Kā piedzīvot Jāņu nakts mistēriju? Zināšanās dalās dziednieks Ziedonis Kārkliņš

Falliskais augs – paparde

«Mūsdienās cilvēks dzīvo it kā divās pasaulēs,» stāsta dziednieks un pirtnieks Ziedonis Kārkliņš.

«Pēc izcelsmes viņš ir saistīts ar dabu, bet mīt tehnoloģiju jeb mākslīgajā pasaulē. Katrā no tām ir savi spēles noteikumi, arī Dieva jēdziens atšķiras. Dabas pasaulē Dievs ir pati daba, bet tehnoloģiju pasaulē Dievs ir noteiktu cilvēku, praviešu radīts, piesaistīts vēsturiskai vietai un lineāram laikam. Dzīvojot pēc dabas pasaules likumiem, cilvēks var attīstīties jebkurā virzienā, bet, pēc tehnoloģiju pasaules Dieva jēdziena, – tikai tajā virzienā, ko nosaka noteikta reliģija.

Mūsdienās daudzas problēmas rodas tāpēc, ka cilvēks nedzīvo harmonijā ar dabu. Taču vasaras saulgriežu maģiskais spēks pat lielākos skeptiķus izdzen no pilsētas un apzināti vai neapzināti mudina mesties Jāņu nakts mistērijā.

Cilvēks ļaujas dabas pasaules aicinājumam, jo no viņa laužas laukā pirmatnējā būtība. Latvietis visos laikos turējies pie latviskās dzīvesziņas. Senču spēks cenšas viņu atmodināt, īpaši saulgriežu laikā. Jāpiebilst, ka vasaras saulgriežu rituāliem lielāks spēks ir īstajā laikā. Katru gadu tas atšķiras.»

Mūsu senči ticēja, ka laikā, kad saules enerģija sasniedz maksimumu, arī dabas un cilvēku auglība ir pilnbriedā.

Mīlēšanos alegoriski saistīja ar papardes zieda meklēšanu, jo šis mītiskais augs atgādina fallu. «Teiksma par papardes zieda meklēšanu aprakstīta folklorā,» skaidro dziednieks. «Paparde ir saglabājusi saikni ar savas izcelsmes zvaigzni – Sīriusu. Visbiežāk šī saikne atklājas Jāņu naktī, kad papardes auga aura enerģijas vibrāciju ietekmē sāk spīdēt. Tas arī ir folklorā minētais teiksmainais papardes zieds.

Gadsimtu laikā esam zaudējuši spēju redzēt auru, bet, ja augs ir ļoti spēcīgs, to var ieraudzīt arī tie, kas ikdienā šo starojumu neredz. Papardes ziedu nevienam nav izdevies noplūkt, jo, tiklīdz tam pieskaras, tiek izjaukta auga enerģētiskā struktūra un starojums pazūd. Lai ieraudzītu papardes ziedu, uz mežu jāiet vienam. Vakarā jānoguļas netālu no papardes krūma, un, klusi un mierīgi guļot, ir izredzes to ieraudzīt.

Folklorā gan tiek uzskatīts, ka Jāņu naktī papardes zieds jāmeklē divatā.

Falla kults ir ne tikai latviešiem, auglības rituāli bijuši arī citām Eiropas tautām. Tie simbolizē vīrišķās un sievišķās enerģijas harmoniju. Dabā virzību uztur pretpoli: tumsa – gaisma, diena – nakts, vasara – ziema, vīrišķais – sievišķais. Jāņu nakts mistērija aicina un veicina šo laiku sajūtu līmenī izmantot enerģiju harmonizēšanai starp vīrieti un sievieti ne tikai fiziski, bet arī garīgi.»

Mūsu senči papardes ziedu meklēja, jo ciltī bija jāatjauno asinis. Nemanīta aizslīdot no miestiņu pārlieku iedzēruša vīra skatiena un satiekoties ar puisi, daža laba sieva tika pie ilgi gaidītā bērniņa. Cita precēta sieva Jāņu nakts valpurģī ļāvās pieskārienu alkām un tuvībai ar mīlamu puisi. Savukārt kāda vecmeitās aizsēdējusies būtne beidzot atrada īsto…

«Daudziem ir grūti pārkāpt pāri stereotipiem, bet vasaras saulgrieži ir labvēlīgs laiks iekšējās harmonijas atjaunošanai tiem, kas ar kaut ko nav apmierināti un kuriem kaut kas dzīvē pietrūcis. Jāņu nakts rituālās kailpeldes dīķī vai velšanās kailam lejā no kalna pa rasas pielietu pļavu palīdz ne tikai atjaunot harmoniju sevī, šis rituāls arī dziedina.

