Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirmais un svarīgākais, kas jāsaprot, – patiesībā daudzi meditē, paši to nemaz neapzinoties. Proti, stalti sēdēt lotosa pozā, savienojot pirmo un ceturto pirkstu un atbalstot delnas pret ceļgaliem, vienlaikus aizverot acis un ļaujot ieplūst sevī pārdabiskai laimes izjūtai un mieram, – meditācijā tie nebūt nav obligāti priekšnoteikumi.
Ierasts, ka vārdam meditācija ir ļoti dažādi skaidrojumi, tostarp reliģisku rituālu praktizēšana, atlabšanas metodes, biznesa stresa menedžmenta prakses un daudz kas cits. Taču tulkojumā no latīņu valodas vārds meditatio nozīmē pārdomas vai vingrošana, tāpēc var droši apgalvot, ka nekādas mistikas, kā nereti šķiet, tajā visā nemaz nav.
Kas īsti ir meditācija?
Īsi sakot – uzmanības koncentrēšana uz ķermeņa iekšpusi vai uz konkrētu priekšmetu. Abos scenārijos virsmērķis ir atslēgt prātu, domāšanu no ārējās pasaules kairinājumiem, uztvert pēc iespējas mazāk informācijas.
Šādu prāta stāvokli iespējams sasniegt, darot jebko, jo galvenais priekšnosacījums ir koncentrēties uz konkrēto darbību, būt šeit un tagad.
Būtībā par meditāciju var saukt arī ēst gatavošanu, mājas uzkopšanu, zāles pļaušanu, pat izšūšanu, ja vien simtprocentīgi atdodies nodarbei un, piemēram, skrienot ikvakara krosu, nedomā par to, ko gatavot rītdienas pusdienām.
Meditācijas procesa sāls – gan vizuālo, gan audiālo, gan kinestētisko uzmanību koncentrēt uz kaut ko vienu, piemēram, savu elpu. Tieši no objekta, uz ko tiek koncentrēta uzmanība, atkarīgs meditācijas virziens – vai tā būs reliģiska meditācija, piemēram, mērķtiecīgi daudzas reizes pēc kārtas atkārtojot kādu reliģisku frāzi vai dievības vārdu, vai ķermeņa atlabšanas meditācija un domu sakārtošana, kad notiek koncentrēšanās uz sevi.
Kāpēc tev to vajag?
Meditācijas primārais mērķis ir atslābināties, atbrīvoties no stresa, restartēt smadzenes, taču vienlaikus organismā tiek iedarbināti arī daudz citi pozitīvi procesi.
Gribam vai ne, mūsu ķermenis ikdienā neapzināti reaģē uz ļoti daudziem ārpasaules signāliem, kuru nemitīgi kļūst arvien vairāk un vairāk, ja salīdzina ar situāciju, kāda pasaulē valdīja, piemēram, pirms pieciem tūkstošiem gadu. Tagad mēs dzīvojam informācijas smogā, taču, jo vairāk uztveram sevi un mazāk to, kas ir apkārt, jo mazāk smadzenēm ir jāreaģē uz apkārt notiekošo.
Tā ir ne tikai atpūta, bet vienlaikus tiek taupīta nervu sistēmas enerģija un dzīvības spēks. Virzot enerģiju tikai vienā procesā, piemēram, elpošanā, smadzenēs pārstāj funkcionēt centri, kas atbild par meklēšanu, versiju salīdzināšanu, lēmumu pieņemšanu. Kad šīs smadzeņu daļas strādā, tās patērē ļoti daudz enerģijas, tāpēc tas, ka garīgs darbs var būt smagāks par fizisku, tiešām nav mīts.
Atslēdzot savu uzmanību no ārpasaules, smadzenes atpūšas.
Meditācijas laikā strādājot ar elpu, piemēram, ieelpojot vēderā un domās izelpojot uz pēdām, šīs ķermeņa daļas tiek aktivizētas, jo elpošanas un koncentrēšanās procesā smadzenēs tik stimulētas šūnas, kas atbildīgas par asinsriti šajās ķermeņa daļās. Ķermenim tas nāk par labu īpaši tad, ja ikdienā nav laika vai patikšanas kārtīgi izvingroties.
