Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dīvainais trauksmes sargs
Lai kādā situācijā nonākam, domas to automātiski analizē. Trauksmi rada nevis domāšana par kādu reālu situāciju, bet gan domāšana pašam par savām neracionālajām un ačgārnajām domām. Galvā maļas katastrofiski scenāriji, kas nepalīdz un nedod risinājumu, – tā arī ir raizēšanās. Dažkārt cilvēki pat mēdz pieņemt raizēšanos kā sava veida apdrošināšanu – ja es neraizēšos, tad gan kaut kas slikts notiks!
Un tagad iedomājies milzīgu ēku. Pie ieejas sēž apsargs, kuram visas briesmas ir vienlīdzīgas. Viņš nevērtē, kuras ir īstas un kuras ne, tāpēc spiež trauksmes pogu, tiklīdz kaut kas šķiet aizdomīgi. Iet garām melnā ģērbies cilvēks, sargs spiež pogu – ja nu garāmgājējs ir terorists! Ienāk vīrs ar skūtu galvu, sargs tūliņ spiež trauksmes pogu – ja nu bandīts! Virtuvītē uz plīts uzlikts katliņš ar rīsiem, sargs spiež trauksmes pogu – ja nu piedeg! Visi ēkas iemītnieki ikdienu pavada trauksmes sirēnu pavadībā, un tā dienu no dienas!
Pamanīji līdzības ar savu iekšējo trauksmi? Cik reižu ir bijis tā, ka tu jau zini, kā būs un kas būs, kreņķējusies un domā par savu kreņķēšanos uz priekšu un atpakaļ, pārgursti no šīm domām, bet galu galā viss ir beidzies tā, ka tu priecājies: nu redz, Dieviņš nav mazais bērns, skat, kā visu sakārtoja, es tā pārkreņķējos! Tomēr var pienākt brīdis, kad saproti: tavs trauksmes sargs rīkojas tā, kā tev nepatīk, – viltus trauksmes griezīgā skaņa liedz tev normāli strādāt un dzīvot.
Gribētos teikt: nevajag man tādu sargu – šo atlaižu ar ierakstu darba grāmatiņā un ņemu vietā citu!
Izrādās, tā nu nebūs. Kāds nu kuram trauksmes sargs dots, ar tādu darba līgums noslēgts uz mūžiem: savu daļu devusi iedzimtība, savu – audzināšana, personības tips, dzīves pieredze utt. Tomēr tā nu gluži nav, ka jādanco tikai pēc sava pārcentīgā trauksmes sarga stabules. Tieši otrādi – savu trauksmes sargu var paskolot.
Mācies nekreņķēties!
1. Kreņķēšanās vietā – plānošana. Trauksme rada scenārijus, kuriem nevis meklē risinājumu, bet mudina no tā bēgt: trauksmes sargs izdomā vienu negatīvo scenāriju, bet tas ir tik briesmīgs, ka pat domāt par to negribas, tādēļ izdomā nākamo un tad vēl nākamo. Tas, ko šajā brīdī var darīt: noķert savu neracionālo domu un pajautāt, kāda ir iespējamība, ka tā tiešām notiks. Ja šāds scenārijs nav reāls, precizē reālo scenāriju un tam arī gatavojies – liec pretī plānu: ja notiks tā, es darīšu tā. Katrs kreņķis, kam pretī ir risinājums, ir lemts pašiznīcībai, jo tev vairs par to nav jādomā.
2. Uzraksti vai izrunā! Jau tas, ka atzīsti savu trauksmi, ir palīdzoši – ir ļoti svarīgi pieņemt savas emocijas, nevis no tām bēgt. Sākumā nebūs nemaz tik vienkārši dalīties tajā, par ko tu uztraucies, bet nekas – trenējies, gan izdosies! Uzraksti, par ko tu kreņķējies, vai arī pastāsti kādam, kurš ir gatavs klausīties. Tava raizēšanās nav muļķības – pret to jāizturas cieņpilni!
- Ja draudzene tev sāk stāstīt, ka viņa ir par kaut ko ļoti, ļoti sakreņķējusies, nevajag mesties kaut ko risināt.
Galvenais – noklausies, pieņem un saproti, nemēģinot pārliecināt, ka tur nav nekā, par ko raizēties.
Pats svarīgākais ir nosaukt emocijas vārdā, pietiks, ja teiksi: vai, kā tu esi noraizējusies!
3. Mācies paļauties! Tu taču zini – lai kā un ko tu domā, dzīve rit savu gaitu, tev ir jādara labākais, ko vari darīt, bet vienlaikus jāpaļaujas, ka notiks tā, kā notiks. Kristieši saka: ieliec visu Dieva rokās. Paļāvība nenozīmē tikai ticību Dievam, bet jebkam palīdzošam – arī tam, ka tāda ir pasaules kārtība: viss notiks tā, kā tam jānotiek. Trauksmei ir cieša saikne ar vēlmi visu kontrolēt, bet arī tas nav iespējams, jo notiek gan labais, gan sliktais – tāda ir dzīve. Ir tik daudz gudru atziņu par ļaušanos dzīvei. Piemēram, ja problēmu var atrisināt, tad tā nav problēma, ja nevar atrisināt, tad nemaz nav vērts par to domāt. Vai arī: ja nevar mainīt apstākļus, jāmaina attieksme. Taisnība vien ir, vai ne?
