Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Raksts no žurnāla Annas Psiholoģija arhīva
Lietas, kas jāpieņem
Ir grūti pieņemt, ka vecāki kādā brīdī sāk mainīties. Un ka šīs izmaiņas ir neatgriezeniskas. Vienlaikus rodas arī skumjas, jo pieaugušajos bērnos, kas pamanījuši vecāku novecošanu, neapzināti sākas sērošanas process. Izjūtu līmenī kļūst skaidrs, ka vecāku kādā brīdī vairs nebūs.
Skaidro ārste psihoterapeite Inta Kalniņa: «Vecumdienās izmainās uztvere, reakcijas ātrums, var pasliktināties atmiņa un fiziskā varēšana iet mazumā. Arī psiholoģiski notiek regress – diezgan bieži vecu cilvēku intereses izteikti saistās ar sevi, tātad saasinās narcisma iezīmes – daudzkārt vecie cilvēki situācijās vairāk saredz savas vajadzības. Līdzīgi kā tas ir ar maziem bērniem. Tikai mazu bērnu narcisma iezīmes pieaugušie uztver mierīgi, jo zina, ka situācija uzlabosies – mazais augs, attīstīsies un nobriedīs. Bet, raugoties uz veco cilvēku, jāpieņem, ka viņa attīstība iet uz otru pusi. Tieši to ir visgrūtāk izdarīt, rodas pretrunīgas izjūtas – dusmas vienlaikus ar vainas izjūtu un žēlums.
Protams, katrs noveco citādi, sevi un citus uztver citādi, bet kaut kādā ziņā šo procesu ir grūti pieņemt visiem – gan tiem, kas noveco, gan tiem, kas ir blakus.
Un grūtumā visbiežāk uz āru nāk dusmas.
Pieaugušajiem bērniem var būt vislabākās attiecības ar vecākiem, tik un tā ik pa laikam var rasties dusmas. Par to, ka vecāki ir tik veci un nevarīgi, ka viņiem jāvelta tik daudz laika un rūpju, ka reizēm viņi uzvedas kā mazi bērni – kašķējas, ir kaprīzi, pieprasa uzmanību. Viena daļa veco cilvēku ir kļuvuši viedi un iekšēji mierīgi. Visbiežāk šie cilvēki jau ir pieņēmuši nāves iespējamību, izdzīvojot un tiekot galā ar piecām nosacīti iedalītām frāzēm – noliegšanu, dusmām, kaulēšanos, depresiju un pieņemšanu. Bieži vien šie vecie cilvēki dzīvo samērā pilnvērtīgu dzīvi, turpinot interesēties par dažādiem intelektuāliem jautājumiem, viņos ir gana daudz vitalitātes. Viņi ir piemērs tam, ka sava veida attīstība var tupināties arī vecumdienās. Ar viņiem, protams, ir patīkamāk kontaktēties. Bet ir tādi veci cilvēki, kas, vairs netiekot galā ar sevi, kļūst viegli aizkaitināmi. Uzvedībā tas parādās kā kašķīgums. Un to patiešām ir diezgan grūti izturēt pat vismierīgākajiem pieaugušajiem.
Pieaugušos bērnus bieži mēdz kaitināt situācijas, kad redzams – ir kaut kas, ko vecais cilvēks vēl varētu izdarīt pats, taču viņš sauc, lai atnāk bērni un palīdz. Jāpieņem, ka tas vairs nemainīsies, jo vecajam cilvēkam tā rīkoties liek zemapziņa. Viņam patiešām ir sajūta, ka viņš vairs nevar piecelties un izdarīt pats. Tāda pati sajūta kā mazam bērnam, kas tiešām vēl nevar. Dažkārt vecam cilvēkam ir raksturīga šī vajadzība, lai kāds viņam pakalpo.
