Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Meksikā ierados 2008. gadā – jauna un iemīlējusies, īsti nezinot, kur braucu, bet jau 2011. gadā tā kļuva par manām mājām. Mans vīrs ir no Meksikas otrās lielākās pilsētas, ar ļoti kuplu ģimeni. Šeit ir dzimuši abi mūsu bērni, kuri nu jau runā latviešu valodā, un katru vasaru arī ciemojamies Latvijā. Kļūstot par mammu, mainīju arī savu nodarbošanos – pametu darbu tirgus izpētē un esmu kļuvusi par dzemdību un pēcdzemdību dūlu un zīdīšanas konsultanti, kas man ļauj ērti plānot savu ikdienu, būt pilna laika mammai un sniedz arī profesionālu gandarījumu un izaugsmi. Strādāju kā brīvprātīgā dzemdību dūla nelielā, bet ļoti noslogotā valsts dzemdību namā un privāti.
Vēlējos dabiskas dzemdības ūdenī
Esot stāvoklī ar vecāko meitu un zinot, ka vairākums ārstu Meksikā nav noskaņoti par labu dabiskām dzemdībām, nokļuvusi pie ieteiktā speciālista, biju nedaudz vīlusies. Kā jaunajai māmiņai man bija daudz jautājumu un uztraukumu. Bet drīz vien nomainīju ārstu. Katru mēnesi devāmies pie jaunā ārsta uz sonogrāfiju, viņš atbildēja uz maniem nervozajiem jautājumiem un solīja, ka noteikti varam koncentrēties uz manis izsapņotajām dabiskajām dzemdībām ūdenī, lai arī viņa dzemdību statistika 70% gadījumu bija ķeizargriezieni.
Ar vīru izgājām dzemdību sagatavošanas kursus, izlasīju kaudzi grāmatu, iepirku pūriņu mazulei, nolīgām dūlu. Likās, ka viss ir izcili sakārtots, dzemdības būs vieglas, jo latvietes taču prot dzemdēt dabiski un piens līst aumaļām.
Pienāca dzemdību datums, tomēr no dzemdību sākuma nebija ne miņas. Ārsts pamazām sāka runāt par dzemdību ierosināšanu, un 41. nedēļā dāsni iedalīja mākslīgo prostaglandīnu tabletes. Gandrīz raudādama, zvanīju dūlai, kura mierināja, ka viss vēl var noritēt dabiski. Nolēmu gaidīt un nākamās dienas vakarā jutu, ka sākas kontrakcijas. Ap septiņiem rītā jutu, ka ir laiks doties uz slimnīcu. Ārsts vēl bija ceļā, bet dūla jau aicināja doties uz ūdens dzemdību zāli. Kad biju dzemdību vannā, ārsts atvērumu vairs nepārbaudīja. Jau bija redzama meitiņas galviņa, bet tad tā atgriezās iegurnī. Biju pārgurusi un vēlējos, kaut tas viss reiz beigtos. Neviens ne ar vārdu nepieminēja, ka varētu izmantot anestēziju vai veikt ķeizargriezienu, bet tobrīd noteikti būtu piekritusi jebkam.
Apmēram pēc divu stundu spiešanas dūla ieteica atpūsties. Pēc brīža jutu, ka jāaiziet uz tualeti, kur kontrakcijas beidzot ieguva īsto spēku, turklāt ar roku varēju sataustīt mazulītes galviņu. Ārsts, manāmi uztraucies, pārcēla mani atpakaļ uz dzemdību zāli, jo gluži uz poda taču nevarēju dzemdēt! Pēc dūlas ieteikuma, apsēdos vīram klēpī ar seju pret viņu, imitējot dzemdību soliņu. Ārsts mazo satvēra, sēžot uz grīdas. Man bija milzu uzvaras sajūta, vienlaikus nesaprotot, kas īsti ir noticis un kā es vienā mirklī esmu kļuvusi par mammu.
