Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Tie paši grābekļi
«Dzīves samezglojumiem, likstām, ciešanām, sāpēm, veselības problēmām ir trīs izcelsmes avoti,» stāsta Atis Zariņš.
«Pirmkārt, paša radīti pārdzīvojumi savas neizdarības, izmežģītas potītes vai apēstas nekvalitatīvas pārtikas dēļ. Cilvēks var sev sagādāt pārdzīvojumus, veselības traucējumus arī destruktīvu emociju – alkatības, kaisles, dusmu, baiļu, greizsirdības, naida – iespaidā. Cilvēks, kurš alkatības vadīts paņēmis kredītu, diezin vai spēs to atdot. Otrkārt, sāpes, vilšanās var izraisīt ārēji apstākļi – suņa kodums, darba zaudējums uzņēmuma bankrota dēļ, bandītisks uzbrukums. Trešā ir ļoti smalka ietekme, ko vizuāli nevar ieraudzīt un kas nāk no Mēness, Saules, zvaigznēm un būtnēm, kas ir cilvēka apziņas sastāvdaļa, piemēram, dzimtas dvēselēm.
Cilvēka fiziskais ķermenis ir dzimtas priekšteču gala produkts. Paskaiti, mums katram ir divi vecāki, četri vecvecāki, astoņi vecvecvecāki, un tā trīsdesmit paaudzēs vien dzimtu veido vairāk nekā viens miljards senču. Viņu pieredze caur spermu un olšūnu tiek nodota no paaudzes paaudzē. Iepriekšējo dzīvju pieredzi uzkrājis arī cilvēka gars, kas nāk uz zemes atbrīvoties no pieļautajām kļūdām. Šī pieredze un atmiņa par kļūdaino rīcību šajā un iepriekšējās inkarnācijās iegrāmatota kā smalka vibrācija, ko strukturē cilvēka DNS un ko mēs saucam par karmu.
Karma strukturē mūsu piedzimšanu, to, kurus vecākus izvēlamies, tā nosaka arī valsti, vietu, laiku, kad ierodamies uz zemes. Karma atbild par veselības likstām, neveiksmēm, kas mūs vajā. Jomās, kur esam rīkojušies saskaņā ar Dieva, Visuma un dabas likumiem, mums veicas, viss izdodas, bet sfērās, kur esam pieļāvuši kļūdas, vajā problēmas, rodas šķēršļi, radot destruktīvas emocijas un pārdzīvojumus. Ja visu laiku kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem un problēmas, kas atkārtojas, nerisinām, tās turpināsies tik ilgi, līdz sapratīsim un likteni mainīsim, vai arī smagi saslimsim.
Senie latvieši zināja: dzimta ietekmē pēcteču likteni. Tas mainīsies, ja cilvēks parūpēsies par saviem senčiem, pienācīgi tos izvadīs un mielos veļus. Latviešu tradīcija līdzinās vēdiskajai, diemžēl tā ir piemirsta. Ir saglabājušies rituāli, ko dievturi ievēro un nodod tālāk.
Cilvēkam aizejot no dzīves, nomirst fiziskais ķermenis, bet dvēsele nonāk veļu valstībā.
Nāves brīdī no fiziskā ķermeņa atdalās milzīgs enerģijas apjoms, bet enerģijas veids, kas atbild par trūdēšanu, paliek saistīts ar miesu. Visās senākajās civilizācijās mirušos dedzināja, tāpēc arheologi, pētot apmetnes, neatrod skeletus. Aizgājējus kremēja, jo, fizisko ķermeni sadedzinot, sadeg karma, un dzimta atbrīvojas no priekšteču sāpēm un slimībām. Paliek tikai smagi noziegumi, pārkāpumi, ciešanas, kas radītas citiem un ko nevar atrisināt ar kremēšanu un īpašu rituālu palīdzību.