Lai pieslēgtos meditācijai un nomierinātos, sākumā elpa apzināti ir mierīga, taču, praktizējot meditēšanas procesu ilgāk, elpa dabiski kļūst lēnāka. Savukārt elpojot lēni un ar atslābinātu vēderu jeb piekopjot diafragmālo elpošanu, tiek iedarbināts klejotājnervs jeb vagus. Kad klejotājnervs ir ieslēgts, tas izstrādā organismā nomierinošas vielas, kas atslābina muskuļus, uzlabo asinsriti, īpaši kapilāros jeb sīkajos asinsvadiņos, tādējādi nodrošinot organisma šūnu apgādi ar barības vielām. Tāpat šo nomierinošo vielu iedarbībā tiek veicināta imunitāte.
- Koncentrējot uzmanību uz organisma iekšieni, tiek panākta muskuļu atslābināšanās, kas var palīdzēt labāk apasiņot galvas smadzenes un novērst saspringumu, sāpes dažādās ķermeņa vietās.
- Tiek trenētas un uzlabotas koncentrēšanās spējas.
- Domās koncentrējoties uz savu ķermeni, izstrādājas bioloģiski aktīvas vielas, kas rada mieru, tajā skaitā laimes hormoni endorfīni un citi, – sākuma miers tiek sasniegts ar elpošanu, vēlāk ķermenis iemācās sasniegt miera stāvokli pats.
- Regulāra nodošanās meditācijai uzlabo kognitīvās spējas, kas nozīmē, ka prāts, arī atmiņa sāk strādāt labāk.
Vai visi spēj meditēt?
Teorētiski visi var meditēt, taču, runājot par to, kā kuram izdodas, jāteic, ka tas ir tehnikas jautājums. Cilvēkiem, kas pēc dabas ir kustīgi, nemierīgi, vairāk piemērota dinamiskā meditācija, kuras laikā notiek ritmiska kustēšanās, piemēram, dejojot, izpildot kādus vingrinājumus, skrienot.
Ne velti viens no vārda meditācija skaidrojumiem ir vingrošana, un to var īstenot kādas kustības laikā, koncentrējoties uz savu elpu, domās sekot līdzi ķermeņa kustībām, vizualizēt tās, domājot un jūtot tikai to, ko dara ķermenis un kā skan ieelpa un izelpa. Galvenais – kustībām jābūt simetriskām, kas nozīmē, ka labā roka dara to pašu, ko kreisā, un tamlīdzīgi.
Kā sākt?
Iesācējam pirmajā reizē visvairāk ieteicams sēdēt vai gulēt, lai gan ar guļus pozīciju pastāv risks, ka var uznākt miegs. Sēdēt lotosa pozā sakrustotām kājām nudien nav obligāti – tu drīksti sēdēt uz krēsla, dīvānā, uz pufa, uz grīdas… Galvenais priekšnosacījums – lai būtu ērti un nemitīgi nebūtu jādomā par to, kā labāk iekārtoties.
Noformulē vajadzību – ko vēlies panākt ar meditāciju? Piemēram, es vēlos iemācīties meditāciju, es vēlos nomierināt domas…
Tātad, kad esi ērti iekārtojusies, elpo kā parasti caur degunu, tikai centies ieelpot mazliet dziļāk. Ja lietas labāk uztver vizuāli, ieelpas laikā iztēlojies, kā elpa ieplūst tevī un aizceļo uz vēderu. Izelpas brīdī iztēlojies, kā elpa izplatās pa visu vēderu, aizplūst uz vēdera dobumā esošajiem orgāniem. Izelpojot elpu var sūtīt arī uz kājām un domās sekot līdzi, kā tā tur aizceļo, taču šis paņēmiens var radīt miega efektu. Ja esi kinestētiķe un jaunas lietas mācies caur sajūtām, sajūti ieelpu un izelpu fiziski un izbaudi, kā domas no galvas kā smilšu graudiņi smilšu pulkstenī sabirst līdz kājām. Ja sanāk, vari arī iztēloties, kā pati galva aiziet līdz vēderam – ar visu, kas uz tās atrodas (mati, košas lūpas, auskariņi).
