Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Bieži vien cilvēks domā, ka viņš raizējas vairāk nekā citi, bet to jau nemaz nevar noteikt – ar raizēšanos nevar samērīties. Tātad – tu neesi vienīgā, turklāt katram ir savs iemīļotais raizēšanās virziens: par darbu, par ģimeni, par iespējamo mājas apzagšanu, savām kļūdām utt. Tomēr atšķirība ir tajā, kā kurš spēj valdīt pār savām neracionālajām domām. Nu tad pamēģinām: kļūstam savu kreņķu kundzes un pavēlnieces un sūtām tos bekot.
Dīvainais trauksmes sargs
Lai kādā situācijā nonākam, domas to automātiski analizē. Trauksmi rada nevis domāšana par kādu reālu situāciju, bet gan domāšana pašam par savām neracionālajām un ačgārnajām domām. Galvā maļas katastrofiski scenāriji, kas nepalīdz un nedod risinājumu, – tā arī ir raizēšanās.
Starp citu, dažkārt cilvēki pat mēdz pieņemt raizēšanos kā sava veida apdrošināšanu – ja es neraizēšos, tad gan kaut kas slikts notiks!
Un tagad iedomājies milzīgu ēku – stāvu stāviem, kabinetu kabinetiem. Pie ieejas durvīm sēž apsargs, kuram visas briesmas ir vienlīdzīgas. Viņš nevērtē, kuras briesmas ir īstas un kuras ne, tāpēc spiež trauksmes pogu, tiklīdz kaut kas šķiet aizdomīgi. Iet garām melnā ģērbies cilvēks, sargs spiež pogu – ja nu garāmgājējs ir terorists! Ienāk vīrs ar skūtu galvu, sargs tūliņ spiež trauksmes pogu – ja nu burlaks (lai gan izrādās kurjers)! Virtuvītē uz plīts uzlikts katliņš ar rīsiem, sargs spiež trauksmes pogu – ja nu piedeg!
Tā nu visi ēkas iemītnieki ikdienu pavada trauksmes sirēnu pavadībā – sargs tik spiež trauksmes pogu, un viņiem jāpamet iesāktais darbs, jāauj kājas, jāskrien pagalmā un jāgaida, kamēr tiek pārbaudīts, vai tiešām atgriezties ēkā ir droši. Un tā dienu no dienas! Bet sargs ij nedomā rīkoties kā citādi – tikko atkal mana ko aizdomīgu, spiež trauksmes pogu ka nošņakst vien.
Pamanīji līdzības ar savu iekšējo trauksmi? Cik reižu ir bijis tā, ka tu jau esi izdomājis, kā būs un kas būs, esi kreņķējies un domājis par savu kreņķēšanos uz priekšu un atpakaļ, pārguris no šīm domām, bet galu galā viss ir beidzies tā, ka tu priecājies: nu redz, Dieviņš nav mazais bērns – skat, kā visu sakārtoja, es tā biju pārkreņķējies!
Tomēr var pienākt brīdis, kad saproti: tavs trauksmes sargs rīkojas tā, kā tev nepatīk, – viltus trauksmes griezīgā skaņa liedz tev normāli strādāt un dzīvot.
Katram gribētos teikt: nevajag man tādu sargu – šo atlaižu ar ierakstu darba grāmatiņā un ņemu vietā citu! Izrādās – tā nu nebūs. Kāds nu kuram trauksmes sargs iedots, ar tādu darba līgums noslēgts uz mūžiem, savu daļu devusi iedzimtība, savu – audzināšana, personības tips, dzīves pieredze utt. Tomēr tā nu gluži nav, ka tev jādanco tikai pēc sava pārcentīgā trauksme sarga stabules. Tieši otrādi – mums katram ir iespēja savu trauksmes sargu paskolot.
Mācies nekreņķēties!
- Kreņķēšanās vietā – plānošana.
Trauksme rada scenārijus, kuriem nevis meklē risinājumu, bet mudina no tā bēgt: trauksmes sargs izdomā vienu negatīvo scenāriju, bet tas ir tik briesmīgs, ka pat domāt par to negribas, tādēļ fiksi izdomā nākamo un tad vēl nākamo. Tas ko šajā brīdī var darīt: noķert savu neracionālo domu un pajautāt, kāda ir iespējamība, ka tā tiešām notiks. Ja šāds scenārijs nav reāls, precizē reālo scenāriju un tam arī gatavojies – liec pretī plānu: ja notiks tā, es darīšu tā. Katrs kreņķis, kam pretī ir risinājums, ir lemts pašiznīcībai, jo tev vairs par to nav jādomā. - Uzraksti vai izrunā!