4. Pierādi, ka trauksmei nebija pamata. Šis ir ļoti foršs paņēmiens – vajadzēs gan drosmi, gan saņemšanos, bet tas būs tā vērts. Sevi ir jāpieradina pie situācijām, no kurām ir bail, un trauksme tieši par to arī liecina – tev no šīs situācijas ir bail. Lec tajā kā aukstā āliņģī, savam trauksmes sargam pierādot, ka trauksmes celšanai nav pamata. Ja domā, ka ar bērnu noticis kaut kas slikts, nevis domā par to, bet piezvani viņam! Un tad, kad viss noskaidrojies, vari savam trauksmes sargam teikt: ko tu te velti cel paniku? Ar vienu šādu stāšanos pretī bailēm gan nepietiks –jāsaņemas un sargs jāpaskolo vēl un vēlreiz, līdz tas iemācās, ka ne vienmēr ir noticis vissliktākās, un velti trauksmi vairs neceļ.
Trauksmes klasika – domāšanas kļūdas
Šīs pieļauj ne tikai tu, bet daudzi citi: redzi, izveidots pat vesels saraksts! Izmanto šo sarakstu! Tiklīdz kas tāds ienāks prātā, uzreiz zināsi: o, šī ir domāšanas kļūda, un vismaz centīsies to labot, neturpinot prātā malt muļķības.
- Pārmērīga vispārināšana. Pārsteidzīgi visaptveroši negatīvi secinājumi, kas ievērojami pārsniedz reālās situācijas kontekstu. Piemēram, nu, protams, man jau NEKAD neveicas! Tā VIENMĒR notiek TIKAI ar mani! Es NEKO nespēju paveikt, kā nākas! Es NEVIENAM nepatīku!
- Melnbalta domāšana: visu vai neko! Tas nozīmē ikvienu situāciju kategorizēt divās daļās. Piemēram: ja es nespēju to paveikt ideāli, tad labāk nemaz nesākt. Ja neesmu vislabākā, tad neesmu nekas.
- Domu lasīšana. Tas nozīmē pārliecinoši pieņemt, ka tu labi zini, ko citi domā, un pat nepieļaut, ka viņi varētu domāt ko citu. Ja tev priekšnieks iedod kādu sarežģītāku darbu, tad tikai tādēļ, lai tevi iegāztu un pazemotu.
Ja kāds tevi nepasveicina, tad tūliņ zini, ka viņš tevi pat redzēt negrib, nevis vienkārši nepamanīja.
- Personifikācija. Pārliecība, ka viss, kas notiek vai ko citi dara, ir tiešā veidā saistīts ar tevi. Piemēram, vīrietis restorānā TĀ blenž, jo domā, ka tu esi ļoti neglīta (nevis tāpēc, ka pieskata ārdurvis, jo kādu gaida), vai arī – kolēģe speciāli nokavēja tikšanos, lai tikai tevi nokaitinātu.
- Pareģošana. Absolūti negatīva nākotnes pareģošana, pat neapsverot citus, daudz reālākus nākotnes scenārijus. Piemēram: ja es šo uzdevumu nepaveikšu labi, mani atlaidīs no darba, bet citu darbu es nemūžam neatradīšu, tāpēc pazaudēšu arī dzīvokli…
- Apgalvojumi par vajag un jābūt. Tās ir skaidras, noteiktas idejas par to, kā un kam jānotiek – kā tev un citiem ir jāizturas, pārspīlējot negatīvās sekas, ja kaut kas tomēr notiktu citādi. Piemēram: man braukšanas eksāmens ir jānokārto jau ar pirmo reizi. Vai arī: ja reiz kādu mīl, tad visām interesēm obligāti jāsakrīt.
- Pozitīvo lietu noraidīšana. Tā ir iegalvošana sev, ka tas labais, kas ar tevi notiek, neskaitās vai arī tam nav nozīmes. Piemēram: es izstrādāju veiksmīgu projektu, bet tas neskaitās, jo man vienkārši paveicās. Vai arī: es labi nokārtoju eksāmenu, bet uz to jau katrs muļķis būtu spējīgs – vienīgo grūto jautājumu es nemaz nezināju.
- Negatīvās birkas. Radikālu raksturojumu piedēvēšana sev vai citiem. Piemēram: es esmu pilnīgi stulbs, tas ir pilnīgs idiots, tam tiešām nav visi mājās utt.
- Ja nu? Arī šā jautājuma uzdošana, atbildi nemaz neatrodot, ir domāšanas kļūda. Piemēram: ja nu es netikšu galā, ja nu es uztraukšos, ja nu es kaut ko sajaukšu…
