Rīga +3°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Respektīvi, audzināšanas rezultātā cilvēks sāk aizliegt sev just to, ko viņš jūt, un gribēt to, ko viņš grib. Taču no tā, ka apkārtējiem kaut kas šķiet nepareizi, paša cilvēka vēlmes nepazūd, un viņš sāk meklēt loģisku attaisnojumu tam, kāpēc kaut ko grib un kāpēc viņam to vajag. Šādi cilvēks iemācās manipulēt ar sevi.
Tāpat, ja bērns ir izteicis savas vēlmes un saņēmis pieaugušo nosodījumu, viņā tiek nostiprināta pārliecība, ka apkārtējie viņu nesapratīs un gaidīto viņš nesaņems. Starp citu, domājot profilaktiski par to, lai bērns neaugtu par manipulatoru, brīžos, kad viņš izsaka savas vēlmes, ir svarīgi nevis noskaldīt: «Nemaz nesapņo, nedabūsi!», bet izturēties ar sapratni: «Es redzu, ka tev ļoti gribas konkrēto lietu, tā patiesi ir jauka, bet pašlaik man nav iespēju tev to nopirkt.»
Vai arī: «Es redzu, ka tu esi ļoti dusmīgs un vīlies, es to saprotu, tā ir dabiska reakcija, bet mēs nevaram dzīvē dabūt pilnīgi visu.» Vecāki šādi akceptē gan bērna vēlmes, gan to, ka viņš tās drīkst izteikt skaļi. Savukārt, ja bērnā tiek radīta izjūta, ka kaut ko gribēt ir nepareizi, vēlāk dzīvē viņam nereti ir ļoti grūti atklāti atzīt savas vēlmes un vajadzības. Vēl vairāk – liela daļa psiholoģisko aizsardzības mehānismu izpaužas kā manipulācijas.
Klasisks piemērs ir labi zināmais stāsts par lapsu un skābajām vīnogām.
Neticot tam, ka cilvēks var iegūt vēlamo, viņš savas vēlmes devalvē, pasakot, ka nemaz nav vērts pēc tām tiekties. Šī jau atkal ir manipulācija ar sevi. Taču tā izpaužas arī attiecībās ar citiem: piemēram, cilvēks, pārdzīvojot, ka savā karjerā nav sasniedzis to, ko vēlējies, noniecina citu sasniegumus.
Diemžēl tas ne tikai var izpausties attieksmē pret svešiem cilvēkiem, bet arī skart pašus tuvākos. Piemēram, redzot sava pieaugušā bērna pūles, vecāks var teikt: «Kāda jēga tik ļoti censties, vai tad dzīvē nekā cita vairs nav, ko darīt? Būtu labāk vairāk laika veltījis saviem bērniem!» Tam, kurš sev iestāstījis, ka nav iespējams savas vēlmes piepildīt, ir ļoti bail ieraudzīt, ka citiem var izdoties. Jo tas konfrontē ar realitāti: arī tu to varēji paveikt.
Manipulatoru spēles
Dzīve varētu būt krietni vienkāršāka, ja mēs viens otram atklāti sacītu, ko domājam un vēlamies. Tomēr tik bieži attiecībās izmanto slēptus aplinkus gājienus, lai panāktu savu attiecībās ar kolēģiem, partneri, bērniem un… pat lai apmānītu sevi pašu?