Jau tas, ka tu atzīsti savu trauksmi, ir palīdzoši – ir ļoti svarīgi pieņemt savas emocijas, nevis no tām bēgt. Sākumā nebūs nemaz tik vienkāršu dalīties tajā, par ko tu uztraucies, bet nekas – trenējies, gan izdosies! Uzraksti, par ko tu kreņķējies, vai arī pastāsti kādam, kurš ir gatavs klausīties, nesakot, ka viss, par ko tu runā, ir pupu mizas.
Tava raizēšanās nav muļķības – pret to jāizturas cieņpilni! Ja draudzene tev sāk stāstīt, ka viņa ir par kaut ko ļoti, ļoti sakreņķējusies, nevajag mesties kaut ko risināt. Galvenais – noklausies, pieņem un saproti, nemēģinot pārliecināt, ka tur nav nekā, par ko raizēties. Pats svarīgākais ir nosaukt emocijas vārdā, pietiks, ja teiksi: vai, kā tu esi noraizējusies! - Mācies paļauties!
Tu taču zini – lai kā un ko tu domā, dzīve rit savu gaitu, tev ir jādara labākais, ko vari darīt, bet vienlaikus jāpaļaujas, ka notiks tā, kā notiks. Kristieši saka: ieliec visu Dieva rokās. Paļāvība nenozīmē tikai ticību Dievam, bet jebkam palīdzošam – arī tam, ka tāda ir pasaules kārtība: viss notiks tā, kā tam jānotiek.
Trauksmei ir cieša saikne ar vēlmi visu kontrolēt, bet arī tas nav iespējams, jo notiek gan labais, gan sliktais – tāda ir dzīve. Ir tik daudz gudru atziņu par ļaušanos dzīvei. Piemēram, ja problēmu var atrisināt, tad tā nav problēma, ja nevar atrisināt, tad nemaz nav vērst par to domāt. Vai arī: ja nevar mainīt apstākļus, jāmaina attieksme. Taisnība vien ir, vai ne? - Pierādi, ka trauksmei nebija pamata.
Šis ir ļoti foršs paņēmiens – vajadzēs gan drosmi, gan saņemšanos, bet tas būs tā vērts. Sevi ir jāpieradina pie situācijām, no kurām tev ir bail, un trauksme tieši par to arī liecina – tev no šīs situācijas ir bail. Lec tajās kā aukstā āliņģī, savam trauksmes sargam pierādot, ka trauksmes celšanai nav pamata.
Piemēram, tu esi nosūtījis e-pastu ar savu projekta ideju, bet saņēmējs neatbild. Tavs trauksmes sargs zina, kas par vainu: tava vēstule un ideja noteikti bija stulba, un e-pasta saņēmējs nevar vien tev to pateikt, jo nezina, kā izvēlēties īstos vārdus. Kas šajā brīdī jādara tev? Jāsaņemas, jāpiezvana šim cilvēkam un jāpajautā, kāds ir neatbildēšanas iemesls. Visticamāk, viņš vienkārši tavu e-pastu nav pamanījis vai arī ir atvaļinājumā, tāpēc lasīs to pirmdien. Tā, redz! Un tagad, kad viss noskaidrojies, varēsi savam trauksmes sargam teikt: nu ko tu te velti cel paniku? Ar vienu šādu stāšanos pretī bailēm gan nepietiks – tev jāsaņemas un sargs jāpaskolo vēl un vēlreiz, līdz tas iemācās, ka ne vienmēr ir noticis vissliktākās, un veltu trauksmi vairs neceļ.
Trauksmes klasika – domāšanas kļūdas
Šis domāšanas kļūdu sarakstiņš tev var ļoti palīdzēt! Pirmkārt, tāpēc, ka tas apliecina: tu neesi vienīgais, kas tā domā – šīs kļūdas ir tik tipiskas, ka, redzi, izveidots pat vesels saraksts! Un, otrkārt, tikko kas tāds ienāks prātā, tu uzreiz zināsi: o, šī ir domāšanas kļūda, un vismaz centīsies to labot, neturpinot prātā malt muļķības.