Dedzināšana palīdz arī dvēselei atvienoties no matērijas. Ir vēsturiskas liecības par to, ka kurši un leiši mirušos dedzināja. Izraka grāvi austrumu–rietumu virzienā piecu metru diametrā. Ja miris vīrietis, tajā lika ozolkoka malku, ja sieviete – liepas malku. Blakus aizgājēja ķermenim kā ziedojumu novietoja instrumentus, ar ko nelaiķis strādājis, ziedoja ēdienu, naudu. Pēc kremēšanas pelnus izkaisīja ūdenī, bet lielos kaulus, kas nedeg, apbēra ar smiltīm. To vietu nekopa, jo tā pienākas veļu valstībai, tur veica tikai kompensācijas rituālu. Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu – teikts tautasdziesmā, bet mūsdienās palicēji jūt smeldzi par aizgājējiem, bliež uz kapiem, stāda, ravē un grābj. Nevis ziedo veļiem, bet rauj laukā nezāles, savāc lapas un nes uz atkritumiem. Pārsvarā visi kapi, kur aprok nelaiķa ķermeni, atrodas blakus ūdens tvertnēm un, līķim trūdot, informācija un enerģija, kas pazūd tikai kremējot, pa gruntsūdeņiem nonāk upē vai ezerā, bet pēc tam ūdens cirkulācijas procesā nokļūst uz labības vai kartupeļu lauka, un cilvēki ēd produktus, kas bagātināti ar aizgājēju enerģiju un slimībām.»
Iestrēgusi dvēsele
«Ja netiek veikta kremācija, ne visas dvēseles saviem spēkiem nokļūst Dieva valstī un pēc nāves gūst mieru, tāpēc tuvinieku pienākums ir ar lūgšanām, īpašiem rituāliem palīdzēt dvēselei nokļūt līdz nākamajai mājvietai, kur tā pavadīs tik ilgi, kamēr gars atkal inkarnēsies uz zemes. Ja aizgājēja dvēsele nav radusi mieru, mirušais enerģiju smeļas no dzimtas, kas dzīvo uz zemes. Par to, ka dvēsele ir iesprūdusi starp šo un to sauli, liecina savādi soļi, trokšņi mājās, pulksteņa pārgrozīšana. Jūtīgākie aizgājēju redz sapņos, kur viņš prasa palīdzību vai atbalstu, teic, ka grib dzert, ēst. Smalkajam ķermenim, kas iestrēdzis starp šo un to sauli, ir jūtas, emocijas, domas.
Kādos gadījumos velis nenonāk dvēseļu pasaulē? To nosaka cilvēka dzīvesveids. Ja mirušais dzīvojis neziņā par Dieva, dabas un Visuma likumiem, viņa gars nespēj atdalīties no materiālās pasaules, nenonāk Dieva valstībā, un velis pārvēršas par velnu, kā iestrēgušu dvēseli sauc latviešu folklorā. Vēdās iestrēgušu dvēseli sauc par prētu, bet sanskritā – par spoku. Aizgājējs nerod mieru viņsaulē, ja nav izpildījis dzīves uzdevumu, ko uzņēmies, nākot uz zemes, nav izlabojis kļūdas, ko pieļāvis iepriekšējās dzīvēs. Velis iestrēgst, ja cilvēks gājis bojā priekšlaicīgā nāvē, izdarījis pašnāvību, mirstot apčurājas vai apkakājas, viņa ķermeni nevis kremē, bet aprok zemē.
Kā pateikt, vai mirušais tuvinieks dzīvojis saskaņā ar Visuma likumiem, paveicis savu dzīves uzdevumu? To parāda nāves brīdis. Pat, ja mirušais radinieks tiek aprakts zemē – ja viņš ir pareizi nodzīvojis savu dzīvi, viņam pietiek enerģijas, spēka nokļūt Dieva valstībā.
Pirmsnāves mirklim ir jābūt mierīgam, dabiskam – cilvēks, veicis pēdējo izelpu, aizmieg mūža miegā.
Tas, kurš ir pareizi dzīvojis, mirst nevis no slimības, bet no veselības – viņš aiziet mirklī, kad izpildījis savu uzdevumu, apguvis jaunu pieredzi, viņam vairs nav jākārto eksāmeni uz zemes. Ja mūža norietā viņš izcieš kaut nelielas emocionālas vai fiziskas mokas, tas ir signāls, ka aizgājējs nav spējis līdz galam paveikt šīs dzīves uzdevumu. Uz to norāda arī priekšlaicīga, vardarbīga nāve, smaga slimība, pašnāvība, grūta dzīve.
Iestrēgušais sencis barojas no dzimtas enerģijas, tāpēc pēcteči slimo ar ģenētiskām slimībām, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Šīs slimības tiek iemantotas, ja tuvinieki neparūpējas par dzimtu, nekopj tradīcijas, pareizi neveic izvadīšanas rituālu. Kamēr velis būs saistīts ar zemi, tuvinieki izjutīs sarežģījumus attiecībās, darbā un citās jomās. Velim, kas nav nonācis līdz senču mājvietai, vienīgais enerģijas avots ir dzīvie. Kad viņš ņem enerģiju, ģimenē kāds sāk slimot, uzvirmo strīdi. Bieži vien pēc slimības vai konflikta pāris rausta plecus, nesaprazdami, kā līdz šādai situācijai nonākuši.