Līgonaktī, kad dabas spēks ir kulminācijā, rasa uzņēmusi sevī augu spēku, dvēseli un enerģētiku.

Ne velti smagi slimus cilvēkus dziednieki ietin rasā izmērcētā palagā. Vislabāk kailam vārtīties meža pļaviņā, kur aug daudz vērtīgu ārstniecības augu. Ja kādam šķiet, ka viņš ir noskausts vai noskatīts ar ļaunu aci, jāizvārtās vībotņu vai vērmeļu rasā.

Ja sieviete vēlas šajā naktī atvērties attiecībām, viņai jāpaberžas rasā, ko uzkrājušas vītola lapas. Vītols ir sievietes maģiskais koks, kas veicina auglību. Ja kādai savukārt šķiet, ka cita met acis uz viņas izredzēto, viņš jāiemāna apiņu rasā. Spēku un enerģiju vairo vārtīšanās biškrēsliņu un sarkanā āboliņa rasā.

Vērtīgas ir arī kailpeldes, jo ūdens programmē informāciju, un peldes laikā izteiktās vēlmes piepildās.

Sendienās visi iniciācijas rituāli notika bez drēbēm, jo kails cilvēks atbrīvojas un dabas priekšā ir tāds, kāds viņš ir. Dažreiz saka – pirts ir svētāka par baznīcu, jo uz pirti cilvēks iet kails, bet dievnamā viņš kaut ko slēpj. Sendienās latvieši gāja pirtī visi kopā, un ģimenēs problēmu nebija. Pamazām šī kultūra atgriežas.»

Pēriens ar trejdeviņām slotām

«Viena no Līgonakts mistērijām ir pirts,» saka dziednieks un pirtnieks Ziedonis Kārkliņš. «Senāk pirti kurināja iepriekšējā vakarā pirms saulgriežiem, taču mūsdienās pilsētnieki bieži vien nevar izrauties dienu agrāk, un Jāņu svinēšana veiksmīgi tiek apvienota ar pirts rituāliem.

Latviešiem ir divas versijas par pirti. Pirmā – pirts ir svētnīca miesai, garam un dvēselei, otra – pirts ir sakrāla vieta, kur parunāties ar dieviņu un kur notiek dažādi rituāli. Pirts garā izteiktas domas realizējas septiņas reizes spēcīgāk un ātrāk. Pirtī dabas pasaule tiek piesaistīta caur slotām.

Jāņu nakts rituāla laikā jāperas ar trejdeviņām slotām, no kurām klasiskākās ir bērza un ozola slotiņas. Ozols ir stipru cilvēku slota, piesaista garīgo enerģiju kā sievietēm, tā vīriešiem. Ozols ir kā antena, saikne ar kosmosu, ne velti Dieva dēls Jānis pie mums nokāpj pa ozola zariem.

Jāņu nakts pirts rituālā peras arī ar vītola, gobas, alkšņa slotiņām, kas stiprina ģimeniskās saites.

Ieva palīdz sakārtot attiecības, arī madaru un lazdu slotiņa veicina harmoniju starp vīrieti un sievieti. Margrietu slota palīdzēs satikt savu mīlestību, bet liepu slota ādu attīra labāk par ziepēm, palīdz sievietei atrisināt emocionālās problēmas. Ar ceriņiem jāperas, lai visu iepriekšējo mīļāko spoki nevajā. Ceriņus stāda māju tuvumā, lai spoki nenāk sētā. Arī pīlādžu slota atvaira mošķības. Kļavu slotiņa dāvā līdzsvaru, pārticību un palīdz cilvēkam pakāpties pa karjeras kāpnēm.

Savukārt, ja cilvēks sadzeras kļavu lapu tēju, prāts uz seksu nesas. Sievietēm lieliskas gribamzālītes ir ābele un pīlādzis. Šie augi sievieti padara karstu, dullu un neaprēķināmu. Noperoties ar ābeļu vai pīlādžu slotu, sievietē tiek atmodināta snaudošā seksualitāte. Ābele gan labprātāk ar savu enerģiju dalās ar jaunākām sievietēm, piedod tām pievilkšanas spēku. Ābele vēršas pie spēkiem, kam neeksistē morāles likumi, tikai dabas aicinājums. Vīrietim seksuālās dziņas atraisa gobas un vīksnas slotiņas.