Apsveikt ieradās visa lielā ģimene
Labu brīdi pēc dzemdībām pabijām kopā trijatā, līdz mani un meitiņu aizveda uz istabu. Biju pārgurusi, turklāt mazā bija miegaina un negribēja zīst, taču aiz durvīm jau dzirdēju, kā vīramāte, kura par godu šim notikumam bija uzaicinājusi visu ģimeni, taisīja vaļā šampanieša pudeli. Pirmajās stundās mūs apsveikt ieradās gandrīz visi radi. Slimnīcā pavadījām vienu dienu, bet mājās mūs atkal sagaidīja daudzie viesi. No pārguruma ieslēdzos istabā, ļaujot vīram izrādīt mazo. Arī ar zīdīšanu neveicās, turklāt slimnīcā biju sabiedēta, ka piena man nemaz neesot. Izmisusi zvanīju zīdīšanas konsultantei, un, pateicoties viņas atbalstam, man izdevās mazo barot ar krūti līdz pat nākamās grūtniecības vidum.
Ļoti svarīgs sagatavošanās process
Pirmais gads ar meitiņu pagāja taustoties un mēģinot saprast, kā tas ir būt par mammu. Pamazām dzīve sāka izskatīties kaut nedaudz līdzīga tai, ko iztēlojos. Lēnām parādījās arī mana apņemšanās strādāt ar sievietēm, lai atvieglotu viņu ceļu grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā. Esmu pateicīga savai mammai, kas sniedza atbalstu, kad man to tik ļoti vajadzēja. Visām grūtniecēm, kuras dzīvo ārzemēs, iesaku meklēt savu atbalsta tīklu jau grūtniecības laikā un plānot bērniņa ienākšanu ģimenē vēl rūpīgāk nekā savas kāzas. Uzrunājiet citas mammas, latvietes, savā valstī, apmeklējiet pieejamās apmācības, bēbīšu skoliņas – tas nav tikai laika pavadīšanas veids, tas ir izdzīvošanas mehānisms.
Savas otrās dzemdības plānoju vēl rūpīgāk nekā pirmās, saprotot, ka slimnīcas pieredze nav domāta man.
Pirmais grūtniecības trimestris aizritēja nemanāmi, otrajā šķita, ka ķermenis ir sevi izsmēlis maratonā, skrienot pakaļ aktīvajai divgadniecei. Atgriezās arī migrēnas lēkmes, sāpēja simfīze, kā rezultātā bija dienas, kad no gultas varēju izkāpt tikai rāpojot. Dzemdības plānoju, katru mēnesi tiekoties ar fantastisku vecmāti no Itālijas, kas ilgi strādājusi kopā ar dabisko dzemdību ārstiem un vēl vienu vecmāti, bijušo psiholoģi. Gvadalaharas vecpilsētā abas bija iekārtojušas jauku dzemdību māju. Vecmātēm nav sonogrāfijas aparāta, kabinets iekārtots mājīgi, pie sienas Mēness fāžu kalendārs un skapīši, pilni ar augu tinktūrām un homeopātijas pilienu pudelītēm. Pirmo reizi man kāds pajautāja, kā es jūtos un kas notiek ar manu ķermeni. Sapratu, ka šeit esmu patiesi aprūpējamā, nevis bildīte datora ekrānā.
Otrs bērns piedzima mājdzemdībās
Dzemdību datumu šoreiz nevienam neteicām. Aprīlis un maijs Gvadalaharā ir viskarstākie un sausākie mēneši, gaisa temperatūra bieži ir virs 35 grādiem… To ir grūti izturēt. Kādu dienu man piezvanīja vecmāte un paziņoja, ka viņai uz dažām dienām jāizbrauc no pilsētas (arī itāļu vecmāte bija aizbraukusi). Jūtos mierīga, jo domāju, ka dēls, tāpat kā meita, piedzims 42. nedēļā.
Man bija 39 grūtniecības nedēļas, kopā ar dūlu apmācībās iegūto draudzeni pabeidzu vadīt pēdējo dzemdību sagatavošanas kursu nodarbību. Otrā rītā pamostoties, sapratu, ka man ir nogājuši augļūdeņi un dēls šodien būs klāt.
Ja ir nogājuši augļūdeņi un kontrakciju nav, Meksikā ārsti ļauj gaidīt, maksimums, 12 stundu, kuru laikā veic neskaitāmas pārbaudes, ievada antibiotikas un aicina uz slimnīcu.
