Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ja mana draudzene neceļ klausuli, tad es izdomāju, ka viņa: a) pazaudējusi mobilo telefonu, b) iekļuvusi avārijā, šobrīd noasiņo un, kaut arī dzird telefona zvanu, nespēj atbildēt; c) draudzenei uzbrucis kāds ļaundaris, viņu apdullinājis un atņēmis mobilo telefonu, d) viņa kādu iemeslu dēļ uz mani ir apvainojusies un vairs negrib runāt. Turklāt šie ir tikai daži no scenārijiem, drāmas karaliene manī spēj ģenerēt vēl daudz trakākas iespējas.
Tas ir nogurdinoši, jo ikdienā bailes uzglūn ik uz soļa – kāpēc mana mašīna tā dīvaini ierūcās?! Ja nu auto gāzes iekārta uziet gaisā un es arī kļūstu par salūta sastāvdaļu? Kas uzaudzinās manu bērnu?! Un ja nu tās dīvainās sāpes vēderā signalizē par vēzi? Droši vien neskaitāmie izmeklējumi, ko esmu veikusi, vienkārši neuzrāda to reto un ekstra nopietno slimību, kas slepeni ieperinājusies manā ķermenī…. Īsāk sakot, ikdienā ir sajūta, ka dzīvoju uz pulvera mucas. Bet trakākais, ka gan šo mucu, gan pulveri tajā esmu radījusi es pati.
Kad par šo tēmu aprunājos ar kolēģēm, draudzenēm un paziņām, izrādās – mēs visas esam titulētas. Titulētas drāmas karalienes.
Vienai karaļvalsts ir gaišākās krāsās, citai tumšākās, bet – neviena nav palikusi bešā. Ikviena savās domās maļ dažādu traģēdijas pakāpju scenārijus, tādējādi rada sev trauksmi un pēc tam pati ar to cīnās. Reizēm esmu domājusi – varbūt vienkārši esmu ku-kū?
Psihoterapeits Artūrs Utināns mani mierina, sacīdams – līdzīgas domas rosās pilnīgi visu cilvēku galvā. «Mūsu domas saistītas ar emocijām, un tās, kas sagādā nepatīkamo pārdzīvojumu, ir tieši emocijas. No negatīvajām emocijām atbrīvoties nevar. Ar tām nav iespējams cīnīties vai tās izstumt. Šīs emocijas var tikai apzināties un pieņemt.» Tiešām? Bet kāpēc mūsu prāts producē tieši sliktās domas, nevis saulainās un optimistiskās?
Dūmu detektors smadzenēs
Izrādās, mūsu smadzenēs ir tāds kā dūmu detektors, kas brīdina par bīstamu situāciju. To sauc par amigdalu jeb mandeļveida kodoliem. Amigdala ir evolucionāra, instinktīva brīdinājumu sistēma, kas mūsu prātā gandrīz ik mirkli raida trauksmes, dusmu vai baiļu signālus. Piemēram: es saslimšu; bērnam būs slikti; vīrs atstās… Šie brīdinājuma signāli nozīmē vien to, ka zemapziņa mēģina izskaitļot dažādas briesmu varbūtības.
Amigdalas galvenais uzdevums ir brīdināt par nākotnes briesmām. Lai paspējam sagatavoties, ja nu tās tiešām īstenosies.
Kā stop zīme uz ceļa, kas liek apstāties un pārliecināties, ka netuvojas mašīna. Turklāt šie signāli ne vienmēr nozīmē tikai trauksmi, bet arī dažādas citas negatīvās emocijas, piemēram, bailes, kaunu, trauksmi, vainas apziņu.
Taču šim dūmu detektoram, izrādās, nedrīkst akli uzticēties. Tas var signalizēt par ugunsgrēku jau tad, kad jūtama vien vāja dūmu smaka, liekot tev domāt, ka jau notiek kaut kas slikts vai briesmas būs nākotnē.
«Bet! Jāsaprot, ka smadzenes nevar paredzēt nākotni. Tās nemāk noteikt un nesaprot, vai briesmas patiešām notiks vai nē. Lai kā cildinātu intuīciju, tās zinātniskais skaidrojums ir – intuīcija veidojas tikai uz pagātnes pieredzes pamata. Pagātnes pieredze katram ir tāda, kā nu ir. Jo vairāk piedzīvots negatīvu emociju, jo vairāk celiņu ar negatīviem piedzīvojumiem ierakstīts smadzenēs, jo vairāk brīdinājuma signālu smadzenes raidīs. Tā teikt – darbosies tukšgaitā.
