Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Profesors Jānis Zaļkalns ir pārliecināts, ka vienīgās zāles pret dzīvesprieka zudumu ir dzīves stils un dzīves veids.
«Kāpēc tautā bieži saka – aizies pensijā, tad sabruks. Kāds sabruks, kāds nesabruks. Bet sabruks tas, kurš tagad, kad parādījies daudz laika, sāks sevi žēlot, atceroties, kāds bija mūžs, kādas bija problēmas. Un kas mani pažēlos, ja ne es pats, ar to saprotot nekā nedarīšanu. Tad tas ir gala sākums. Nesabruks tas, kurš visas prasmes, iemaņas, vēlmes socializēties pārnesīs, kā es allaž ar mīlestību saku, uz savu mazo pasaulīti. Ka tagad vairs nav globālu uzdevumu, bet tagad jādomā par sevi. Un tam, kā arī dzīvesprieka atgūšanai ļoti svarīga ir strukturēta un saplānota dzīve, nevis iedomas, ka tagad esmu pensijā un man nekas nav jāplāno, nekas nav jādomā, esmu brīvs no visa. Tātad, arī esot pelnītā atpūtā, diena ir jāorganizē un jāplāno. Respektīvi – jādzīvo!
Katrai dienai vajadzētu izdomāt savu plānu – no rīta eju nūjot, vēlāk tiekos ar draudzeni.
Citi lasa
Rīt eju uz veikalu, bet parīt veltu laiku mājas kārtīgai uzkopšanai, bet pēc tam atkal eju… To var saukt par strukturētu dzīvi. Nevis palaist grožus vaļā – paldies Dievam, man nekas nav jāplāno, esmu pelnītā atpūtā. Bet taisni otrādi – plānot! Tas ir svarīgi arī kontekstā ar iepriekš minēto gribu: kāpēc es gaidu, lai visi zvana man? Kāpēc es nevaru piezvanīt? Un, ja neviens nepiezvana, sēžu kā nelaimes čupiņa, žēlojoties, ka visi mani aizmirsuši, nevienam neesmu vajadzīga. Bet tu kādam piezvanīji? Tu saorganizēji tikšanos? Tu uzrīkoji mājās kartupeļu pankūku balli? Kāpēc ne? Ja cilvēks ies šo plānošanas un darbošanās ceļu, viņam būs dažādas nodarbes, viņam būs tikšanās, viņš būs aizņemts.
Reizēm aktīvi seniori saka – tik maz laika, kā tagad, man dzīvē nekad nav bijis.
Šādam cilvēkam nekad nebūs drūms noskaņojums un nīgrums, kas ved uz depresiju. Viņš ieraudzīs šo savu dzīves posmu labu esam, ieraudzīs krāsas šajā dzīves laikā. Jā, tās būs atšķirīgas no tā, kādas tās bija 20–40 gadu vecumā, bet tā tāpat būs saturīga dzīve. Un svarīgi atcerēties, ka neviens mani nevar iepriecināt, ja prieks nesākas manī un ja es pats neesmu pirmais darītājs,» atgādina profesors.
