Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla Annas Psiholoģija arhīva
Konsultē Baiba Purvlīce, eksistenciālās psihoterapijas speciāliste.
Kā uzsver Baiba Purvlīce, aiziešana ir dabīga dzīves daļa, un mēs taču visi zinām, ka cilvēki nomirst: «Būtu tikai labi, ja nāves tēma nebūtu tik izolēta no dzīves, ja mēs neizslēgtu nāvi no mūsu ikdienas kā kaut ko, kas uz mums neattiecas. Bet attiecas! Cik tālu civilizācijas attīstībā esam gājuši uz priekšu, ka nāve vairs nav dzīves, bet tikai medicīnas, reanimācijas nodaļu, paliatīvās aprūpes daļa… Taču nāve un miršana pieder pie normāla dzīves cikla.
Nāves ir dažādas, arī priekšlaicīgas un traģiskas, un tomēr nāve ir dabiska.
Nāvei ir arī kultūras konteksts – mums ir daudz tautasdziesmu par nāvi, mums ir kapusvētki. Šis kultūras redzējums palīdz normalizēt nāvi – pie tautasdziesmām var vērsties pēc palīdzības sērošanas brīdī, jo šis notikums jāiekļauj savā dzīves uztverē un pārdzīvojumā. Mēs esam legalizējuši īpašus datumus, kad ejam uz kapiem, un tas dod šīm lietām jēgu. Ne tikai ātri sakopt kapu kopiņu, bet arī atcerēties, aprunāties ar aizgājēju. Laiku, kad varam pabūt kopā. Mums ir tradīcijas un rituāli, tikai tiem vajag pievērst uzmanību un padarīt tos jēgpilnākus, jo tiem ir palīdzoša funkcija. Tautasdziesma un rituāls normalizē nāvi kā dabīgu dzīves daļu un palīdz to integrēt pasaules ainā, nevis turpināt cīnīties ar mokošo domu – kāpēc tā notiek?
Tā notiek tāpēc, ka cilvēki mirst – dzīves iznākums vienmēr ir nāve. Ir kāds pastāsts, kas mani uzrunā un kam ir vairākas versijas, bet ideja viena: bagāts tirgonis izmitina pie sevis mūku, kurš promejot pateicībā novēl – kaut tavs vectēvs nomirtu, kaut tavs tēvs nomirtu, kaut tu nomirtu un kaut tavs dēls nomirtu! Tirgotājs šokā: kāpēc tu tā? Mūks atbild: nav nekā labāka, kā novēlēt pareizo pasaules kārtību – bērniem jāapglabā vecāki un ne otrādi. Tāpēc būtu labi, ja mēs nāvi nedramatizētu, neizliktos, ka vecāki nekad nenomirs, bet normalizētu un rastu tai dabīgu vietu. Tādējādi arī parūpētos, lai šis sāpīgais, bet dabīgais notikums ir pārdzīvojamāks un saprotamāks.»
Bail! Tik ļoti bail!
Vienas no mokošākajām ir nāves bailes – gan par to, ka varam nomirt paši, gan ka var aiziet mūsu vecāki, bērni, citi mīļi cilvēki. Kā tas nākas, ka mēs tik ļoti baidāmies no dabīga un neizbēgama dzīves notikuma?
«Nāve konfrontē mūs ar nezināmo un nesaprotamo, jo līdz galam mēs to neizprotam. Mums ir dažādi filozofiski, reliģiski, medicīniski skaidrojumi, bet gan cilvēka ienākšana pasaulē, gan aiziešana ir satikšanās ar lielo noslēpumu. Nezināmais un noslēpums rada jautājumus, tāpēc mēs izdomājam visu ko, lai mazinātu trauksmi un bailes. Baidoties no nāves, mēs to ignorējam, par to nerunājam, bet tas tikai stiprina bailes. Ja sarunās, rituālos un atmiņās mēs atrastu nāvei dabīgu vietu, tas palīdzētu mazāk baidīties.
Ja runājam par vecāku aiziešanu, viņi ir tie, kas piedzimstot mums dod bāzes drošības, mīlestības, piederības izjūtu, – viņi ir galvenie mīlestības objekti, bez kuriem bērns nevar izdzīvot. Vecāki rada mīlestību, piederību, drošību ļoti dziļā veidā. Tāpēc viņu zaudējums dažādos dzīves vecumposmos ir atšķirīgs. Mazam bērnam vecāku nāve ir ļoti traumatiska un atstāj dziļas pēdas un dziļus jautājumus.
Bērnam var rasties arī vainas sajūta par vecāku nāvi vai pārdzīvojumi, ka viņš nav bijis pietiekami labs un tādēļ tas tā noticis.
