Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
14
-
10
-
0
-
3
-
4
-
2
-
2
-
Sirdij nevar pavēlēt
Ilze ir kopā ar Montu gandrīz četrus gadus. Ilze jau ļoti agrā vecumā saprata, ka ir homoseksuāla, bet savai ģimenei to atklāja samērā nesen, kad bija izjukušas viņas pirmās ilgstošās attiecības ar sievieti. Ilze stāsta: «Vecāki patiesībā nojauta, kāda ir mana seksuālā orientācija. Mamma vairākas reizes man bija uzdevusi jautājumu, vai esmu lesbiete, bet vienmēr atbildēju, ka ne. Iespējams, mamma pat ātrāk nekā es pati pieņēma manu homoseksualitāti un vedināja mani atzīties.
Kad beidzot saņēmos un mammai pa telefonu pastāstīju, ka esmu lesbiete, viņa teica: «Viss ir labi. Tad es saku tētim, ja?»
Arī tētim ar to nebija nekādu problēmu. Kad viss noskaidrojās, jutos atvieglota – man vairs nebija jāizliekas un jādzīvo melos.» Monta jau tīņu gados sevi izjuta kā biseksuālu, pirms kopdzīves ar Ilzi viņai desmit gadu bija attiecības ar vīrieti. Monta atzīst, ka ģimenei pieņemt viņas tagadējo statusu ir daudz sarežģītāk, jo viņu meita ir nevis vienkārši homoseksuāla, bet viņai kaut kas nav kārtībā ar galvu – vairāki gadi laulībā, bet tagad dzīvo kopā ar sievieti un vēl audzina kopīgu bērnu.
«Sirdij jau nevar pavēlēt. Apzinos, ka izdarīju pareizi, savai ģimenei pastāstot par savu izvēli, viņi ir pieņēmuši, ka tagad mana dzīve ir šāda. Bet mēs nerīkojam sirsnīgus ģimenes saietus, mani vecāki nav iepazinušies ar Ilzi un arī mazo Laumu nav redzējuši. Dažreiz mēs par manām attiecībām arī aprunājamies, tomēr mani vecāki neuzskata, ka Lauma ir arī mans bērns. Bet viņi vismaz ir pieņēmuši to, ka mūsu attiecībās ir piedzimis bērns un ka es par mazo rūpējos. Kad tu pats esi tādā pārmaiņu procesā, vecāku atbalsts ir ļoti svarīgs.
Tajā pašā laikā savus vecākus ļoti labi saprotu, viņi dzīvo mazā pilsētiņā, un nav vajadzības, lai viņi manis dēļ ciestu. Sabiedrības attieksme ir tāda, kāda tā ir, un nav vajadzīgs lieks stress. Man svarīgākais ir, lai man būtu labas attiecības ar vecākiem, nevis pateikt – vai nu jūs to pieņemat, vai mēs vairs nekad netiksimies.»
Par neizrunāto un slēpjamo
Ilze jau daudzus gadus bija sapņojusi kļūt par mammu. Pirms iepazinās ar Montu, Ilzei bija ilgstošas attiecības – gandrīz septiņus gadus viņa dzīvoja kopā ar sievieti. «Manai partnerei piedzima bērniņš, tas mūsu attiecībās bija kopīgs lēmums. Tomēr, kad bērnam bija trīs gadi, mēs izšķīrāmies. Bija ļoti daudz neizrunātu un slēpjamu lietu – manas partneres vecāki nezināja, ka viņa ir homoseksuāla un dzīvo kopā ar mani, arī es saviem vecākiem to nebiju pateikusi, tādēļ mums nācās melot.
Kad partneres mamma nāca auklēt mazo, katru dienu sešos no rīta man slepus bija jādodas prom no mājām.
Visu laiku ar kaut ko bija jāsamierinās, palikām kopā bērna dēļ, bet šajās attiecībās bija daudz izlikšanās.
Bērnam bija arī tēvs, un mazulis tika ieņemts dabiski. Jutos kā otra mamma, taču neviens mani šajā vārdā nesauca, un, protams, oficiāli man šāda statusa nebija. Arī bērnam tas bija liels stress. Reiz viņš man vaicāja, vai es aizgāju prom no mājām tādēļ, ka viņš čurā gultā. Viņam netika izskaidrots, ka mammai patiesībā ir attiecības ar sievieti, un viņam šie jautājumi ir aktuāli joprojām. Tas ir problemātiskākais homoseksuālās ģimenēs, kurās ir bērni, – tu pats gribi to noslēpt sabiedrības nosodošās attieksmes dēļ, tu baidies un neatklāj ne saviem vecākiem, ne ārstam, ne citiem. Šādi mazie meli sarežģī dzīvi un rada ļoti lielu spriedzi.»