Jāņu nakts pirts gan ir nedaudz īpatnējāka, jo līgotāji paperas, tad turpina jautras izdarības un, kad tās pierimst, turpina pērties. Pēc tam, austot gaismai, ar trako pliko skrējienu iekrīt ezerā, dīķī vai veļas pa rasu.

Jāņu nakts pirts rituālam ir vairāki posmi.

Vispirms ir jāattīrās no negatīvā, kas velk mūs atpakaļ, rada problēmas un neļauj iet uz priekšu. Šajā rituālā izmanto apsi, papeli, pīlādzi, kadiķi, vībotni, vērmeli un citas slotas, kas attīra.

Otrajā posmā peras ar slotām, kas palīdz piešķirt sev vēlamās īpašības vai realizēt nodomus. Piemēram, pēriens ar oša slotiņu cilvēkam ļaus saskatīt problēmas risinājumu, ieviņa palīdzēs sakārtot attiecības ar otru pusi, bet, ja meitene vēlas Jāņu naktī tuvoties kādam puisim, ko noskatījusi, drosmi dos pēršanās ar puķuzirņu slotiņu. Jasmīna ziedi stiprina jūtas, un ar šo slotiņu peras pirms mīlas rituāliem.

Lai panāktu vajadzīgo efektu, līgotājam jau iepriekš jāizdomā, ko viņš ar pirts rituālu vēlas panākt, un jāpiemeklē vajadzīgā slotiņa. Sievietes var ieziesties arī ar māliem, dūņām, medu, lai kļūtu skaistākas. Jāņu naktī pirms pliko skrējiena visi var nosmērēties ar māliem un pelēki kā mori, skaļi bļaudami, mesties ūdenī. No malas raugoties, tas patiesi līdzinās krāšņai mistērijai.

Trešajā posmā tiek nostiprināta aizsardzība – lai visu, ko jāņabērni Līgonakts mistērijā labu sevī ir ielikuši, nosargātu un saglabātu līdz nākamajiem saulgriežiem.

Jāņos daba ir pilnbriedā, un pirts rituālam slotiņai var savākt arī svaigus augus. Tie augi, pēc kuriem roka sniedzas, parasti cilvēkam tajā brīdī ir arī vajadzīgākie. To parāda arī vainagu pīšana. Vīriešiem parasti galvā ir ozollapu vainags, kas apzīmē garīgo spēku, bet sieviete vij pļavu ziedu vainadziņu.

Katrs ziediņš kaut ko savu ienes dzīvē, padara viņu krāšņāku un ataino tābrīža sajūtas.

Pīpene apzīmē mīlestību, maigumu, sarkanais āboliņš – sirds spēku, baltās madaras – saskaņu, laimi, bet rudzupuķes – vēlmi redzēt lietas tādas, kādas tās ir patiesībā. Ja sieviete vainagā harmoniski saliek visus ziedus, šāda galvasrota simbolizē atvērtību, vēlmi piedzīvot seksuālās izjūtas. Ir vēl kāda mistērija – kad puisis un meita galvas ar vainagiem saliek kopā, skatoties no putna lidojuma, veidojas bezgalības zīme. Tā simbolizē neizsīkstošu enerģiju, kas tiek saņemta gan no augšas, gan vienam no otra.»

Jāpiebilst, ka jaunas meitas ar Jāņu vainadziņiem arī zīlē. Divus vainadziņus palaiž pa upes straumi un skatās, kā tie peld. Ja saiet kopā, meita ar puisi saderēs, ja ne – nebūs saskaņas. Vainagu met arī ozolā – ja tas paliek kokā, meita šogad apprecēsies, ja ne – jāgaida uz puisi vēl vienu gadu. Var zīlēt arī ar papardi. Vakarā, saulei rietot, izrauj papardi un sakni pārgriež šķērsām pušu – kāds burts tur iekšā salasāms, ar tādu sāksies nākamā vīra vārds.

Lai top!

Pati gaisotne – ar līgodziesmām, dejām, lēkšanu pāri ugunskuram un citiem rituāliem – šajā naktī aicina piedzīvot kādu noslēpumu, mistēriju.