Arī pusaudža gados, kad personība vēl nav nobriedusi, vecāku zaudējums rada nopietnas sekas, neizsērotas sēras, neatbildētus jautājumus, piemēram, kā vecāku nāve ir ietekmējusi viņa tālāko dzīvi, kā ir veidojusi viņu. Reizēm cilvēks nav pazinis savus vecākus, jo zaudējis ļoti agri, un tad viņš interpretē, veido viņu bildi, iztēlojas, kādi viņi bija. Jo vecāki ir daļa no mums. Mēs esam daļa no vecākiem jebkurā vecumā. Un tāpēc ir tik bail viņus zaudēt. Jo tā mēs zaudējam daļu sevis.»
Ar gadiem sāp citādi
Zaudēt vecākus pieaugušā vecumā nav vieglāk un nesāp mazāk, bet – citādi. Baiba Purvlīce: «Ja vecāki augšanas laikā devuši drošību, mīlestību, ieguldījumu, viņi savu darba daļu ir paveikuši. Pēc tam kopā ar vecākiem ilgus gadus esam bijuši attiecībās, un tās var būt dažādas – labas un sliktas, mainīgas, varbūt sarežģītas, bet arī šī dzīves daļa ir notikusi. Pa šiem gadiem bērns ir pieaudzis, kļuvis autonoms, ar savu ego spēku, un viņam vecāku aiziešanu vajadzētu pārdzīvot citādi. Tad vajadzētu just arī lielu pateicību par to, ka ir bijusi iespēja tik ilgi būt kopā ar vecākiem un baudīt attiecības. Ka viņi bija līdzās. Ka redzēja mazbērnus. Ka atbalstīja. Tas rada ne tikai zaudējuma sāpes, bet arī novērtējumu, pateicību. Protams, tuvinieka zaudējums ir sāpīgs, skumjš, vienmēr gribam vairāk un ilgāk būt kopā, tomēr veselīgā gadījumā sēras, skumjas un bēdas būs pieņemošas.
Bēdāšanās un sērošana var būt dažādas. Reizēm mammas vai tēta nāve var sniegt atvieglojumu. Tad daudzi sabīstas, izjūt vainu: kā tā var būt, ka nebēdājos, bet jūtu atvieglojumu – vai tā vispār drīkst justies?
Jā, drīkst! Uzskatu, ka mums ir tiesības just to, ko mēs jūtam. Ja mēs to jūtam, tas ir fakts! Ko ar šīm jūtām darīt, ko tās nozīmē, kā ar tām dzīvot, vai tās transformēt – jau ir cits jautājums. Var būt tā, ka tuvinieka nāve nenes līdzi saldsērīgas skumjas, vēlēšanos viņu atgūt, būt kopā. Jāļauj just cilvēkam to, ko viņš jūt, lai ietu tālāk, lai izveidotu savu stāstu, noslēgtu attiecības ar vecākiem. Parasti nespējai just skumjas un sēras pamatā ir sarežģītas, traumējošas, pāri darošas un neviennozīmīgas attiecības. Starp citu, ja attiecības bijušas sarežģītas vai to īsti nav bijis, ir grūtāk izsērot, grūtāk atvadīties un atlaist. Nereti šīs sēras ir daudz mokošākas, un sliktās un traumējošās attiecības velkas līdzi, krājas kaklā kā kamols.»
Nē, viņa nerunā muļķības!
Zaudējot vecākus, mēs ne tikai sērojam par tuvinieka aiziešanu, bet arī uztraucamies un pārdzīvojam par sevi. Kā ar to tikšu galā? Kā pārdzīvošu? Kā dzīvošu tālāk?
«Protams, jo tajā brīdī mēs kļūstam bāreņi neatkarīgi no vecuma. Mēs piedzīvojam to, ka šajā pasaulē tiekam pamesti vieni. Kopā ar bailēm no nāves, miršanas un visa tā procesa un rituāla, kas saistās ar bērēm un sērošanu. Kad aiziet vecāki, daudzi iekšēji izjūt arī to, ka neviena starp viņu un nāvi vairs nav. Tu esi nākamais rindā! Tas liek veidot citas attiecības ar dzīvi un intensīvi aktualizē arī nāves bailes.