Sapnis par bērniņu
Jau attiecību sākumā Ilze Montai neslēpa, ka gribētu bērnu. Pagāja apmēram gads, un viņas bija gatavas spert nākamo soli. «Kad biju precējusies, par bērniem nedomāju, ar vīru daudz ceļojām un baudījām dzīvi. Daudzus gadus domāju, ka man bērnu vispār nebūs, bet nu attiecībās ar Ilzi vēlme pēc bērniņa jau bija daudz lielāka,» tābrīža izjūtās dalās Monta. Visgrūtākais Ilzei bija uzrunāt vīrieti, kuram viņa bija gatava uzticēt savu mūža sapni. Ilzei bija ļoti svarīgi, lai bērniņam ir reāls tēvs, nevis anonīms donors, jo viņa visu mūžu ir lepojusies ar savu ģimeni, ka viņai ir tētis un mamma, opis un ome.
«Man nekad nav bijušas intīmas attiecības ar vīrieti. Zināju, ka bērniņu ieņemt dabiski nevarēšu, tādēļ mums vajadzēja izmantot mūsdienu medicīnas sasniegumus. Pagāja desmit gadi, kamēr sadūšojos uzrunāt vīrieti, kuram būtu gatava uzticēties un kurš varētu būt mana bērna tēvs.
Sapratu, ka šis cilvēks varētu būt Māris. Pats grūtākais bija pārvarēt kaunu un uzrunāt viņu. Tas, ka Māris ir homoseksuāls, šajā gadījumā nebija izšķirīgais faktors.
Aci pret aci ar Māri nesadūšojos runāt, bet uzrakstīju viņam elektronisku vēstuli. Devu viņam brīvu izvēli, neko nepieprasīju – ne atbalstīt finansiāli, ne kopīgi audzināt, bet gribēju, lai bērns zina, kurš ir viņa tēvs. Māris man uzreiz piezvanīja un atzinās, ka jau kādu laiku esot domājis, ka vēlas bērnu. Tā mēs vienojāmies, un vēlāk visi četri satikāmies, lai Monta varētu iepazīties ar Māri un Raimondu (es viņus pazinu jau sen).»
Likums to aizliedz!
Pirms bērniņa ieņemšanas Ilzei bija nepieciešams veikt vispārēju veselības pārbaudi. Ilze atzīst, ka vairākus gadus nebija bijusi pie ginekologa, jo nevienam ārstam nespēja pilnībā uzticēties. Tad viņa uzzināja, ka ir kāda jauna ginekoloģe, kurai nav aizspriedumu pret lesbietēm. «Tā es sastapu ginekoloģi, kurai varēju uzticēties. Viņa bija ļoti jauka, atvērta un, neko ļaunu nedomādama, arī saviem kolēģiem pastāstīja, ka lesbiešu pāris vēlas tikt pie bērniņa, izmantojot homoseksuālu donoru. Klīnikas vadība paziņoja, ka mākslīgās apaugļošanas likumā ir noteikts, ka šādu procedūru drīkst veikt tikai heteroseksuāliem pāriem (kur donors ir partneris) vai vientuļām sievietēm (ar anonīmu donoru).
Klīnikas direktore mūsu vizītes laikā ienāca kabinetā un sāka uz mani kliegt, ka ir šāds likums. Kā jūs vispār iedomājaties četratā audzināt vienu bērnu?
Un, ja sāksies tiesu darbi, pie tā būsim vainīgi mēs!
Klīnikas vadība uzstāja, ka ir jānoslēdz juridisks līgums, kas mums visiem četriem jāparaksta. Galu galā jurists tomēr atzina, ka būtiskāks ir likums, kas nosaka, ka cilvēku nedrīkst diskriminēt viņa seksuālās piederības dēļ. Un nevienam no mums pasē nav ierakstīts, ka esam homoseksuāli. Beigās tomēr kaut kā vienojāmies, un tika pieņemts, ka formāli esam parasts heteroseksuāls pāris, kas vēlas tikt pie bērniņa. Ginekoloģe mums pēc tam vairākkārt atvainojās, un turpmāk nekādu sarežģījumu vairs nebija. Jā, tas bija nepatīkami, un varbūt mēs no tā visa varējām izvairīties, bet runāt patiesību tomēr ir daudz patīkamāk nekā melot,» atzīst Ilze.
