Rudens pusē uz ābeles zariem labi redzams vēzis – apaļš, sačokurojies izaugums. To nogriež, attīra no mizas, un atklājas fantastiskas formas ar dažādām sejiņām. Šķiet, ka pats dabas gars tajā iemājojis. To var izmantot spēka rituāliem.
Krelles var darināt no izteiksmīgajām, spurainajām kalmju saknēm. Izžāvētas tās der zintīm, zīlēšanai, sarunai ar dabas spēkiem.
Viens no senākajiem pagānu amuletiem ir papardes sakne, kas kalpo gaišredzībai, trešās acs atvēršanai.
Sakni rok vasaras saulgriežu naktī, no tās atdala melnās zvīņas. Kamēr zvīņas ir mīkstas, tās izver cauri linu diegam, savelk dūrītē un gatavo amuletu, ko nēsā zem linu krekla. Amuletus var veidot arī no viršu saknēm, kuru izlocītajās formās var saskatīt zīmes. Virši simbolizē mūžību, jo tie aug trīssimt gadu.
Pagāni amuletus gatavoja arī no dzīvnieku ragiem, nagiem, zobiem, putnu spalvām. Senais talismans, tāpat kā kristietībā krustiņš, rožukronis, strādā tikai tad, ja cilvēks tic tā spēkam, tas ir viņa ieradums, domāšanas un dzīvesziņas veids. Citādi tā ir tikai forma, ar kuru nēsātājs neprot sazināties.