Tā kā daudzi no mums par nāvi nerunā un nedomā veselīgi, izvairās no tās, bailes pastiprinās vēl vairāk. Ja mēs par nāvi runātu un domātu, to pieņemt un pārdzīvot būtu daudz vieglāk. Jo nāve ir fakts, nevis šausmas. Tā ir dokumentālā, nevis traģēdija vai šausmu filma. Tāpēc svarīgi atrast vārdus, kā par nāvi ģimenē runāt veselīgi. Kad tētis sāk stāstīt, ka šeit ir bēru viesu saraksts vai mamma rāda, kur stāv mirstamā kleita, nevajag viņu kušināt un apsaukt, lai nerunā muļķības. Nē, viņa nerunā muļķības! Ja vien runas par miršanu nav ģimeni terorizējošs un manipulējošs akts, šādos brīžos iesaku apsēsties un parunāt. Tajā nav nekā slikta, nepareiza un biedējoša. Mamma nomirs, viņa grib parunāt par to, un tas padarīs nāvi mazāk biedējošu. Sakārto dokumentus un īpašuma tiesības, jo arī tas bieži ir tabu, lai gan vēlāk nes milzīgas problēmas. Var tuviniekam atzīt, ka tev ir bail un sāpīgi par to domāt, bet vai ir kaut kas, ko tu gribi, lai es zinu? Un parunāt par to kleitu un to dziesmu, kas skanēs bērēs. Pateikt: nerunā muļķības un liecies mierā – tas nozīmē noliegt realitāti.
Ja tētis vai mamma saka, ka nedzīvos mūžīgi, viņi piedāvā dialogu, un būtu vērts to izmantot un iesaistīties. Varbūt tā ir iespēja pagūt izrunāt neizrunāto. Tas var būt stāsts par tuvību, rūpēm, mīlestības izrādīšanu un vēlāk var atvieglot arī sērošanas procesu,» uzsver psihoterapeite.
No ārpuses uz iekšpusi
Tāpat kā no savas apziņas mēs bieži izstumjam nāvi un izliekamies, ka tā uz mums neattiecas, mēs no apziņas izstumjam un neļaujam sev īsti sērot.
Bet sērošana ir ļoti svarīgs process, tas ir veids, kā mēs iekšēji pieņemam notikušo.
Sērošanai ir vairākas stadijas. Sākumā ir šoks jeb noliegums, kad neticam tam, ka mammas vai tēta vairs nav. Tālāk ir dusmas, kad apzināmies, ka tuvinieks mūs ir atstājis pavisam. Pēc tam seko skumjas un izmisums, pat depresija, bet sērošanas beigās iestājas samierināšanās vai pieņemšana, kad saprotam – dzīve turpinās, mēs spējam pilnvērtīgi dzīvot ar savu zaudējumu.
Baiba Purvlīce: «Sērošana ir process, kā zaudēto vecāku no reāla cilvēka pārnest mūsu iekšējā pasaulē, kur viņš paliek ar mums, un tam ir vajadzīgs laiks. Reālais un materiālais cilvēks, pie kura varējām aizbraukt ciemos, kurš mūs sagaidīja ar pankūkām, ar kuru varējām katru dienu aprunāties, kļūst par mūsu iekšējo objektu.
Sērošanas laiks ir domāts tam, lai paskatītos fotogrāfijas, padomātu, kas tuviniekam patika vai kas viņu atgādinās, ar ko viņš paliks mūsu atmiņā. Tas aizgājējam iedod labu un paliekošu vietu mūsu iekšējā pasaulē. Viņš tādējādi turpina dzīvot, viņa nav tikai materiālajā pasaulē.
Skaidrs, ka atmiņas un aizgājēja funkcijas pēc sērošanas procesa var būt gan palīdzošas, gan traucējošas. Ja attiecības ar mammu vai tēti bija labas, veselīgas, atbalstošas un saprotošas, arī pēc nāves ar viņu simboliski var aprunāties un viņš netaustāmā veidā atbalsta un sargā arī tagad. Tās ir spēcīgas, siltas domas, kas sniedz atbalstu, drošību, mīlestību, – aizgājējs turpina pozitīvo funkciju. Arī otrādi – ja bijušas neveselīgas un traumējošas attiecības. Reizēm cilvēks iestrēgst sērās (vai arī izjūtas ir tik pretrunīgas), ka bez profesionālas palīdzības neizdodas atrisināt attiecības ar vecākiem pat pēc viņu nāves. Tad iekšējie objekti ir traucējoši, pat apdraudoši. Piemēram, mamma bija vardarbīga, mēdza uzsvērt, ka bērns ir nekāds, par velti piedzimis… Ja ar sērošanu nav izdevies no mammas atdalīties vai atvadīties, vecāka figūra arī pēc nāves turpina pildīt to pašu negatīvo funkciju.»
Kāpēc nevar izsāpēt?
Viena no sērošanas funkcijām ir atvadīties, atlaist un dzīvot tālāk bez asām sāpēm par to, ka mammas vai tēta fiziski vairs nav līdzās, un to dažkārt ir grūti pieņemt. Īpaši tā ir situācijās, kad bijušas pārmēru ciešas attiecības ar viena dzimuma vecāku un nav izveidotas savas partnerattiecības, nav bērnu, nav draugu.