Ir pacietīgāki vecāki ļaudis, ir ļoti nepacietīgi. Ja vecais cilvēks, kurš palicis uz gultas, ir pieprasošs un agresīvs – sauc, sauc, sauc –, aprūpētājiem ir pavisam grūti. Tāda situācija var izprovocēt lielas dusmas, pieaugušie bērni kliedz uz vecākiem, pēc tam raud. Dusmas vieglāk izjust, lai nebūtu jācieš no grūtāk izturamās vainas izjūtas. Bet vainas izjūta šādās situācijās mēdz būt klāt uzreiz – par to, ka neizdodas būt pietiekami mierīgam un mīļam pret vecākiem. Dusmojoties uz vecākiem, kādu laiku izdodas neapzināti pasargāt sevi no vainas izjušanas,» atzīst Inta Kalniņa.
Ja siltu jūtu nemaz nav bijis
Ir grūti noskatīties, kā vecāki, kas ilgi bijuši stiprais balsts – varoši un spēcīgi, spējīgi atbalstīt teju vienmēr –, kļūst arvien nevarīgāki. Grūti ir arī uz savu vecāku novecošanu noraudzīties tiem pieaugušajiem, kuru tētis un mamma nekad nav bijuši ne stipri, ne varoši, ne atbalstoši. Arī šie vecāki, protams, kādā brīdī sāk novecot, kļūst vēl nevarīgāki. Lai izturētu šo laiku, kad, iespējams, ilgus gadus jārūpējas par vecākiem, pret kuriem nav siltu jūtu, ir vērts zināt, ka, izejot cauri šim smagajam posmam, būs arī ieguvumi. Kāds psihoterapeits pat to skaisti nosaucis par dzīves sniegto dāvanu saņemšanas laiku. Iespējams, tiem, kas pašlaik ierauti vāveres ritenī starp darbu, bērniem un vecajiem vecākiem, pirmajā brīdī gribas aiz izmisuma kliegt vai skaļi smieties par šo frāzi. Ieelpojiet dziļi!
Aizbēgt nav iespējams, varbūt patiešām gudrāk paraudzīties uz notiekošo filozofiskā mierā, ar skatu, kas vērsts sevī?
Skaidro Inta Kalniņa: «Šis laiks patiešām ir iespēja tikt skaidrībā par daudz ko sevī. Esot ciešā saskarsmē ar novecojošiem vecākiem, katrs par sevi var ļoti daudz uzzināt – kā es reaģēju uz vecāku dīvainībām, cik esmu pacietīgs, kā es jūtos grūtās situācijās. Tas ir arī laiks, lai pārvērtētu savas attiecības ar māti, ar tēvu. Varbūt spētu kaut ko piedot, pieņemt sevī un vecākos. Savā ziņā tā var būt arī kā iespēja kaut kādā ziņā sakārtot šīs attiecības, kas mums katram ir būtiskas. Pieņemt vecāku novecošanu dziļākajā būtībā. Saprast – kā ar to tieku galā. Un, ja tas izdodas, cilvēks kļūst spēcīgāks. Arī tas ir ieguvums.
Savā profesijā novēroju, ka ģimenēs, kurās vecāki bijuši emocionāli silti, devuši bērnam mīlestību kopš ieņemšanas brīža vai kopš dzimšanas, bērniem atrodas mīlestība, ko dot savai vecajai mammai un vecajam tētim mūža nogalē. Ģimenēs, kurās kaut kādu iemeslu dēļ nav izveidojies emocionāls siltums, novecošanas laikā starp pieaugušajiem bērniem un viņu vecākiem siltas jūtas grūtāk sevī atrast, attiecības ir vēsākas, vien pienākuma apziņa, dusmas un vainas izjūta. No pieaugušo bērnu puses – vainas izjūta par to, ka neizdodas atrast sevī mīlestību pret mammu un tēti.»
Nāves tēma
«Novecojot katram kļūst aktuāla nāves tēma. Vecais cilvēks gribētu par to ar kādu parunāt. Kad viņa vienaudži cits pēc cita aiziet, rodas jautājums: vai es būšu nākamais? Bet radinieki bieži vien šādos brīžos atsaka: «Nu ko tu, ko tu…» Jo turpināt sarunu par nāvi nav viegli. Lai spētu par to runāt, jābūt ne tikai iekšējam briedumam. Turklāt bieži vien tas arī ir laiks, kad saasinās domas par nāves tēmu arī pieaugušajiem bērniem – satraukums un bailes no nāves visbiežāk saasinās pusmūžā. Vēl svarīgi, cik brīvi ģimenē visi varējuši savā starpā izrunāties par jebkurām tēmām. Un vēl – sarunām jāatvēl laiks. Bet pieaugušajiem bērniem mēdz būt tā, ka starp darbiem un rūpēm laika gandrīz nav, tad atkal klāt ir vainas izjūta. Tā saka: «Jāapciemo vecāki, jāparunājas!» Un bezpalīdzīgas dusmas, jo nav taču, kad!