Vēdas un upanišadas saka: cilvēka sirds saistīta ar emocijām, domām un dzimtu. Emocionāla notikuma vai satrauktu domu rezultātā organismu pārņem stress un sirdsdarbība paātrinās, bet mierīgam cilvēkam sirds strādā mierīgi. Pēc vēdām, iestrēgusi senču dvēsele klejo pa Saules sistēmu kā nepiesiets cilvēka prāts, kurš nav spējīgs saprast, kas ar viņu notiek, pieņemt pareizus lēmumus, pārvaldīt emocijas. Kad dzimtas karma ir atrisināta, cilvēka prāts nomierinās. Par dzimtu pirmām kārtām atbild vīrieši, un viņi arī biežāk slimo ar sirds kaitēm…»
Vēdiskais astrologs min vairākus sarežģījumus, kas atrisināsies, kad tuvinieki parūpēsies par mirušajām dvēselēm:
- dzimtā mazināsies strīdi par mantojumu, salabs radinieki, kas kāda iemesla dēļ kļuvuši par ienaidniekiem;
- pārstās slimot bērni, mainīsies liktenis dēlam vai meitai, kuram klājas grūtāk nekā pārējām vienas ģimenes atvasēm;
- mazināsies tieksme pēc kaitīgiem ieradumiem – dzeršanas, pīpēšanas, azartspēlēm, narkotikām;
- ģimene dabiskā ceļā ieņems bērnu, kas līdz šim nav izdevies;
- ģimenes locekļi atradīs labāku darbu vai esošajā vietā būs algas pielikums, un labklājības līmenis ģimenē celsies;
- mazināsies skaudība, alkatība, cilvēks atradīs dzīves jēgu;
- dzimtenē atriezīsies tuvinieki, kas nav varējuši te atrast darbu un nopelnīt;
- ģimene tiks pasargāta no šķiršanās, smagas slimības, ugunsnelaimes, zādzības, traģiska, pēkšņa zaudējuma;
- mazināsies agresivitāte, neiecietība, pieaugs cieņa pret vecākiem, skolotājiem, mainīsies draugu un paziņu loks.
Atis Zariņš norāda: «Pietiek, ka parūpējaties par tēvu, māti, vecomāti, vectēvu, un caur viņiem tiks gādāts arī par pārējiem priekštečiem. Daudzi jau ir inkarnējušies uz zemes. Kad tas ir izdarīts, visi dzimtas priekšteči sāk atbalstīt un palīdzēt, parādās cilvēki, ko vizuāli neatpazīstat, bet izjūtat saikni ar viņiem, un jums sāk veikties.
Lai dvēselīte nonāktu veļu valstībā, jāveic pareizs izvadīšanas rituāls – aizgājēja fiziskais ķermenis ir jāsadedzina. Kremējot sadeg simtprocentīgi visa enerģija, arī tā, kas atbild par trūdēšanu, ja cilvēks tiek aprakts kapsētā. Pēc tam jāpalīdz garam nonākt veļu valstībā, ja pašam tam nepietiek spēka. Dažādās tradīcijās, reliģijās veic atšķirīgus rituālus – aizlūdz par mirušajiem, skaita mantras, veic īpašus rituālus. Vēdiskajā tradīcijā rīko uguns rituālu, kas ilgst pusotru mēnesi, un šajā laikā aizgājēja dvēsele iegūst mieru. Arī latvieši īpašos brīžos veica uguns rituālus, ziedoja ugunij ēdienu un citas lietas. Radiniekiem reizi gadā jāpamielo veļi, jo, nomirstot cilvēka smalkajam ķermenim, ir vajadzīga enerģija. Veļu mielastā nedrīkst būt alkohols un gaļa. Mūsu senči veļus mieloja rudenī, kad novākta raža. Jākonsultējas ar zinātāju, kā barot veļus, vai jāizpēta, kā to darījuši senči. Priesterim vai skolotājam jālūdz palīdzība izvadīšanas rituāla veikšanai. Kad zināšanas pārvērtīsies par pieredzi un praksi, cilvēka liktenis mainīsies.»
Kā mainīt likteni?