Nosūtīju ziņu visiem iesaistītajiem – vecmātei, kas steidzīgi meklēja lidojumu atpakaļ un solīja ierasties vakarā, un ginekologam, kurš tieši šodien pēkšņi bija izbraucis no pilsētas. Viņš gan atsūtīja sava aizstājēja numuru un apsolīja piezvanīt vecmātes aizstājējam. Aizvedām meitiņu uz bērnudārzu, ar vīru paēdām svētku brokastis, vēlāk piezvanīju mammai, lai pateiktu, ka drīzumā mājdzemdībās dzims viņas mazdēls. Neviens manu izvēli īsti nekomentēja, bet man svarīgākais bija tas, ka biju pārliecinājusi vīru. (Vēlāk dūla stāstīja, ka baby shower ballītes laikā vīramāte bija stingri noteikusi: līdzko sākas dzemdības, uzreiz zvanīt viņai – būšot jānosūta ātrās palīdzības mašīna un viņa pati ieradīšoties, lai uzmanītu sava mazdēla nākšanu pasaulē.)
Kad kontrakcijas pastiprinājās, devām ziņu pārējiem iesaistītajiem. Ārsts ieradās pirmais, nojaušot, ka otrās dzemdības parasti notiek strauji. Drīz vien bija klāt arī dūla. Man netika veikta neviena dzemdes kakla atvēruma pārbaude, ārsts tikai izmērīja sirdstoņus un iekārtojās ārpus manas guļamistabas, netraucējot dabīgu dzemdību norisi. Tikmēr dūla izrīkoja manu vīru, bet pati masēja man plecus, atvēra citrusu ēterisko eļļu un stāstīja, cik esmu stipra. Dēls piedzima vien ar pāris spiedieniem, man karājoties vīram kaklā un pašai esot pilnīgi vertikālā stāvoklī. Četras stundas aktīvu kontrakciju, neviena plīsuma un milzīgs smaids par paveikto, absolūtā pārliecībā, ka tieši šādām bija jābūt manām dzemdībām. Drīz vien klāt bija arī vīramāte, nedaudz dusmīga, ka netika atbalstīts ātrās palīdzības plāns, bet priecīga, ka beidzot ģimene tikusi pie vīriešu kārtas pēcnācēja.
Šoreiz nevienam, izņemot pašus tuvākos, par mazuļa piedzimšanu nepaziņojām, lai vairākas dienas pavadītu kopā. Kamēr vīramāte spēlējās ar meitu, mēs ar dēlu pavadījām medusmēnesi guļamistabā, kur viņš piedzima. Pēc vairākām dienām paziņojām radiem un draugiem, nosakot stipri ierobežotu ciemošanās laiku. Tādējādi pēcdzemdību periods, par spīti vēl vienam pavisam nemierīgam un neguļošam bērnam, bija daudz mierīgāks, un es jutu, ka būt par mammu nav cīņa, bet prieks, ko izbaudīt.
Fakti par grūtniecības laiku un dzemdībām Meksikā
- Grūtniecības laikā pieejama gan valsts apmaksāta (ierobežots vizīšu skaits, dežūrārsti, kas mainās, stingri protokoli dzemdību pieņemšanā), gan privāta aprūpe. Iedzīvotāji ar regulāriem ienākumiem visbiežāk izvēlas privāto aprūpi.
- Nodarbinātai mammai pienākas 84 dienu apmaksāta slimības lapa, kas iekļauj gan pirmsdzemdību, gan pēcdzemdību laiku.
- Izmantojot valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus, grūtniece dzemdību nodaļā atrodas bez tuviniekiem, kopīgā palātā un uz dzemdību zāli tiek pārcelta tikai uz bērna izspiešanas laiku.
- Ap 60% meksikāņu valsts slimnīcās un 90% privātajās dzemdību iestādēs piedzimst ar ķeizargriezienu.
- Ģimenes dzemdības pieejamas tikai privātajā veselības aprūpes sistēmā, un visbiežāk tajās piedalās arī draudzenes un vecmāmiņas.
- Katoļticībai ir liela nozīme ģimenes plānošanas jautājumos. Aborti lielākajā daļā Meksikas ir aizliegti.
- Nav bērna piedzimšanas u. tml. pabalstu.
- Tikai 14–30% zīdaiņu tiek baroti ar krūti līdz sešu mēnešu vecumam. Vairākums maldīgi uzskata piena maisījumu par labāko zīdaiņa veselībai.
