Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirmais zvans. Pazudušie
Divus žiperīgus trešklasniekus – dēlu un viņa draugu – vedu apēst pa burgeram. Drauga mamma palūdza, vai varu paņemt līdzi arī mazo brālīti, pirmklasnieku. Protams! Mamma vecākajam puikam piekodināja – kad nāksim atpakaļ, lai piezvana. Gājām kā zelta gabaliņi – lielie puikas pirmie, es aizmugurē, lai neizlaistu no acīm, mazais brālītis man pie rokas kā pielīmēts.
Paēduši, izblēņojušies un izsmējušies tādā pašā gaitā gājām atpakaļ, puikām rokās pa balonam. Pie daudzdzīvokļu mājas ārdurvīm, mudinot vecāko puiku zvanīt mammai, izrādījās – mamma paņēmusi viņa skolas somu, un telefons palicis tajā. Ārdurvju kodu brāļi zināja, manā acu priekšā uzskrēja pa kāpnēm uz dzīvokli.
Iedama prom, otrpus ielai satiku puiku mammu. Viņa bija izbrīnīta: kur bērni!? Rādīju uz pārdesmit metru attālajām mājas durvīm – tikko uzkāpa augšā. Mamma sāka skriet. Stāvēju un gaidīju. Pēc mirkļa viņa zvanīja un kliedza, ka bērni pazuduši. Ar prātu sapratu, ka bērni nevarēja pazust, bet… viņu nebija.
Pēc brīža puikas atradās – netikuši dzīvoklī, bija iegājuši pie kaimiņienes. Fū… Viss bija beidzies labi, bet uztrauktā mamma rakstīja, zvanīja un kliedza, ka esmu rīkojusies absolūti bezatbildīgi, ka nekad vairs man neuzticēs savus bērnus, jo atstāju viņus vienus pašus! Jutos ārkārtīgi vainīga un simtkārt atvainojos. Lai gan likās, ka uz mani kliedz par daudz, sodīju sevi un neaizstāvējos, jo otrai mammai noteikti bija vēl sliktāk.
Tomēr jutos briesmīgi – reiba galva, trīcēja rokas, dunēja sirds.
Nesaprazdama, kas ar mani notiek, atcerējos par uzticības tālruni un piezvanīju. Sarunā noskaidrojām – visvairāk pārdzīvoju, ka mani uzskata par bezatbildīgu, lai gan tāda neesmu. Zinu, ka bezatbildīgi nepametu bērnus – tas bija pārpratums, tomēr vienlaikus man bija jāpieņem un jāciena zēnu mammas satraukums.
Otrais zvans. Netaisnība
Dēls ar milzīgu centību gatavojās sporta sacensību atlasei. Konkurence bija liela, viņš uzvarēja – rīt jādodas pārstāvēt valsti. Nosvinējām panākumu ar mazām kūciņām. Pienāca nākamā diena. Pēdējā treniņā pirms došanās uz lidostu dēls satraumēja kāju. Uz sacensībām viņa vietā aizlidoja cits sportists. Piedzīvoju to pašu sajūtu, ko toreiz: reiba galva, trīcēja rokas, dunēja sirds. Draudzene piedāvāja nomierinošu ripiņu, bet neņēmu, teicu – esmu nevis uztraukusies, bet ļoti bēdīga.
Izskatījās, ka dēls ar savu sportista pieredzi un rūdījumu tiek galā labāk par mani. Noraudāja, pacilāja sacensībām izsniegto apģērbu ar Latvijas simboliku un, kruķus pie gultas nolicis, aizgāja gulēt. Toties mana mammas sirds lūza par netaisnīgumu – tā nevajadzēja, tā nedrīkstēja notikt! Es redzēju, kā viņš centās, kā sapņoja, kā cerēja, kā uzvarēja! Viņš bija godīgi nopelnījis iespēju pārstāvēt valsti!
Naktī pamodos ar mežonīgām sāpēm kājā. Nespēju noticēt – kāju satraumēja dēls, bet sāp man!
Visu nākamo dienu bira asaras, neviens mierinājums nederēja. Kāds teica – tātad nebija lemts. Kāpēc, pasakiet man, kāpēc nebija lemts? Kāds teica – Dievs sargāja no kā vēl sliktāka. Kā tad!
Kad trešo nakti pēc kārtas pamodos saraudātā spilvenā, vīrs sāka par mani nopietni uztraukties – viņš tiešām nezinot, kā palīdzēt.
Es arī pati sevi vairs nepazinu. Zvanīju uzticības tālrunim.
Gribēju visu mierīgi izstāstīt, bet nevarēju parunāt. Psiholoģe jautāja, cik laika kopš notikuma pagājis. Četras dienas. Viņa prasīja, vai parasti ar visu tieku viegli galā. Teicu jā – katru problēmu risinu te un tagad. Psiholoģes teiktajā sadzirdēju atļauju bēdāties, jo – kas gan ir četras dienas pret dzīvi. Var jau būt, ka tajās izraudāju visu, kas vien bija izraudams, jo ikdienā nekāda čīkstule neesmu. Tomēr vienlaikus man bija jāizdomā, ko darīšu, lai justos labāk. Iešu vannā. Iešu ārā ar suni – garu, garu gabalu. Vēl psiholoģe atzina, ka esmu emocionāli ļoti, ļoti tuva ar dēlu. Tik tuva, ka viss ķermenis jūt līdzi. Pieņēmu savu bēdu, vēl mazliet pabēdājos, un tad jau pamazām pārgāja.
Par šiem notikumiem nevaru pasmieties vai runāt viegli. Lai arī no malas var izskatīties, ka nekā TĀDA tur nebija, es cienu savus pārdzīvojumus. Izrādās, reizēm it kā no nieka var sāpēt tik neizskaidrojami dziļi, ka brīnies pati par sevi. Tāpēc labi zināt, ka tepat, zvana attālumā, ir kāds, kas sadzird tevi tādu, kāds tobrīd esi. Piezvani uzticības tālrunim!