Vēdiskais astrologs uzsver: «Kamēr cilvēki neatgriezīsies pie šīm tradīcijām, neveiksmes vajās ģimenes, dzimtas, un valdības var mainīties cita pēc citas, bet labklājības un uzplaukuma valstī nebūs. Austrumukrainā, kur karo, pirms gandrīz simts gadiem badā nomērdēja desmit miljonus cilvēku. Tur nav mieloti aizgājēju gari un tagad ir uzvirmojis konflikts. Daudzi Latvijā godā dzimtas priekštečus, gatavo veļu mielastu. Valstī, kur ir stiprs gars, svešas tradīcijas grūti ieviest. Iekaro vājos. Ja ir stipra dzimta, valsts ir stipra.
Mums katram ir jānes atbildība par saviem senčiem, jo bez viņiem arī mēs nebūtu.
Katram cilvēkam ir dota iespēja pašam izlabot savas kļūdas.
Ja arī kāds no priekštečiem visu salaidis dēlī, savas nelaimes nevis jānoveļ uz viņu, bet jācenšas kļūdas izlabot. Ne velti mēs esam tajā dzimtā piedzimuši, ne velti mums jāpiedzīvo traģiski notikumi. Likteni var mainīt cilvēks, kas uzņemas atbildību par savu dzīvi, nevis grūtības noveļ uz dzimtu. Protams, nepieciešamas zināšanas, kā to izdarīt, jo ar pliku piedošanu vai pozitīvu domāšanu vien nepietiek. Tad visi būtu bagāti, veiksmīgi, smuki un veseli. Dzīve ir sarežģītāka par kosmosa kuģi. Lai to palaistu debesīs, nepieciešamas zināšanas.
Zināšanas un prakse vajadzīgas arī, lai sakārtotu dzīvi. Ģenētiskas slimības, mistiskas problēmas, piemēram, pāris pat ar mākslīgo apaugļošanu netiek pie bērniem, parādās kaites, kurām ārsts nevar atrast cēloni, – tās ir problēmas, kas nāk pa dzimtas līniju, vai arī cilvēks iepriekšējās dzīvēs ir kļūdījies. Tās nevar izārstēt, dziedinot fizisko ķermeni, pirmām kārtām jānovērš problēmas cēlonis. Kā izprast slimības vai neveiksmes iemeslu? Tas ir redzams cilvēka horoskopā, to parāda roku līnijas, pat uz sejas ir dažas norādes. Lai mainītu likteni, vajadzīga liela uzmanības koncentrācija, jo karmas enerģijas apjoms ir milzīgs. Es ieteiktu apgūt vēdiskās zināšanas, kas rosina darīt labu, pieņemt pareizos lēmumus, izvēles. Kad tās ir apgūtas un tiek praktizētas ikdienā, cilvēka dzīve mainās. Manā praksē ir daudz piemēru, kad vientuļa sieviete, kuras apziņā notiek izmaiņas, beidzot satiek vīrieti, bet pārim, kas ilgus gadus nav ticis bērniņa, mazais piesakās dabiskā ceļā.
Karmu cilvēks nēsā sev līdzi kā mugursomu, kurā ir labie un sliktie darbi no iepriekšējām dzīvēm. Ja iepriekšējās inkarnācijās esam darījuši daudz laba, kādam palīdzējuši, šajā iemiesojumā pieredzam patīkamus notikumus, baudām dzīvi, mums veicas, bet, ja mūsu rīcības dēļ kādam radītas ciešanas, īpaši, ja atņemta dzīvība, eksistēšanas resursi, sieviete atvīlusi citai vīru, ar to vien, ka apzināmies – esam pieļāvuši kļūdu, nevar kompensēt to enerģijas apjomu, kas radās no sāpēm, ko pārdzīvoja cietušie. Mēs esam atbildīgi nevis par to enerģijas apjomu, kuru iztērējām, radot notikumu, bet par to enerģijas apjomu, ko ģenerējām, – prieku, laimi, veiksmi, izdarot kaut ko labu citiem, vai arī bēdas, ciešanas, neveiksmes, dusmas, kas var pārvērsties lāstā, ja mūsu rīcības dēļ citi ir jutušies slikti, viņu dzīves kvalitāte ir pazeminājusies.
Kā izlabot kļūdu? Darot labu, neatsakot tiem, kas lūdz palīdzību, ziedojot, ir jārada tikpat daudz un vēl vairāk enerģijas, nekā tika ģenerēta, citus sāpinot.
Pārinodarījumu var kompensēt meditējot, skaitot lūgšanas, mantras, veicot uguns rituālus, jo šīs prakses atbrīvo milzīgu enerģijas apjomu, kas lēnām kompensē pieļautās kļūdas.