Meiteņu pāris dzemdībās
Pagāja vēl pāris mēnešu, kamēr tika veiktas visas nepieciešamās pārbaudes, tad tika sagaidīts auglīgais periods un veikta procedūra, kuras laikā Ilzes organismā ievadīja donora Māra spermu. «Nevarēju vien sagaidīt, kad varēs veikt grūtniecības testu. Sākumā tas bija negatīvs, jo laikam tika uztaisīts pārāk ātri. Bet tad tika veiktas asins analīzes, kas apliecināja, ka esmu stāvoklī.
Tā bija liela laime, ka uzreiz paliku stāvoklī.
Grūtniecība noritēja bez sarežģījumiem, tikai neilgi pirms dzemdībām bērniņš sagriezās ar dupsi uz leju, un, lai gan mēģinājām viņu pagriezt pareizā pozīcijā, tas neizdevās. Bijām plānojušas mājdzemdības, tomēr mediķi pieņēma lēmumu, ka Lauma dzims ar ķeizargrieziena palīdzību,» atceras Ilze. Dzemdības sākās dienu pirms plānotās ķeizargrieziena operācijas. Mazā nāca pasaulē Siguldas slimnīcā, Ilzei blakus bija Monta, un uzreiz pēc mazulītes piedzimšanas slimnīcā ieradās arī tētis Māris.
Pēc ķeizargrieziena operācijas mazā Lauma uzreiz nokļuva mammas Montas rokās. Meitenes bija teikušas, ka vēlas, lai Montai ar tikko dzimušo mazuli ir ādas kontakts. «Mazo atnesa uz palātu un pliku uzlika man uz vēdera. Tā mēs kopā dzīvojāmies, viena uz otru skatījāmies un runājāmies. Kad Ilze vēl gulēja uz operācijas galda, slimnīcā ieradās arī tētis Māris. Lai gan dežurējošā vecmāte šķita nedaudz samulsusi, jo mēs viņai nebijām pastāstījušas, ka esam meiteņu pāris, personāls bija atsaucīgs, un mēs neizjutām nekādu diskrimināciju,» atceras Monta.
Esam viena ģimene
Ikdienā Ilze dzīvo pa mājām ar meitiņu, jo ir bērna kopšanas atvaļinājumā. Monta pelna naudu, dodas iepirkties, gādā par jaunām drēbītēm mazulim, plāno kopīgas izklaides un, protams, iesaistās Laumas auklēšanā. «Apzinos, ka ir ļoti svarīgi pavadīt laiku kopā ar mazo, pat to ļoti piedomāju un katru dienu cenšos pabūt ar Laumu divatā.
Mēs ar Ilzi abas esam mammas. Ilze ir mamma-amma, jo baro mazo ar krūti un pašlaik ir neaizstājama, uz to es nepretendēju.
Bet arī es arvien vairāk jūtos kā mamma. Bēbītis jau palīdz šo sajūtu notvert, jo nesavtīgi mīl tevi.
Domāju, ka tradicionālās ģimenēs droši vien ir līdzīgi – vīrietis ne jau no pirmās dienas, kad mazais ir puncī, izjūt to, ka bērniņš būs un kā viss notiks. Es gan ļoti iesaistījos bērniņa gaidīšanas procesā, lasīju visu iespējamo literatūru par grūtniecību, sekoju līdzi, kas mainās, kas notiek puncī, informēju Ilzi. Gāju līdzi arī uz vizītēm pie ārsta, uz sonogrāfijām. Biju visā šajā procesā.
Man prieks, ka draugi arī mani apsveica ar bērniņa piedzimšanu. Arī kolēģi uztver atsaucīgi to, ka man un manai partnerei ir kopīgs bērns, lai gan oficiāli es šim bērnam nekas neesmu,» atzīst Monta. Laumai ir tēta uzvārds, un gan bioloģiski, gan juridiski Māris ir Laumas tētis. Ilze ļoti vēlētos, lai arī Montu atzītu par Laumas vecāku, taču juridiski tas nav iespējams.