Dzīvība un nāve stāv cieši blakus. Filozofiski uz to skatoties – ja nav nāves, arī dzīvībai nav vērtības. Nāves tuvums vienmēr liek pārdomāt savas dzīves jēgu. Arī šādas eksistenciālas pārdomas var nākt galvā, skatoties, ka noveco vecāki. Kamēr vecāki dzīvi, parasti nav tik aktuāla tēma par savu novecošanu, bet, kad kāds no vecākiem nomirst, var aktualizēties arī izjūtas par savu vecumu. Īpaši ap sešdesmit gadiem, ko formāli uzskata par novecošanas posma sākumu. Protams, ir cilvēki, kas dzīvo ļoti aktīvi un novecošanu neizjūt vēl ilgi, piemēram turpinot strādāt savā profesijā pat līdz 70–75 un pat 80 gadiem. Tas, kad katrs reāli jūtas novecojis, mēdz būt tik atšķirīgi, cik atšķirīgi esam mēs paši,» stāsta Inta Kalniņa.
Ilgāk palikt neatkarīgiem
«Ja vecāki vēl ar daudz ko tiek galā, nevajag pārcensties, nevajag iejaukties un palīdzēt viņiem darīt to, ko viņi var paši.
Ir veci cilvēki, kas neparko nevēlas dzīvot pie saviem pieaugušajiem bērniem, grib palikt neatkarīgi. Manuprāt, ir veselīgi dzīvot neatkarīgu dzīvi pēc iespējas ilgāk. Jo rūpes par sevi tiešām palīdz ilgāk dzīvot pilnvērtīgi. Diezgan bieži notiek tā: kad vecāki aiziet dzīvot pie saviem pieaugušajiem bērniem, tas viņus kaut kā iekšēji nobremzē, sagrauj. Vecais cilvēks strauji regresē gan psiholoģiski, gan fiziski. Tikko vēl pats daudz ko varēja, pēkšņi vairs nevar. Jo psiholoģiski nostrādā: «Vai es kādam esmu vajadzīgs, vai es kaut ko vēl varu? Vai es pats sev esmu vajadzīgs?» Zaudējot neatkarību, ko dod dzīvošana atsevišķi, šie psiholoģiskie balsti var sabrukt.
Tomēr ir situācijas, kad vecākus vairs nevar atstāt vienus. Tas notiek, ja veci ļaudis, paši bieži vien to neapzinoties, ar savu darbošanos sāk apdraudēt sevi un citus, ja viņu uztvere ir izmainīta un saikne ar realitāti vairs nav adekvāta. Tad iejaukšanās vecāku dzīvē, piemēram, pieņemot darbā aprūpētāju, atvedot vecākus dzīvot pie sevis vai ievietojot viņus pansionātā, nav necieņas izrādīšana. Tieši otrādi, uz to varētu skatīties kā uz rūpēm ar cieņu pret veco cilvēku.
Tad ir svarīgi, vai pieaugušie bērni joprojām ar cieņu izturas pret vecākiem, kas bijuši spiesti pārcelties. Ja cieņas nav, vecie cilvēki var ātri sabrukt. Bet var gadīties otrādi, ka ģimenē, kurā valdījušas atkarīgas attiecības, vecāki neciena savus pieaugušos bērnus. Tad pēc pārvākšanās vecāki sāk bērnu komandēt viņa paša mājās, kas nebūtu adekvāti,» atzīst Inta Kalniņa.
Lai nesagrūst sava dzīve
Pieaugušajam būtiskākais ir, lai rūpēs par vecākiem nesagrūst paša veselība, ģimenes dzīve, nesašķobās karjera. To uzsver visi eksperti, kam vien uzdod jautājumus par vecāku aprūpēšanu. Bet kā visu apvienot, ja reizēm rūpes par vecākiem prasa diennakts atbildību?