«Skandinot Līgodziesmas, kas ir mūsu mantras, tajās izdziedātās rindas tiek nostiprinātas ar vārdiem – lai top! –, jo līgo līvu valodā nozīmē – lai top!» skaidro Ziedonis Kārkliņš. «Latvieši svarīgos dzīves notikumos kurināja uguntiņu, ziedoja tai maizi, medu, graudus un citus labumus, tādā veidā izlūdzoties dabas spēku palīdzību. Jāņu naktī ugunij ziedo ziedus, tajā samet arī vecos vainagus, kas simbolizē, ka vēl viens aplis ir noslēdzies.

Mūsu domas, dziesmās izteiktās vēlmes uguns aiznes augstākiem spēkiem. Senči uzskatīja, ka enerģētiski spēcīgā laikā aktivizējas arī tumšie spēki, tāpēc jāņuguni kūra augstākajā kalnā, lai tā pasargā no ļauniem spēkiem. Viņi arī ticēja – jo plašāku teritoriju tā apspīd, jo lielāka svētība un auglība laukiem.

Saulgriežu laikā lauki ir apsēti un apstādīti, tikai jābriedina raža. Ticējums vēsta – lai būtu laba raža, saimniekam Jāņu naktī plikam jāapskrien lauki. Tāpat kā Ziemassvētkos saimniekam plikam ar savām biksēm jāper ābeles, lai tajās katru gadu būtu raža. Manā dārzā katru gadu āboli ienākas… (Smejas.)

Svarīgs Jāņu nakts rituāls ir lēkšana pāri ugunskuram, kas simbolizē attīrīšanos.

Divus cilvēkus, kas, sadevušies rokās, lec pāri ugunskuram, uguns savieno. Bet dejošana ap ugunskuru ir enerģiju vadīšana un piesaistīšana. 

Kas ir latvju danči? Tās ir maģiskas dejas, kurās katra kustība dod enerģiju. Tikai jāievēro spēles noteikumi – maģiskajā ugunī nevar cept desiņas vai šašliku. Mūsu senči dejoja arī ap ozolu, kas latviešu mitoloģijā ir auglības veicinātājs un svētības nesējs. Dejojot ap ozolu, tiek piesaistīta tā labvēlība.»

Ziedojums dievietei

Psihoterapeitam Viesturam Rudzītim ir savs redzējums, kā veidojušies saulgriežu auglības rituāli. «Mēs neesam Latvijas teritorijā dzīvojuši mūžīgi,» Viesturs Rudzītis saka. «Mēs esam uz šejieni atnākuši no citurienes, un tāpēc mūsu zemapziņa, mitoloģija, reliģija ir vienota ar citām tautām.

Senāk cilvēki dzīvoja tuvāk cits citam (Amerikas kontinents, piemēram, ir apdzīvots tikai 50 tūkstošus gadu), un tas, ko cilvēki šodien dara vasaras saulgriežos, kā viņi jūtas, neatšķiras no tā, ko viņi darīja senāk un kā šos svētkus svinēja citas tautas. Kultūrslānim uzkrājoties, kaut kas tiek nobloķēts, bet šis tas izlaužas arī laukā.

Cilvēkam svarīgākā ir saikne starp zemi, māti un dievieti.

Mūsdienās cilvēki dzīvo stabilās, no mainīgiem klimatiskajiem apstākļiem pasargātās mājās, bet senāk mitinājās no lietus, vēja un karstuma neaizsargātos slieteņos, būdās. Raugoties no maza bērna skatupunkta, māte viņam saistījās vai nu ar siltumu, vai aukstumu, vējiem.

Ņemot mātes krūti, viņš visu uztvēra kā vienotu kompleksu, kur nav robežu starp māti, zemi un pasauli, kur nav robežu starp drošību un nedrošību, laimi un nelaimi. Bērns iemācījās pielūgt māti, zemi un dievieti vienlaicīgi. Viņš saprata, ka var kaut ko darīt, lai māte pret viņu ir labvēlīga. Es uzskatu – bērns izcīna to, ka sievietei rodas mātes jūtas. Mātes jūtas rodas divu nedēļu laikā pēc dzemdībām, dažreiz viņai to nav diezgan ilgi.

Manuprāt, reliģiskais rituāls veidojies no šīs situācijas – bērnam ir jāpielūdz, jābūt labiņam, lai viņš izpelnītos mātes žēlastību.

Viņam ir labi jāņem krūts apstākļos, kad sievietei ir sliktas attiecības ar tēvu vai vīrieša vispār nav. Sievietes seksualitāte šajā laikā arī pārvēršas – tā pāriet uz krūšu zonu, zīdīšanas aktu. Daudzas sievietes teikušas, ka bērnu zīdīt ir patīkami.