Arī Māra partneris Raimonds oficiāli nav Laumas vecāks, bet viņam ļoti dabiski izdodas būt foršam tētim. Abi tēti regulāri tiekas ar Laumu – dodas ar mazo pastaigās, ir mainījuši autiņbiksītes, pārģērbuši, devuši ēst biezenīšus, tēti palīdz arī finansiāli. Ilzes vecāki mazmeitu ļoti gaidīja un arī tagad regulāri apciemo, lai gan Ilzes mamma sākumā bija satraukusies, kā viss būs. Arī Māra un Raimonda vecāki ir sajūsmā par mazmeitu un ir viņu satikuši, tikai Montas vecāki nav atzinuši, ka Lauma ir viņu mazmeita.
Dzīve bailēs?
Latvijā ir samērā daudz homoseksuālu ģimeņu, kurās aug bērni, tikai par to skaļi nerunā, jo vecākiem ir bail – bail no sabiedrības attieksmes gan pret sevi, gan bērniem, kas dzīvo netradicionālās ģimenēs. Ilze atzīst, ka galvenais ir vecākam pašam tikt galā ar savām iekšējām bailēm. «Maksimāli izvairos no konfrontācijas ar sabiedrību.
Lai gan dzīvoju atklāti, nevienam speciāli nedemonstrēju, ka mana partnere ir sieviete. Negribu saņemt negatīvu attieksmi, nosodījumu vai agresiju.
Kamēr mēs esam paši savā lokā, draugu lokā, nosacītā brīvībā, mums ne no kā nav jābaidās, bet, kad tu internetā izlasi visas Latvijas inteliģences viedokli par homoseksuālām ģimenēm, no bailēm sāk trīcēt kājas. Domāju par laiku, kad Laumai būs jāsāk iet dārziņā un cilvēki uzdos jautājumus par mūsu ģimeni, man jau tagad ir bail par to. Bet vecākam pašam ir jābūt iekšēji drosmīgam, lai nenodotu savas bailes bērnam,» atzīst Ilze.
Bažas par bērna orientāciju?
Monta ir pārliecināta – lielākā problēma ir tā, ka daudzi uzskata, ka homoseksuāli vecāki apriori bērnam dod daudz sliktākus dzīves apstākļus, slikti viņu ietekmē, bērna liktenis ir nolemts… «Dzīvojiet, kā gribat, tikai netaisiet bērnus! Kāpēc bērnam jācieš, tā ir jūsu problēma. Bet problēmas rodas tikai tad, kad tu saskaries ar šādām negācijām. Mums, par laimi, ir galvenokārt pozitīva pieredze, tādēļ ir sajūta, ka viss būs kārtībā. Ceru, ka Lauma visu laiku nejutīs sabiedrības spiedienu. Tas bērnu var satraumēt, un man par to ir bail. Mēs esam pietiekami atklātas, un ceru, ka viņai nebūs problēmu pieņemt mūsu ģimenes modeli.
Bet, iespējams, meita negribēs, ka, piemēram, skolā kāds uzzina, ka viņai ir divas mammas.
Tas man būs jāpieņem.» Tomēr – vai nav bažu, ka apzināti savu bērnu audzināt homoseksuāli orientētu, jo viņam ir divi homoseksuālu vecāku pāri? Ilze ir pārliecināta, ka apzināti to nav iespējams izdarīt, jo pati ir uzaugusi absolūti heteroseksuālā ģimenē. «Manā ģimenē ir bijuši mīloši vecvecāki, ir mīloši vecāki un man ir heteroseksuāls brālis, kuram ir divi bērni, ar Montu ir līdzīgi. Tomēr šajās brīnišķīgajās heteroseksuālajās ģimenēs mēs ar Montu esam piedzimušas citādas.
Varu spriest tikai pēc sevis un neuzskatu, ka tā ir vienīgi cilvēka brīva izvēle – būt vai nebūt homoseksuālam. Vecāku attiecību modelis to nevar ietekmēt. Ja Lauma būs heteroseksuāla vai homoseksuāla, tam nebūs sakara ar mūsu seksualitāti un mūsu kā vecāku piemēru!» ir pārliecināta Ilze.
*Visi personvārdi ir mainīti!