Mēs mēdzam ierasti domāt, ka manipulators ir cilvēks, kurš savus mērķus sasniedz, viltīgi mūs apmānot un liekot darīt to, kas viņam ir ērti, bet mums pašiem – neizdevīgi. Šāda arī varētu būt manipulatora objektīva definīcija. Tomēr parasti mums gribas domāt, ka ļaunais ir kāds cits, bet mēs paši gan slēptas spēles nespēlējam. Tomēr viss nav tik vienkārši. Protams, manipulāciju gradācijas atšķiras – ir nevainīgākas spēles un tādas, kas manipulatora upurim patiešām liek justies slikti. Bet ir arī spēles, kuras spēlējam paši ar sevi …
Manipulatoru nelaime ir nespēja būt godīgam, bet tas attiecas ne tikai uz attiecībām ar apkārtējiem, bet arī sevi pašu. Ir pāris piemēru, pēc kuriem varam testēt, cik viegli vai sarežģīti ir atzīties savās vēlmēs sev pašiem. Tātad – tev garšo saldumi, bet apzinies, ka tos bieži lietot nav vēlams, tāpēc brīdī, kad nopērc kārtējo kūku, tu nevis godīgi atzīsti, ka to ļoti vēlies, bet sev saki: «Šodien esmu daudz sportojusi (strādājusi, mācījusies), tāpēc esmu nopelnījusi kūciņu.»
Vai arī tu gribi šovakar iedzert kādu alkoholisko dzērienu, tāpēc meklē tam it kā objektīvu iemeslu: šodien sporta komanda, kas pārstāv Latvijas vārdu pasaulē, uzvarēja – tas ir jānosvin. Ja zaudēja – uz bēdām jāiedzer. Tas nav nekas cits kā manipulācija pašai ar sevi, jo patiesais iemesls svinībām ir tikai un vienīgi vēlme iedzert. Lai tur vai kas, iemeslu tām atradīsi! Līdzīgi pašas sev meklējam ieganstu, kāpēc jānopērk tieši šī blūzīte (kaut skapis pilns) vai kāpēc šobrīd nedarīsim to, ko iepriekš bijām apņēmušās (lai gan ar prātu saprotam, ka vajag izdarīt).
Atklāts paliek jautājums, kāpēc mēs īsti manipulējam ar sevi un citiem. Un kas cilvēku padara par neciešamu manipulatoru?
Cilvēks, kurš dzīvo ar pārliecību, ka viņa vēlmes un viņš pats nav vērtīgs, nevis vadās pēc savām izjūtām, bet dzīvo un rīkojas tā, kā skaitās pareizi sabiedrībā, viņš cenšas atbilst noteiktiem priekšstatiem. Manipulators visvairāk baidās zaudēt cienījama cilvēka statusu sabiedrībā. Starp citu, spilgts un precīzs manipulatores tēls ir Burkas kundze britu komēdijā Smalkais stils.
Jo cilvēks ir nepārliecinātāks, jo biežāk manipulē ar sevi un citiem, turklāt nereti nespējot atzīt savu manipulāciju patiesos iemeslus. Klasisks piemērs ir mātes, kas savu dzīvi upurē bērniem, bet vēlāk no viņiem gaida nebeidzamu pateicību. Sieviete bieži neapzinās, ka viņas izvēli ziedoties bērniem nav diktējusi mīlestība pret viņiem, bet gan pašas mazvērtības izjūta: es savā dzīvē nekas sevišķs neesmu, tad vismaz piepildīšu sevi caur bērniem. Atsakoties no savas dzīves, neapzināti tiek gaidīts apkārtējo apbrīns: redziet, cik es esmu laba māte…
Vecākiem manipulatoriem nereti arī šķiet, ka apkārtējie viņus vērtēs pēc bērnu uzvedības un attieksmes, – it kā bērni būtu viņu spogulis –, tāpēc arī no bērniem tiek prasīts, lai viņi atbilstu noteiktam normalitātes priekšstatam. Ja bērns izvēlas alternatīvu ceļu, kas nav pa prātam vecākiem, seko iebiedēšana, noniecināšana.
Ar manipulatoriem ir visai sarežģīti saprasties arī darba vidē, jo nemitīgi ir jānolasa zemteksti. Manipulators runā vienu, bet vēlas citu.
Piemēram, kolēģe nevis tieši tev palūgs palīdzību, bet vispirms bērs komplimentus par to, cik labi izskaties, un tikai tad tā starp citu izteiks savu vajadzību.