Šajos psiholoģiskajos priekšstatos rodas cilvēka attiecības ar dabu, kas ar katru paaudzi atkārtojas, bet kaut kas nāk arī klāt. Ja parādās iekšējs nemiers, trauksme, jāizpelnās mātes, dabas un dievietes žēlastība.

Visi pirmatnējie reliģiskie kulti, kas, protams, ir pagāniski, radušies uz šī priekšstata pamata – vai dieviete jeb pasaules māte vai daba ir mierā ar mani. Man viņai ir jādod dāvanas, kaut kas no sevis, lai izlūgtos žēlastību.

Dāvana var būt ziedojums ugunij, erotiskas dejas, auglības rituāli.

Vasaras saulgriežos tiek nosvinētas ziedēšanas beigas. Jūnija sākumā, kad daba ir plaukumā, ir sajūta, ka viss vēl ir priekšā, taču pēc Jāņiem, kad viss ir noziedējis, iestājas tukšums. Auglības rituālu pamatā pirmām kārtām ir primitīva vēlme būt drošībā – ja es kaut ko atdodu, pareizi atdodu sevi, saskaņā ar kodeksu tieku pasargāts.

Otrs svarīgs princips ir nošķīrums starp tā saukto svēto seksualitāti un aprēķina seksualitāti. Senāk cilvēki bērnu dzimšanu nesaistīja ar seksualitāti. Viņi uzskatīja, ka sekss – tas ir tikai pašu priekam. Arī sekss bija došana, ziedojums otram. Kad cilvēki uzzināja, kā rodas bērni, svēto seksualitāti zaudēja. Līgomistērijas saistītas ar svēto seksualitāti, kad nav priekšstata par to, ka var būt arī bērni.

Mūsdienās jādomā gan par iespēju palikt stāvoklī, gan seksuāli transmisīvajām slimībām. Tāpēc seksualitāte šodien ir ieslodzīta, slēgta.

Trešais auglības rituālu princips – sieviete kopš seniem laikiem tiek asociēta ar māti, dabu un dievieti, un tas nozīmē, ka daiļā būtne ir kā altāris, uz kuru jānes ziedojums. Respektīvi, ja sieviete ir neapmierināta, dusmīga, tas ir signāls, ka dieviete dusmojas uz kādu vīrieti, un viņam ir jārīkojas, pretējā gadījumā viņš tiks nogalināts. Zemapziņā visu mūžu nāk līdzi šī sajūta, kas radusies zīdaiņa vecumā.

Tēli, simboli, metaforas – sieviete, māte, daba, dieviete, ziedojums – ir saplūduši kopā, un Jāņu nakts dzimumakts – tas ir reliģisks rituāls, kurā sieviete pieņem ziedojumu dievietes vārdā. Viņa ir dievietes altāris, zemes pārstāvniecība, bet vīrietis ir tas, kurš ziedo dievietei.

Apziņa, ka sieviete var palikt stāvoklī, traucē veikt primitīvos rituālus, lai gūtu vitalitāti sevī, apziņu, ka dieviete ziedojumu ir pieņēmusi un var dzīvot tālāk.»

Iniciācija. Visi var ar visiem

«Pirmatnējās tautas piekopa iniciācijas rituālus,» turpina psihoterapeits Viesturs Rudzītis. «Arī šodien ir tautas, kurās, pēc tradīcijas, jauniešiem pubertātes vecumā atļauts dzīvot grupu laulībā, būt attiecībās visiem ar visiem, lai viņi saprastu, kas ir kas. Patiesībā tas notiek arī mūsu sabiedrībā – svingeru klubi veidojušies no šīs tradīcijas, arī jaunieši šodien mēdz bieži mainīt partnerus.

Šiem rituāliem ir svarīga funkcija: pirmkārt, jaunietis iegūst drošību par savu seksualitāti – ar mani viss ir kārtībā!; otrkārt – gūstot dažādas pieredzes, viņš veido savu seksuālās dzīves priekšstatu; treškārt, seksualitāte viņa dzīvē ieņem tādu lomu, kādai tai reāli ir jābūt.

Ja cilvēkam pietrūkst seksuālu attiecību, viņš tās pārvērtē, jo šķiet, ka nekā svarīgāka par seksu nav. Cilvēks, kas seksā ir gana daudz pieredzējis, nomierinās un veido normālas partnerattiecības.