Tomēr reižu reizēm raidītie signāli izrādās vietā un laikā. Un galu galā – lieka piesardzība nekad nenāk par ļaunu. Ne velti radies teiciens – sargā sevi pats, tad Dievs tevi sargās.
Instinktīvi ikvienam saprātīgam cilvēkam ir skaidrs – ja krūmos kaut kas čab, tad drošāk ir turp neiet.
Labāk doties pretējā virzienā. Izņēmums, protams, ir Holivudas trilleru varones, kuras parasti dodas vistumšākajos pagrabos, bīstamākajos bēniņos un drosmīgi mēģina konstatēt draudīgu skaņu izcelsmi…
«Principā mēs visi esam ieprogrammēti tā, lai bīstamā situācijā bēgtu. Labāk desmitreiz lieki bēgt, nekā vienu reizi nokļūt lācim rīklē. Mūsu negatīvajām emocijām, trauksmes signāliem gan ir tendence briesmas pārspīlēt. Smadzenes padara briesmas lielākas, nekā tās ir patiesībā, palielina to varbūtību,» uzsver psihoterapeits. Evolucionāra tendence pārspīlēt plus negatīva dzīves pieredze, dažādas psihotraumas… un drāma rokā. Līdz ar to smadzenes tā vietā, lai darbotos kā dūmu detektors, vienmēr signalizē par ugunsgrēku.
Kurš gan to varētu zināt labāk par mani! Vīramāte aiziet makšķerēt, apsola, ka mājās būs divpadsmitos, bet pusvienos viņas vēl nav. Protams, jau esmu izdomājusi, ka viņa upes malā ir mirusi, visticamāk, no insulta. Vai varbūt iekritusi upē un noslīkusi. Un tad es sāku prātot, kā viņu atradīšu, vai jāsauc kāda speciāla morga mašīna un vai tā varēs piekļūt upei. Nākamais, ko domāju, – kuri cilvēki jāaicina uz vīramātes bērēm un kādu kleitu viņai vilkt zārkā. Un galu galā – ko šai traģiskajā dienā vilkšu es. Domās arī izprātoju, cik ļoti savas mammas nāvi pārdzīvos mans vīrs, un tā tālāk. Suņa murgs, vai ne? Bet smadzenēm, tā teikt, nepavēlēsi…
Turklāt mūsu smadzenes vairāk liek izskaitļot dažādus scenārijus tieši par tiem cilvēkiem, kuri ir mums ir vērtība un daudz nozīmē.
Ja cilvēki ir sveši, tad smadzenes brīdinājuma signālus neraida vispār.
Trauksme no pagātnes
Jautājums – kā amigdala atpazīst, kad reaģēt ar trauksmes signālu un kad to neraidīt? «Daudziem cilvēkiem ir zirnekļu fobija, peļu, žurku, augstuma un citas fobijas. Kāpēc tās rodas? Savulaik, ļoti dziļā pagātnē, mums no tā visa bija jāuzmanās, lai izdzīvotu. Varēja iekost indīgs zirneklis, un tu būtu pagalam. No tā arī bailes no zirnekļiem.
Savukārt, lēkājot pa kokiem, varējām aizlēkt garām un salauzt roku vai kāju. No tā signāls mūsu prātā, ka augstums ir bīstams,» paskaidro Artūrs Utināns. Taču reālos tagadnes draudus mūsu zemapziņa bieži nemaz nenovērtē.
«Mūsos, piemēram, nav baiļu no pistolēm. Kaut gan teorētiski daudz lielāka ir varbūtība, ka mūs var nogalināt tieši šaujamierocis, nevis zirnekļi, peles vai čūskas.»
«Tāpat daudz mazāka ir iespēja ciest lidmašīnas katastrofā, nevis parastā autoavārijā, bet cilvēki biežāk baidās tieši no aviokatastrofas, jo zemapziņā dominē bailes no augstuma.