Tā kā manipulatori nespēj runāt tiešu valodu, viņus nereti uzskata par intrigu pinējiem. Un tas nav bez pamata. Piemēram, situācijā, kad priekšnieks kādas nodaļas vadītāja amatam būs izvēlējies kolēģi, manipulators nevis atzīs, ka arī gribētu pretendēt uz šo pozīciju, bet izteiks mājienus: «Jūsu izvēlētais kandidāts nav uzticams, nezinu gan, vai viņš vispār savus pienākumus spēs paveikt!»
Visai droši var apgalvot, ka manipulatori atrodami darba kolektīvos, kuros ir mobings un bosings. Vēršanās pret kādu kolēģi ir instruments savu mazvērtības kompleksu risināšanai – šādi iespējams parādīt, ka esmu labāks par otru. «Jo vairāk cilvēkam ir mazvērtības kompleksu, jo viņš ir manipulatīvāks attiecībās un jo izteiktāka ir arī viņa vēlme noniecināt citus,» uzsver Dace Bērziņa.
Visplašākais ieroču arsenāls ir manipulatīviem priekšniekiem. Viņus var pazīt pēc tā, ka savus padotos viņi dzen strupceļa situācijās. Piemēram, ir jānoslēdz kāds projekts, un tam nepieciešama nedēļa laika. Bet priekšnieks paziņo: «Ja šodien to nepabeigsi, darbā vari nerādīties.» Lai cik paradoksāli šķistu, manipulators nevēlas, ka uz šādu prasību darbinieks reaģētu ar atlūgumu. Viņš vēlas, lai darbinieks lūdzas un pazemojas, – šādi viņš var izjust savu pārākumu un varu.
Kā saprast, kad ar mums manipulē?
To, vai otrs ar mums manipulē, bieži parāda pat nevis cilvēka teiktais, bet mūsu pašu izjūtas. Tas tādēļ, ka manipulācija bieži ir ietverta nevis vārdos, bet gan balss intonācijā. Tas ir iemesls, kādēļ cilvēki dažkārt saka: it kā man neko tādu nepateica, bet es jūtos kā ar dubļiem apliets.
Viens piemērs. Pensionāru pārim, kas dzīvo laukos, ir pieaudzis dēls, kam jau ir sava ģimene un mazi bērni. Viņš ik pa laikam aizbrauc palīdzēt vecākiem lauku darbos, bet reiz viņš zvana un saka: bērniem ir apsolītas kopīgas brīvdienas, palīdzēt malku sakraut viņš atbrauks kādā citā reizē. Seko mātes atbilde: «Protams, dēls, bērni ir pirmajā vietā, vari neiespringt, gan es sarunāšu kaimiņu!» Taču šo vienu teikumu var izteikt divās pilnīgi atšķirīgās intonācijās: vienā, kas pauž mātes sapratni un atbalstu, otrā – neapmierinātību ar dēla izvēli.
Lai neuzķertos uz manipulatora izmestā āķa, ļoti svarīga ir sevis pazīšana, jo manipulators uzspiež uz otra cilvēka baiļu, vainas un kauna izjūtas. Ja zinām, kuras no šīm izjūtām ir mūsu vājie punkti, mums ir vieglāk manipulāciju pamanīt un tai neļauties.
Par ko liecina fiziskie simptomi?
Vēl viens svarīgs aspekts ir fiziskie simptomi – dažādu veidu sāpes arī dažkārt liecina nevis par fizisku slimību, bet spriedzi attiecībās. Piemēram, bērni, kas auguši ar manipulējošiem vecākiem, nereti cieš no hroniskām sāpēm, jo viņiem nav iespēju izreaģēt savas emocijas. Tādējādi neapzināta manipulācija notiek no abām pusēm – vecāks manipulatīvi mēģina panākt savu, bet bērns sūdzas par galvas vai vēdera sāpēm.
Šajā situācijā bērns gan ķermeniski izreaģē savu emocionālo spriedzi, gan arī kā blakusefektu sasniedz sev vēlamo rezultātu – pievērš sev vecāku uzmanību vai, gluži pretēji, panāk, ka viņu liek mierā.
