīrietis nekad sievai nav pateicies par paveiktajiem ikdienas darbiem, taču vienmēr var sākt ar sevi, un varbūt pēc pusgada viņš pateiks paldies arī sievai.
Ko var darīt vīrietis?
- Pārdomāt, kas pēc bērna dzimšanas viņa dzīvē ir prioritārais? Uz ko viņš liks akcentu, un kuras lietas vismaz uz laiku atkāpsies? Varbūt var samazināt slodzi darbā? Varbūt viņš ņem bērna kopšanas atvaļinājumu? Cik daudz mājās uzturam kārtību, un vai tiešām vakariņās nepieciešami divi ēdieni? Ko pats dara mājās? Kas ir joprojām nepieciešamais minimums, bez kā nevar iztikt? Vai joprojām viņš ies uz sporta zāli četras reizes nedēļā vai varbūt kādu laiku pietiks ar reizi? Diāna Zande iesaka optimizēt darāmos, nevis dzīvot ar moto: jo vairāk daru, jo vairāk varu izdarīt. Protams, darot vairāk, iemācās labāk sastrukturēt laiku un vairāk paveikt, bet visam ir robežas, un var pienākt brīdis, kad, vairāk darot, ātrāk sabrūc! Tāpēc jāsaprot – kamēr bērns ir mazs, ieslēdzas izdzīvošanas periods, kurā galvenais ir paēst, paelpot svaigu gaisu un labi izgulēties.
- Vīrietim godīgi sev jāatbild uz jautājumu, vai tiešām jāpelna tik, cik gribu pelnīt? Mums ir krasi atšķirīgs materiālais līmenis un ir vīrieši, kas tiešām nevar nestrādāt, lai tikai sarūpētu ģimenei nepieciešamo iztikas minimumu. Taču ir arī daudz jauno veiksmīgo, kas strādā pārstrādājoties, jo ieņēmuši galvā, ka viņiem vajag lielāku māju, jaunāku mašīnu. Vai tiešām to vajag? Vai pārpūle ir tā vērta, lai nebūtu kopā ar ģimeni? Labs jautājums ne tikai vīrietim, bet arī vairumam sieviešu: kādi ir mani mīļākie sevis nodzīšanas veidi? Kad es atpūšos? Un vai vispār ļauju sev atpūsties?
- Runāt un meklēt atbalstu, jo ar depresiju ir līdzīgi kā caurumu zobā – jo mazāks caurumiņš, jo vieglāk labojams. Ja vīrietis sevi noved līdz galējam stāvoklim, no tā cieš viņš pats, partnerattiecības un bērns, jo nomākti vecāki nespēj pievērst viņam pietiekamu uzmanību un sadzirdēt viņa vajadzības. Pret savu emocionālo labsajūtu jāizturas tikpat nopietni kā pret fizisko, un, ja viņš nemeklē palīdzību, iznākums nav prognozējams. Tāpēc, ja sievietei vai vīrietim ir sajūta, ka pašu spēkiem netiks galā, jāmeklē psihologs, psihoterapeits, psihiatrs. Pirmais solis ceļā uz palīdzību sev var būt arī ieskatīšanās internetā, piemēram, vietnē debesmanna.com, depresija.lv, postpartummen.com u. c.
Populārākie raksti