Ja vajadzētu izvērtēt visus riskus, kas ir ap mums, mēs nevarētu ne sēdēt, ne stāvēt, ne skriet, jo bīstams ir pilnīgi viss – var iebrukt griesti, sabrukt siena, var uzkrist meteorīts, uz ielas var uzbraukt mašīna,» saka psihoterapeits.
Kā kļūt par cilvēku, kas dzīvē saredz vairāk gaišā?
Ko darīt, lai no traģiskās varones, kurai apkārt rādās vienas vienīgas ciešanas, kļūtu par cilvēku, kas dzīvē saredz vairāk gaišo, skaisto un jauko? Par cilvēku, kas ikvienā situācijā saskata ne tikai drāmu, traģēdiju un reizēm pat šausmu filmu, bet arī komēdiju vai romantiku.
- Svarīgi amigdalas raidīto trauksmes signālu sadzirdēt un atpazīt.
Prāts uzražo kārtējo scenāriju, bet tu – hops, noķer šo aiz astes: ahā, mana amigdala ierunājās!
- Nevairies no trauksmes!
Ja domās rodas baiļu (kauna, vainas apziņas, aizvainojuma utt.) scenārijs, izstrādā to līdz detaļām un kaislīgi izdzīvo radušos trauksmi. Kāpēc? Ja tu ļaujies trauksmei, smadzenes pārliecinās, vai draudi ir reāli vai ne. Ja tie nav reāli, bet tikai amigdalas radīti, smadzenes pēc brīža atkal nomierinās, trauksme mazinās, un vari atkal mierīgi dzīvot, lai arī zini, ka drīz sekos nākamā drāmas epizode.
«Trauksme nozīmē, ka smadzenes pārliecinās, vai nenotiek kas bīstams. Jā, tas sagādā zināmu diskomfortu, bet to jāmācās pieņemt. Nevajag izmantot visas iespējamās metodes, lai apstādinātu negatīvās emocijas, bet vienkārši jāpieņem – es tagad jūtu kaunu, dusmojos, vai apvainojos. Jā, tā kādu brīdi būs, bet tad pāries. Domas automātiski rodas no emocijām (no kauna, piemēram, rodas domas – ārprāts, kā tikko esmu izgāzusies; no trauksmes rodas domas – ja mamma vai vīrs neceļ klausi, tātad noticis kas ļauns utt.).
Pāries trauksme un pāries arī negatīvās domas.
Īsāk sakot – kā trauksme uznāk, tāpat arī pāriet – kā saka Artūrs Utināns: tā nav ne insults, ne infarkts, vienkārši emocionāls diskomforts.
- Ļaujies emocijām!
Brīdī, kad rodas trauksme, automātiski rodas arī tāds kā noliegums savām emocijām. Tev šķiet, ka tavas emocijas ir bīstamas, ka tām nedrīkst ļauties, jo tad tās nekad nebeigsies un kļūs tikai sliktāk, tāpēc jādara viss, lai emocijas apstādinātu. Turklāt tu uztraucies arī par to, ka citi pamanīs – tev ir trauksme, negatīvas emocijas, – un nodomās, ka neesi pietiekami forša. Tas visbiežāk izriet no savulaik ģimenē mācītā.
Piemēram, vecāki allaž teikuši: nedrīkst dusmoties; izbeidz baidīties; nav ko raudāt! «Bieži vecāki bērnam saka: nomierinies. Kaut gan tā vietā vajadzētu teikt: uztraucies!» uzskata psihoterapeits. Proti, domājot «es to nedrīkstu darīt – nedrīkstu baidīties, raizēties, iztēloties», attiecīgās emocijas var tikai paildzināt, padziļināt, bet ne mazināt.
Svarīgi veselīgi izturēties pret savām emocijām – nenoliegt tās.
Kāpēc tā? «Tāpēc, ka pretējā gadījumā rodas tā dēvētais baltā pērtiķa efekts. Ja tev saka «Tagad tikai nedomā par balto pērtiķi!» tu pilnīgi noteikti nespēsi domāt ne par ko citu, kā vien par balto pērtiķi,» atbild Artūrs Utināns.
- Neiedomājies, ka tev jājūtas konstanti laimīgai!