Tas pats dažkārt notiek arī starp pieaugušajiem: manipulators cenšas pagriezt situāciju sev vēlamajā virzienā, piemēram, panākt, lai tu strādā vairāk, bet tev pēkšņi sāk sāpēt galva un jādodas mājās. Šī bieži ir abpusēji neapzināti izspēlēta spēle, kurā abi iesaistītie izvairās no tiešas konfrontācijas.
No somatiskām slimībām gan cieš arī pats manipulators. Tā kā manipulatoru vada bailes no nosodījuma un atraidījuma un viņš nespēj runāt skaidru valodu, par to tiek maksāta visai augsta cena: pat ar vistuvākajiem netiek veidotas uz patiesas intimitātes balstītas attiecības. Manipulators nespēj atklāties, būtībā viņš nespēj būt pats, bet nepārtrauktā lavierēšana nes līdzi spriedzi, kas laika gaitā rezultējas hroniskās slimībās.
Kā sevi pasargāt no manipulācijas?
Manipulatoru atbruņo tieša valoda, tieši uzdoti jautājumi. Iepriekš aprakstītajā situācijā starp dēlu un māti dēls var uzdot konkrētu jautājumu: «Vai es tevi pareizi sapratu, ka tev šoreiz izdosies pašai noorganizēt kādu, kas sakraus malku, vai tomēr gribi, lai es atbraucu?» Uz tiešiem jautājumiem nav iespējams atbildēt ar manipulāciju. Tāpat arī situācijā ar priekšnieku darbinieks var sacīt: «Jūs esat ļoti pieredzējis un labi zināt, ka tik lielu apjomu vienas darbadienas laikā nav iespējams izdarīt, vai es pareizi saprotu, ka man ir jāraksta atlūgums?»
Manipulatoriem par labu gan spēlē tas, ka manipulācija nereti pārsteidz cilvēku nesagatavotu. Noorientēties konkrētajā situācijā tad traucē apjukums un emocijas. Taču jebkurā gadījumā ir svarīgi censties iegūt laiku, nereaģēt uzreiz.
Savukārt, ja manipulators ir tev tuvs cilvēks, būtiski ir ieraudzīt, ka aiz manipulēšanas ir nedrošība un bailes: no atraidījuma, sašutuma, nesapratnes. Tad var censties otru iedrošināt, piemēram, sakot: «Es tev nepiekrītu, bet tāpat tevi mīlu.» Tikai ilgākā laikā sniedzot pozitīvas emocijas, varam gaidīt, ka nākotnē arī otrs uzdrošināsies runāt tiešu valodu.
Ja manipulē tu…
Sevi no malas ieraudzīt ir visgrūtāk, bet, ja esi pamanījusi, ka mēdz minstināties brīžos, kad otram būtu jāizsaka savas vēlmes, notiekošo ir vērts papētīt tuvāk. Ir svarīgi uzdot jautājumu, kas tevi attur no tieša lūguma vai ierosinājuma izteikšanas. Tu baidies no strīda? Šobrīd nav spēka meklēt argumentus? Vai tavā pieredzē ir situācijas, kad esi izsmiets(-a), izsakot savas vēlmes, un šos notikumus tu velc līdzi visu dzīvi?
Ļoti bieži, sevi analizējot, cilvēki nonāk pie atziņas, ka runāt tiešu valodu traucē pārliecība, ka mani noteikti nesapratīs.
Tad cilvēks manipulējot gaida, ka otrs uztvers mājienu. Savukārt, ja mājiens paliek nemanīts, atbildība tiek novelta uz otru: tev pašam bija jāsaprot! Nesaprati, tātad tu esi sliktais! Tikai pamazām kāpjot pāri savai iekšējai barjerai un uzdrīkstoties tieši pateikt, ko vēlies, ir iespējams piedzīvot jaunas pieredzes: to, ka cilvēki mēdz būt pat ļoti saprotoši un ka tieša valoda palīdz saprasties labāk un padara dzīvi vienkāršāku un saprotamāku.