Šādi vari rīkoties arī stresa situācijās, kaut gan jāteic, ka stresa brīžos vieglāk koncentrēties uz elpu, ja būsi to apguvusi arī bez stresa. Vēl vairāk – reizēm ķermenis jau zemapziņas līmenī iemācās uztrenēt koncentrēšanos uz elpu un meditāciju, tāpēc stresa brīžos sāk to praktizēt automātiski. To var salīdzināt ar jūru – tās dziļumā viss ir mierīgs un kluss, kaut augšā bango viļņi un plosās vētra.
Vēl viens variants – centrēšanās metode
Koncentrē visu uzmanību galvas iekšpusē – tā, lai deguns saož, acis ieskatās un ausis ieklausās galvas centrā. Tas palīdz atslēgties no ārējās pasaules kairinājumiem un pieslēgties iekšējai pasaulei. Šādi ik pa brīdim vari centrēties, gan strādājot birojā, gan mājās vai citā vietā.
Cik bieži un cik ilgi?
Lai gūtu no meditācijas fizioloģiskos efektus un pieradinātu savu prātu un ķermeni pie atslēgšanās no ārpasaules, ideāli būtu censties meditēt ik pēc stundas vismaz 5–10 minūtes. Labā ziņa: praktizējot to regulāri un ilgstoši, process kļūst vieglāks un kļūst vieglāk ieiet koncentrēšanās stāvoklī. Kāpēc? Smadzenēs rodas jaunas sinapses jeb starpšūnu savienojumi, līdzīgi kā apgūstot jebkuru citu jaunu darbību. Tas nozīmē, ka ķermenis šo situāciju jau pazīst un zina, kas šajā brīdī jādara.
Ja esi iesācēja meditācijas lauciņā, koncentrēties mieram ilgāk par 20 minūtēm, visticamāk, nesanāks – vai nu uznāks miegs un tu aizmigsi, vai arī vienkārši pielavīsies nogurums. Savukārt tie, kas meditēšanai ļaujas regulāri un ilgstoši, vienā paņēmienā spēj meditēt pat stundu un ilgāk.
Vai zināji?
Arī apzināta ēšana var būt meditācija. Piemēram, ēdot maizes šķēli, vari iztēloties, kā auguši graudi, no kuriem maizīte cepta, vari domāt par sauli, kas sildījusi labības laukus, lietu, kas tos laistījis. Tāpat, ieturot maltīti, vari iztēloties, ko labu tā darīs tavam ķermenim – dos barības vielas, vitamīnus, stiprinās. Tiesa, lai ēšana izdotos kā meditatīvs rituāls, pie pusdienām vai vakariņām nedrīkst skatīties televizoru, klausīties mūziku vai skrullēt ziņas telefonā. Nē, jākoncentrējas tieši uz ēšanas procesu.
Kā atrast savu meditācijas skolotāju?
Lai satiktu savu meditācijas skolotāju, ar kuru ir pa ceļam, vispirms kārtīgi jāizpēta visa pieejamā informācija par viņu un viņa vadītajām nodarbībām. Tā tu sapratīsi, vai tev patīk viņa domu gaita, ir saprotamas dzīves vērtības, vai tās nav pretrunā ar tavējām un ir pieņemama meditācijas tehnika. Pievērs uzmanību pasniedzēja pieredzei – cik ilgi viņš ar to nodarbojas un kur pats to apguvis.
Ideālajā variantā derētu aprunāties ar nolūkoto meditācijas pasniedzēju. Galvenais, ko sarunas gaitā vērtēt, – vai šis cilvēks atbild uz taviem jautājumiem, vai viņa atbildes padara lietas saprotamas? Ja par to, ko nesaproti, tiek sniegtas vēl nesaprotamākas atbildes vai arī notiek izvairīšanās no atbilžu sniegšanas, aizbildinoties, piemēram, ar Dieva gribu, tev ar šo skolotāju, visticamāk, nebūs pa ceļam.
Izvērtē, vai piedāvātā meditācijas skola neprasa no tevis kļūt par citu cilvēku un pārņemt tev svešu dzīves filozofiju un stilu, kam neesi gatava, – arī tad tas, visticamāk, nebūs tavs īstais ceļš.