Dažas kļūdas izlabot ir grūti, tāpēc karmiskās slimības var vajāt dzimtu vairākās paaudzēs. Cilvēks, kas kādu nolādējis, ir uzvēlis savos un pēcteču plecos smagu karmu, bet tas, kuru lāsts skāris, to ir pelnījis, jo nolādējums netrāpa, ja nav, aiz kā aizķerties. Acīmredzot tas, pret kuru vērsta maģija, arī ir kļūdījies. Visam, ko cilvēks dara, ir sekas. Nepatīkamus notikumus, ko paši savā apziņā esam radījuši, varam atrisināt, tikai jābūt specifiskām zināšanām, piemēram, kā noņemt nolādējumu. To var izdarīt, mainot dzīvesveidu, veicot rituālus, skaitot mantras, meditējot. Visas enerģijas, arī lāsta enerģija saistītas ar fizioloģiskajiem procesiem cilvēka organismā. Veselības problēmām, ko izsaucis lāsts, ārsts parasti nevar noteikt cēloni, kā arī medicīniskās manipulācijas nedod gaidīto rezultātu.
Kad cilvēks sāk strādāt ar problēmu cēloņu līmenī, zāles sāk iedarboties un medicīna palīdz atveseļoties. Bet galvenais – situācija neatkārtojas, jo nav sēklas, no kuras izdīgt asnam. Ja tiek novērsti tikai simptomi, problēma atkārtojas – sieviete turpina mainīt partnerus, piesaista dzērājus vai visi vīri nomirst. Ja viņa neattīsta apziņu, labāk ir neprecēties, savukārt, kad atradīs skolotāju, kas palīdzēs saskatīt problēmas cēloni un izlabot kļūdas, sieviete var laimīgi iziet pie vīra.
Karmiskie grēki ierakstīti liktenī noteiktas vibrācijas formā, noglabāti zemapziņā, bet, atnākot uz zemes, cilvēks to neatceras. Sieviete, kas netiek pie bērniņa, iepriekšējās dzīvēs bērniem ir nodarījusi pāri; ja vīrietis viņu pamet vienu ar bērnu bez uzturlīdzekļiem, citā iemiesojumā viņa ir atstājusi vīru ar bērniem. Jāsaprot, ka sieviete šādā situācijā nonākusi pelnīti, bet, ja viņa sāks sevi šaustīt par pagātnes grēkiem, rīkosies destruktīvi. Nav jēgas tādai dzīvei, kurā cilvēks nevar labot kļūdas! Ir jāatrod skolotājs un jāsāk garīga prakse.
Mantra tulkojumā no sanskrita nozīmē prāta aizsardzība. Skaitot mantras, cilvēka prāts tiek pasargāts no nevajadzīgām domām, emocijām, kas izsit no miera. Eksistē tikai divas pozitīvas emocijas, kas notikumus neiekrāso pozitīvās vai negatīvās sajūtās, – izbrīns un miers. Tās nepieciešamas, lai pieņemtu jebkuru lēmumu. Tiklīdz paļaujamies uz citām emocijām, vērtējam – patīk vai nepatīk –, kļūdāmies. Man dažreiz jautā: kā tas ir – nesadusmoties, nenobīties? Es atbildu: ja tev nes dāvanu caurspīdīgā iepakojumā un tu redzi, ka tur ir s…, nu, neņem to rokās! Kā nepaņemt emociju rokās? Nepiepildi to ar uzmanību! Protams, nevar nepievērst uzmanību karmiskai situācijai, kas atkārtojas. Tā atkārtojas, lai parādītu diagnozi. Nevajag cepties, pārdzīvot, fokusēties uz to, atsaukties uz to ar agresiju, bēdām, bailēm, bet meklēt cēloni. Ja tas netiek darīts, tiks tērēts laiks, enerģētiskie resursi, taču problēma paliks.
Mēs dzīvojam straujā laikmetā, cilvēki visu vēlas sasniegt ātri. Nevaram izelpot vienā reizē tik daudz, cik izelposim dzīves laikā, nevaram vienā reizē izdzert tik daudz ūdens, cik to patērēsim mūžā. Tāpat ir ar garīgām zināšanām, praksi. Pārmaiņas notiek lēnām, pakāpeniski stūrējot pareizā virzienā, kas mūs noved pie iekšēja miera, jomas, kurā jūtamies labi, nekas netracina. To var panākt tikai ar apzinātu, garīgu ikdienas praksi.»