Daba nav mūs radījusi tādus, lai mēs dzīvotu nemitīgā laimē un eiforijā. Evolūcija cilvēkā sakodējusi daudz vairāk negatīvo emociju nekā pozitīvo. Ir tikai dažas pozitīvas emocijas (piemēram, prieks, interese) un vesela kaudze negatīvo (bailes, dusmas, riebums, kauns, bēdas utt.). Vienkārši jāpieņem, ka dzīves daudzveidība ir spēja piedzīvot visu emociju gammu. Tikai jāiemācās tās sagaidīt kā tādu vilni jūrā. Tas lēnām nāk, augstu uzvirmo un tad lēnām noplok. Tieši tāpat ir ar mūsu emocijām.
Vai tiešām nevar emocijas nolikt pie vietas?
Bet vai tad tiešām nekādi nav iespējams atbrīvoties no negatīvajām emocijām? Nolikt tās pie vietas? « Iedomājieties – jūs braucat automašīnā, līst lietus, un jūs ieslēdzat logu tīrītājus (savas trauksmainās domas). Pievērst pārspīlētu uzmanību savām trauksmainajām emocijām ir tas pats, kā skatīties līdzi logu tīrītāju kustībām. Vai – vēl trakāk – līdzi logu tīrītāja kustībām raustīt stūri. Pa labi – pa kreisi – pa labi – pa kreisi,» skaidro psihoterapeits.
Ja sekosi šai stratēģijai, vari būt droša, ka drīz vien kļūsi par nīgru un vientuļu kaķu audzētāju (jo viņi vienīgie nevairīsies no tavas sabiedrības), kas ražo negatīvus scenārijus un ikviena ceļa galā saredz nāvi. Taču tikpat nepareizi būtu izlikties, ka nelīst lietus un logu tīrītāji nedarbojas. Visprātīgāk ir konstatēt, ka līst lietus, logu tīrītāji darbojas un tieši tāpēc tu tiec uz priekšu!
«Lai gan reizēm šķiet, ka labāk būtu vispār neizjust emocijas, nevis dzīvot nemitīgos kāpumos un kritumos, emocijām ir sava jēga,» uzsver Artūrs Utināns. «Tās parasti nes sevī kādas vajadzības signālu.
Negatīvās emocijas mēdz signalizēt par nepiepildītām vajadzībām, pozitīvās – par piepildītām.
Piemēram, dusmas var rasties par to, ka netiek piepildīta konkrētā cilvēka vajadzība saņemt cieņpilnu attieksmi. Aizvainojums – ja netiek ņemtas vērā cilvēka tiesības. Greizsirdība – ja attiecībās uzticība netiek uzskatīta par vērtību. Ne vienmēr to varam pilnībā novērst, bet, ja pareizi nolasām signālus un normāli par to runājam, šo to varam mainīt.
Cits jautājums – vai šīs emocijas atpazīstam un kā par tām runājam. Jāmācās runāt nevis uzbrūkoši, bet izteikties par savu vērtību sistēmu. Nevis: «Ko tu, riebekli, nepievērs man uzmanību?!» – bet: «Man gribētos, lai mēs viens otram veltām lielāku uzmanību, man tas ir ļoti svarīgi»,» saka Artūrs Utināns.
Protams, ir arī dažādas metodes, kā apiet nepatīkamas emocijas. Piemēram, laba humora izjūta. Palīdzēt var arī meditācija, psihoterapija un tā tālāk. Tātad pašai jāmeklē, kas vislabāk palīdz tieši tev.
Zini!
Mūsu emocijas cieši saistītas ar ķermeni. Ja neatpazīsti trauksmi vai mēģini to kaut kur dziļi paslēpt, var gadīties, ka trauksme sāk izpausties kā dažādas slimības.
Precīzāk, tu trauksmi vari sākt identificēt ar kādu slimību. Trauksme nozīmē uztraukumu, un tā iespaidā nereti paātrinās sirdsdarbība. Cilvēks, kas neatpazīst trauksmi, var nodomāt, ka viņu piemeklējusi sirdslēkme vai ka viņš cieš no paaugstināta asinsspiediena. Tas trauksmi, protams, paaugstina vēl vairāk. Un reizēm ķermenis uz trauksmi tiešām reaģē ar slimību. Taču šādos gadījumos gan var būt arī tā – simptomi ir, bet slimības nav. Un tad var gadīties, ka aizej izmeklēt sāpošo kuņģi, bet ārsts izraksta nomierinošus medikamentus…
