Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ir dzirdēti stāsti par vecākiem, kam šķiršanās ir bijis labs veids, kā atrisināt savstarpējos konfliktus. Dzīvojot atsevišķi, komunikācija, iespējams, kļuvusi draudzīgāka nekā kopdzīvē, turklāt jautājumos par bērna audzināšanu vecāki sadarbojas un viegli atrod kopīgus risinājumus problēmām, kas saistītas ar bērnu aprūpi un audzināšanu. Tomēr nereti pēc šķiršanās dzīve nekļūst mierīgāka, gluži pretēji.
«Reizēm lielākā vilšanās pēc šķiršanās ir saistīta ar skaudro realitāti, ka patiesībā jau neviens nav mainījies un joprojām aktuāls ir jautājums, kā runāt un vienoties ar bijušo partneri – bērna otru vecāku – par problēmām, kuras nespējām atrisināt kopdzīves laikā,» skaidro mediatore.
Ko darīt, ja strīdi nebeidzas?
Labākais, ko varam darīt, lai nebeidzamajos konfliktos nesāpinātu ne sevi, ne bijušo partneri, – mainīt veidu, kā sarunājamies.
Sākumā ir vērts novērot sevi, uzdodot jautājumu – kāds vai kāda es biežāk esmu komunikācijā ar citiem?
Kāds ir mans ierastais komunikācijas stils attiecībās ar mana bērna tēvu vai māti?
Vari pat mēģināt pierakstīt, cik bieži gadās, ka mēdz vainot otru un atklāti paust neapmierinātību, norādot, ko viņš vai viņa dara nepareizi un kas būtu jādara citādi. Vai arī biežāk tu vaino pati sevi, atrodi savas kļūdas un piekāpies mīļā miera labad? Varbūt tu izmanto vienu no labākajām konfliktu risināšanas stratēģijām – lielākoties vēsi un racionāli izanalizē situāciju, savu un citu rīcību un aicini pieņemt pareizākos lēmumus?
Vai arī tomēr mēģini izvairīties no nepatīkamām sarunām un arī apkārtējo uzmanību no konfliktējošiem tematiem novirzīt uz kaut ko aizraujošāku un mazāk bīstamu? Ja atpazīsti savu tipisko konfliktu risināšanas pieeju, vari padomāt, kur to iemācījies. Kā sarunājās tavi vecāki? Kā viņi risināja konfliktus?
Pat ja pagātnes strīdēšanās pieredze nav bijusi tā labākā, ir vērts mēģināt kaut ko mainīt tieši tagad, kaut vai nedaudz.
Protams, sarunās un strīdos pastāv vismaz divas puses, un svarīgi, lai abi cilvēki sadarbotos, sarunās būtu atvērti viens otram, spētu uzklausīt, nevainot, nepārmest, meklēt kopīgus risinājumus. Taču nav arī tā, ka, ja otrs nav gatavs cieņpilnai strīda risināšanai, neko nevaram darīt. Jā, tas varbūt būs ilgstošāks process, tomēr rezultāts, kaut arī neliels, būs arī tad, ja tikai viens no strīda pretiniekiem mainīs savu taktiku sarunās.
Ja strīdos, tad daru pāri?
Ilūzija gan ir tā, ka, ignorējot konfliktu, bijušā partnera nepatīkamu uzvedību vai izteikumus, mēs izliekamies, ka konflikts nemaz neeksistē. «Bērni mūs padara par vecākiem, un, ja reiz esam vecāki, mēs nevaram nekomunicēt, pat otra klusēšana un ignorēšana būtībā ir skaļa un skaidra komunikācija, ko saprotam pat labāk nekā vārdus. Savukārt apzinātu un cieņpilnu komunikāciju iespējams iemācīties. Viss, kas vajadzīgs, – treniņš, drosme kļūdīties un droša, atbalstoša vide, kurā mēģināt vēlreiz,» skaidro Lelde Kāpiņa.
Mediatore iesaka: lai uzsāktu cieņpilnu un uz sadarbību vērstu komunikāciju ar sava bērna tēvu vai māti, bijušo vīru vai sievu, nepieciešama drosme un atvērtība. Tas nozīmē – ja darīsi otram zināmas savas vajadzības un centīsies rast risinājumu, lai tās īstenotu, tas nebūt nenozīmē, ka darīsi pāri otram un ka tavas vajadzības ir pretrunā ar bijušā partnera vajadzībām.
Vai apburtais loks?
Iespējams, konfliktēšana samilzusi tik tālu, ka viens otram nemaz negrib acīs skatīties, kur nu vēl sarunāties, vai arī, pat ja ļoti cenšas, kaut kas nesanāk, vienmēr strīdos it kā ejam uz riņķi un apstājamies pie tā paša rezultāta – sabojāta garastāvokļa visiem.
Veidojas it kā apburtais loks – risināt situāciju grib abi, tomēr īsti neizdodas, situācija kļūst bezcerīga, jo šķiet, ka esam izmēģinājuši visu, taču nekas nestrādā.
Tad ir vērts meklēt profesionālu palīdzību, piemēram, psihologu, psihoterapeitu vai mediatoru – neitrālu trešo personu, kas palīdzēs abiem paskatīties uz situāciju no malas un atrast lietišķu pieeju situācijas uzlabošanai.
«Konflikti visbiežāk rodas no mūsu ierastajām un bieži vien neapzinātajām stratēģijām, ko izvēlamies, lai šīs vajadzības apmierinātu. Tāpēc efektīvai konfliktu risināšanai ir lietderīgi mācīties atpazīt un pieņemt savas un otra cilvēka emocijas, izzināt savas un otras puses patiesās vajadzības un vērtības,» skaidro Lelde Kāpiņa. Tad, kad otrajai pusei esam darījuši zināmu, kas mums ir vajadzīgs, un uzklausījuši otru cilvēku, apzināmies viens otra jūtas saistībā ar strīdiem un mūsu attiecībām, tad arī kopīgi varam vienoties par veidu, kā apmierināt abu vajadzības, taču vienlaikus nenostājamies pret savām vērtībām.
Kāds ir tev raksturīgais konfliktsituācijas iznākums un stratēģija?
- Konkurence – augsta pašpārliecība un pilnīgs sadarbības trūkums. Jūs abi darāt visu, lai apmierinātu savas intereses, nerēķinoties ar otra vajadzībām. Balstīts uz spēka un varas pozīciju izmantošanu.
- Piekāpšanās – nav pārliecības par sevi un gatavības sadarboties. Pretstats konkurencei, nereti ir nesavtīga ziedošanās vai pašuzupurēšanās. Piekāpjoties cilvēks pilda otra gribu un apmierina otra intereses, parasti uz savu vajadzību rēķina.
- Izvairīšanās – nav pārliecības par sevi un nav gatavības sadarboties. Netiek apmierinātas ne vienas, ne otras puses intereses. Konflikts patiesībā netiek risināts. Reizēm tiek izmantota kā īslaicīga atkāpšanās vai pauze, bet reizēm – atteikšanās no jebkādas rīcības un pilnīga realitātes ignorēšana.
- Kompromiss – mazliet piemīt gan pārliecība par sevi, gan vēlme sadarboties. Mērķis – katram nedaudz piekāpties un atrast gana labu risinājumu, kas daļēji apmierina abus.
- Sadarbība – balstās uz pārliecību par sevi un gatavību sadarboties. Mērķis ir izpētīt vajadzības un pretrunu punktus, lai atrastu radošu risinājumu, kas pilnībā apmierina abu pušu vajadzības un intereses.
Populārākie raksti