«Ja mamma un meita dzīvojušas pilnīgā simbiozē, tādās aprijošās attiecībās, un mamma nav ļāvusi meitai izveidot savu autonomo pasauli, mammas nāve meitai ir ļoti traumatiska pieredze. Meita saskaras ar pilnīgu pasaules sabrukumu. Jo nekā cita viņai nav. Tad ir lielas grūtības atvadīties un sākt dzīvot savu dzīvi. Tāpat sērošana ieilgst, ja bijušas pretrunīgas attiecības – reizē labas un reizē sliktas, it kā ārēji labas, bet ar neizrunātām lietām, pāridarījumiem, aizvainojumiem. Ja bērns audzis bērnunamā, sērot ir ļoti grūti, jo cilvēks nekad nevarēs saņemt atbildi, kāpēc. Viņš cerēja, ka varēs kaut kad satikt savus vecākus un saņemt atbildes, bet nekā. Tad nereti cilvēks to virpina savā galvā, strīdoties ar sevi, ar likteni, kā būtu, ja būtu. Tad jānonāk pie skaidras apzināšanās, ka reālo atbilžu nebūs un ka pasaules aina sev jāuzbūvē pašam.»
Kā dzīvot tālāk?
Visam ir sākums un gals, un arī sērām gada, maksimums, divu gadu laikā vajadzētu pāriet. Visgrūtāk ir sagaidīt pirmo jubileju, pirmo gadadienu, pirmos Jāņus vai Ziemassvētkus bez tuvā cilvēka, bet tad sāpju asumam būtu jāmazinās.
«Veselīgi ir izsērot, paņemt līdzi labo un dzīvot tālāk, ik pa laikam tuvinieku atceroties. Skaidrs, ka ļoti sāpīgas un asas izjūtas piedzīvojam līdz bēru dienai, tad bērēs, pēc tam pirmajos mēnešos, kamēr pieņemam, ka nav ierastā telefona zvana, apvaicāšanās, ciemošanās, nav vairs notikumu, kas apliecina ikdienas kontaktu. Ar laiku izjūtu intensitātei un sāpīgumam jāmazinās.
Protams, ka zaudējums sāp vienmēr, jo zudis mīlestības un atbalsta punkts. Tāpēc labi, ja nedēļu vai divas iespējams paņemt atvaļinājumu, parunāties ar kādu, atcerēties aizgājēju, paskatīties fotogrāfijas, – tas palīdz veselīgi atlaist. Ja cilvēkam sēras ilgstoši nemazinās, ja viņš raud un neguļ katru dienu, domājot par mammas vai tēta zaudējumu arī pieaugušā vecumā, ja jūtas pēc vecāka nāves kļūst uzmācīgi biežas un asas, neliek mieru un traucēt iet uz priekšu, tas ir iemesls meklēt profesionālu palīdzību,» atgādina Baiba Purvlīce.
Kas var palīdzēt nāvi pieņemt?
Apjēga, ka līdz šim (līdz pandēmijai) esam dzīvojuši visvarenā fantāzijā, ka nāve, slimības un kari uz mums neattiecas. Ka tas viss notika kādreiz, vecos laikos, bet tagad dzīvojam tehnoloģiskās un medicīnas attīstības virsotnē. Nē! Mēs esam tāda pati dabas daļa, kāda bijām pirms simts un tūkstoš gadiem, un, tāpat kā kādreiz bija katastrofas un pandēmijas, tās ir arī tagad. Tikai mēs bijām iedomājušies, ka uz mums tas neattiecas un ka tehnoloģijas mūs paglābs no dabas ritējuma.
Atteikšanās no fantāzijas par to, ka visu, tajā skaitā nāvi, varam kontrolēt. Mēs cenšamies visu kontrolēt un darām to, lai aizsargātos no trauksmes par mūsu bezspēcību. Tieši nespēja kontrolēt rada trauksmi, un tieši tāpēc mēs no nāves izvairāmies.
Reāls skatījums uz pasaules kārtību un atzīšana, ka vecāki (neviens) nedzīvo saules mūžu. Tas ir labs iemesls, kamēr viņi ir dzīvi, aprunāties, noskaidrot dzimtas vēsturi, uzzināt vairāk par senčiem un sevi. Tā ir arī iespēja atgriezties pie ģimenes noslēpumiem, aizvainojuma, rūgtuma, bet bez ilūzijas un apsolījuma, ka saruna visu atrisinās. Var gadīties, ka mamma pasaka – es par to nerunāšu! Arī tā ir atbilde, un tāda tā jāintegrē savā pasaulē.