Pēc pirmatnējo tautu tradīcijas, kad beidzas atļautais laiks visiem gulēt ar visiem, jaunietis tiek iesvētīts un gatavots laulībai. Jāņu nakts mistērija savā ziņā uzkuļ šo seno tradīciju virspusē. Nepieredzējis vīrietis, mezdamies Jāņu nakts mistērijā, var gūt seksuālo pieredzi un celt savu vērtību. Psiholoģiski var arī regresēt, ja alus un sekss tiek sajaukts kopā. Senāk alkoholu nevarēja nopirkt veikalā, un saime miestiņu brūvēja ar aprēķinu, ka tas būs dzerams uz Jāņiem. Regresija alkohola dēļ notika reti.

Mūsdienu civilizācijas apstākļos saglabāt tīru Līgosvētku tradīciju ir tikpat kā neiespējami. Var būt kolektīva vienošanās – būt kailam Līgonaktī nav kauns. Vieni to atļaujas, otri – ne, bet tie, kas kaunas, pēc tam to izstāsta visai pasaulei. Neesmu dzirdējis, ka kaut kur notiktu seksuāli auglības rituāli, bet par tādām lietām jau parasti nerunā.

Šodien mēs dzīvojam ērtos mājokļos, esam atdalīti no dabas, bet pieredze, kas veidojusies pirms simts tūkstošiem gadu, izpaužas tad, kad vīrietis tuvojas sievietei – viņš viņā saskata dievieti, pirmmāti un no viņas baidās. Viņai jāziedo ziedi, rotas. Līgosvētki ir laiks, lai padomātu, kā šīs senās tradīcijas, programmas uzpeld, izpaužas katra cilvēka individuālajā psihē, kolektīvās tradīcijās un savstarpējās attiecībās.

Šodien nav tāda sociāli reliģiska spēka, kas pietiekami autoritatīvi var noteikt tikumības robežas.

Līgonaktī cilvēks ir viens pret vienu dabas un seksualitātes priekšā. Nedomāju, ka mēs būtu pārmērīgi seksuāli stigmatizēti vai kautrīgi, taču neviens neaizsargās precētu sievieti, kas, ļaujoties Līgonakts mistērijai, pārgulējusi ar citu, un, otrā dienā pieķerta, vīram taisnosies – eu, bet bija Jāņu nakts! Un vīrs atzīs – jā, bija taču Jāņu nakts…

Nedomāju, ka Jāņu mistērija, Līgonakts tradīcija veicina vientuļajiem satikt otru pusi. Šajā laikā nevajag cerēt atrast vīrieti stabilām attiecībām, ģimenei. Jāņu nakts mistērijā darbojas daudz bezatbildīgāki spēki. Tā ir ziedojuma pieņemšana, atbrīvošanās nosvinēšana…»

Svētki ir notikuši

Kā panākt to, lai piedzīvotu Jāņu nakts mistēriju? Dziednieks Ziedonis Kārkliņš. «Pirmām kārtām tam ir jāgatavojas, uz to jāiet apzināti – jāpin vainags, jāpiemeklē apģērbs, jānoskaņojas. Ja cilvēks dosies svinēt Jāņus ar domu – eh, varbūt kaut kas notiks –, tad viņš kaut ko arī dabūs. Ja cilvēks turp dosies ar atvērtu dvēseli, iesaistīsies šajā mistērijā, viņš to arī piedzīvos. Jāizmanto viss, ko šī nakts dod. Nevar pasīvi sēdēt malā.

Mums no mazotnes pārāk daudz rāmju salikts riņķī.

Morālei ir jābūt, bet ne vienmēr tā ir pareiza. Jācenšas Līgonaktī atbrīvoties no šīm sētiņām un jāmetas mistērijā iekšā. Tas, kurš izdancojies, izdziedājies, izdraiskojies, Jāņu rītā jūtas fantastiski. Viņš sev var atzīties: svētki ir notikuši!

Dabā viss ir vienkāršāk – var aiziet ar kokiem, meža gariņiem parunāties, papardes ziedu pameklēt. Ja neatradīsiet papardes ziedu, vismaz viens otru labāk iepazīsiet, parunāsieties. Būsiet tuvi. Tuvība ir dalīšanās. Enerģija plūst abos virzienos – no tevis pie manis, no manis pie tevis. Tikai tā rodas harmonija starp diviem cilvēkiem.»