«Nereti tā patiešām ir izmisuma situācija – kā spēt aprūpēt savus vecākus? Daudziem tam nepietiek ne laika, ne naudas. Šādā izmisuma brīdī var domāt arī racionāli: vienoties ar kādu cilvēku, kas vecākus aprūpē, dzīvot kopā vai vest uz veco ļaužu mītni. Izvēloties pēdējo variantu, mūsu sabiedrībā tas nozīmē diezgan smagu sarunu ar savu sirdsapziņu. Svarīga ir abu attieksme – kā vecais cilvēks par to jūtas, kā pieaugušais bērns par to jūtas. Ja izdodas atrast veco ļaužu mītni, kur apstākļi ir labi, vainas izjūta varētu būt mazāka. Tomēr aizvest uz veco ļaužu mītni – dažkārt tas latviešiem joprojām skan kā aizvest ragaviņās uz mežu. Daudziem tas ir iesakņojies diezgan dziļi un, iespējams, saistās ar spēcīgajām atkarīgu ģimeņu tradīcijām. Tikai beidzamajā laikā, tikai dažus gadu desmitus, jaunās ģimenes cenšas dzīvot atsevišķi. Pirms tam mūsu sabiedrībā biežāk vairākas paaudzes dzīvoja vienā mājā. Vecvecāki audzināja mazbērnus un sagaidīja, ka dziļā vecumā kāds no ģimenes arī par viņiem parūpēsies turpat mājās, pie savējiem,» skaidro Inta Kalniņa.
Kurš rūpēsies?
Vienmēr notiek tā, ka lielāku daļu rūpju par vecākiem kāds no pieaugušajiem bērniem uzņemas vairāk nekā citi. Varbūt pat visas. Nereti žurnālos atrodami padomi, ka labāk sanākt visiem brāļiem un māsām kopā un racionāli izlemt, cik kurš ieguldīs vecāku aprūpē. Dzīvē šādiem lēmumiem reti ir lemts piepildīties, jo pēc sarunām tik un tā katrs iegulda, cik liek iekšējā vajadzība vai piespiedu situācija. «Nav iespējams pateikt, kā rīkoties labāk, sadalot rūpes starp brāļiem un māsām, jo ir svarīgi, kādas katram bijušas attiecības ar vecākiem, kādas attiecības ir starp brāļiem un māsām.
Cik atkarīgas, cik neatkarīgas katram bijušas attiecības ar vecākiem – tam turklāt ir nozīme visa mūža garumā.
Vai pieaugušā vecumā tās varējušas būt kā pieaugušu cilvēku attiecības vai arī visu mūžu tomēr bijušas tādas, ka vecāki ir vecāki un bērni ir bērni. Vēl var būt tā, ka ar laiku kāds no bērniem kļuvis psiholoģiski vairāk nobriedis par vecākiem, citiem brāļiem un māsām. Katrā ģimenē ir citādi, ar katru bērnu tas var būt citādi. Tāpēc arī attieksme pret vecāku aprūpēšanu tik ļoti atšķiras pat vienas ģimenes bērniem. Ir, protams, arī situācijas, kad, piemēram, tēvs nav piedalījies audzināšanā, bet vecumā meklē bērnus un teic, ka viņiem ir pienākums pret veco tēvu. Domāju, ka tad tā nu gluži nav, ka tas ir pienākums. Bet, ja vecāki par saviem bērniem vismaz racionāli rūpējušies, cik un kā mācējuši, manuprāt, ir adekvāti, ka katrs pieaugušais kādā brīdī uzņemas rūpes par saviem vecākiem. Palīdz, ved pie ārstiem, psiholoģiski atbalsta. Cik katrs spēj, nesalīdzinot savu ieguldījumu ar to, ko iegulda brāļi vai māsas. Jo tas tāpat neko nemainīs, tāpat kā dusmošanās. Tā ir dabiska lietu kārtība un goda lieta – rūpes par vecākiem viņu dzīves nogalē,» atzīst Inta Kalniņa.