- Pārmērīga vispārināšana. Pārsteidzīgi visaptveroši negatīvi secinājumi, kas ievērojami pārsniedz reālās situācijas kontekstu. Piemēram, nu, protams, man jau NEKAD neveicas! Tā VIENMĒR notiek TIKAI ar mani! Es NEKO nespēju paveikt, kā nākas! Es NEVIENAM nepatīku!
- Melnbalta domāšana: visu vai neko! Tas nozīmē ikvienu situāciju kategorizēt divās daļās. Piemēram: ja es nespēju to paveikt ideāli, tad labāk nemaz nesākt. Ja neesmu vislabākais (karjerā, attiecībās, seksā utt.), tad neesmu nekas.
- Domu lasīšana. Tas nozīmē pārliecinoši pieņemt, ka tu labi zini, ko citi domā, un pat nepieļauj, ka viņi varētu domāt ko citu. Ja kāds tevi nepasveicina, tad tu tūliņ zini, ka viņš tevi pat redzēt negrib, nevis vienkārši nepamanīja. Ja tev priekšnieks iedod kādu sarežģītāku darbu, tad tikai tādēļ, lai tevi iegāztu un pazemotu.
- Personifikācija. Pārliecība, ka viss, kas notiek vai ko citi dara, ir tiešā veidā saistīts ar tevi. Piemēram, vīrietis restorānā TĀ blenž, jo domā, ka tu esi ļoti neglīts (nevis tāpēc, ka pieskata ārdurvis, jo kādu gaida), vai arī – kolēģe speciāli nokavēja tikšanos, lai tikai tevi nokaitinātu.
- Pareģošana. Absolūti negatīva nākotnes pareģošana, pat neapsverot citus, daudz reālākus nākotnes scenārijus. Piemēram: ja es šo uzdevumu nepaveikšu labi, mani atlaidīs no darba, bet citu darbu es nemūžam neatradīšu, tāpēc pazaudēšu arī dzīvokli…
- Apgalvojumi par vajag un jābūt. Tās ir skaidras, noteiktas idejas par to, kā un kam jānotiek – kā tev un citiem ir jāizturas, pārspīlējot negatīvās sekas, ja kaut kas tomēr notiktu citādi. Piemēram: man braukšanas eksāmens ir jānokārto jau ar pirmo reizi. Vai arī: ja reiz kādu mīl, tad visām interesēm obligāti jāsakrīt.
- Pozitīvo lietu noraidīšana. Tā ir iegalvošana sev, ka tas labais, kas ar tevi notiek, neskaitās vai arī tam nav nozīmes. Piemēram: es izstrādāju veiksmīgu projektu, bet tas neskaitās, jo man vienkārši paveicās. Vai arī: es labi nokārtoju eksāmenu, bet uz to jau katrs muļķis būtu spējīgs – vienīgo grūto jautājumu es nemaz nezināju.
- Negatīvās birkas. Radikālu raksturojumu piedēvēšana sev vai citiem. Piemēram: es esmu pilnīgi stulbs, tas ir pilnīgs idiots, tam tiešām nav visi mājās utt.
- Ja nu? Arī šā jautājuma uzdošana, atbildi nemaz neatrodot, ir domāšanas kļūda. Piemēram: ja nu es netikšu galā, ja nu es uztraukšos, ja nu es kaut ko sajaukšu…
Kad iet pie speciālista?
Kā saprast, tieku galā ar savu trauksmi vai tomēr netieku, tāpēc man steigšus jāmeklē speciālista palīdzība?
Meklēt speciālista palīdzību noteikti vērts tad, ja raizēšanās sāk traucēt izbaudīt dzīvi – lai aizbēgtu no trauksmes, cilvēks atsakās no saviem mērķiem un sapņiem. Respektīvi: lai nebūtu jāuztraucas par uzstāšanos, cilvēks no tās vispār atsakās. Lai nebūtu jāzvana klientam, cilvēks izvēlas meklēt citu darbu. Aizbēgšana no trauksmes rada viltus sajūtu, ka cilvēks sev palīdz: tā vietā jāiemācās, ka trauksme tevi nenogalina, un jākrāj pieredze, kā ar to tikt galā.
