Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Šito zālīti neēdīsim!
Gliemežu audzēšana sākās ar tonnu ēdamo parka vīngliemežu. «Kad pārcēlos uz laukiem, domāju, ko darīt. Ceļojot sapratu, ka gliemeži ir tādi mazi zvēriņi, kas nevarētu prasīt lielas pūles. Un turklāt ēd zāli – kas var būt labāks! Apēdīs visu zāli, nebūs jāpļauj,» viņa stāsta. Pabeidza gliemežu audzētāju kursus, un viss šķita viegli un skaisti.
Bet nenotika tā, kā Antra bija iecerējusi. Izrādījās, ka zāli savos aplokos viņi nemaz neēd. Blakus pļaviņā tā pati zāle ir maiga un mīksta, bet voljēros nepļauta kļūst cieta un negaršīga.Tad nu Antra pļauj saviem gardēžiem gārsu, plūc pienenes un āboliņu. Nes nātres, kāpostus, ķirbjus ar visiem lakstiem, gurķu un burkānu mizas…
« Kad ēdam arbūzus, sametam mizas, un tās nograuž tā, ka paliek tikai zaļi svītrotā miziņa papīra plānumā,» Antra smejas.
Palaikam gliemežiem dod arī gliemežu spēkbarību – granulas, ko sajauc ar ūdeni līdz putras konsistencei. Tas nodrošina vitamīnus un mikroelementus, kuru varbūt viņas zemē nepietiek.
Bet no aplociņiem viltīgie mīkstmieši mūk. Vienvasar Antra rītos zālē pa visu pļaviņu spaiņiem lasīja bēgļus. Elektriskais gans gar voljēru malām iedarbojas, kad gliemezis uzkāpis vienlaikus uz abiem vadiem.
Taču gliemeži to atkoduši un tagad rīkojas kā pieredzējuši banku laupītāji – viens uzkāpj uz viena vada, otrs pārlien pāri un kāpj uz nākamā, bet pārējie bēgļi, savus četrus ragus grozīdami, kā pa tiltiņu pāri.
No Antras leksikas uz neatgriešanos pazudis arī teiciens velkas kā gliemezis. Izrādās, tie pārvietojas diezgan mundri – kad pļaujot kāds bēglis tiek nolikts maliņā, lai pēc brīža savāktu, pēc trim minūtēm tur vairs neviena nav.
Guļ kā ērkšķrozītes
Gliemeži izvēlīgi nav tikai pret ēdienu vien, bet kaprīzi arī pret laika apstākļiem. Pēc ziemas guļas mostas tikai maija sākumā. Un arī karstums viņiem nepatīk. Tad viņi ir jāaplaista, stāsta saimniece.
Citādi šie mīkstmieši vienā mierā dodas tādā kā vasaras guļā – aizver mājas ar plēvītēm, neēd, neaug lielāki un nelaiž pasaulē mazos gliemezēnus. Tāpēc karsto un sauso dienu vakaros viņus laista (dienā nedrīkst, citādi izlīdīs no mājām un izcepsies!), uzliek mazliet putras un nakts dzīvniekus gliemežus izvilina vakariņās.
Puse gliemeža dzīves jau tā paiet zem zemes – septembrī viņi ieskrūvējas zemē un aprīļa beigās vai maija sākumā skrūvējas no tās laukā. Ieskrūvējas kā lielas skrūves, desmit centimetru dziļumā. Otrreiz viņi skrūvējas zemē, kad laiks dēt oliņas.
Pēc garās ziemas viņi pieēdīsies un tad meklēs savu otro pusīti. Gliemežiem mīlas moku nav – hermafrodīts gliemezis ir vienlaikus gan mamma, gan tētis. Tomēr viņiem vajag otru gliemezīti, lai mīlīgi salīmētos kopā un raidītu viens otram mīlas bultas. Pēc tam atkabinās, skrūvējas zemē un abi dēj olas.
To, kad dēt olas, gliemeži izlemj paši – var tūlīt, var vēlāk, kad labāks laiks.
Jūlija beigās izšķīlušies gliemežu bēbji lien no zemes ārā ar visām mājām. Gliemezis nodzīvo visu mūžu ar vienu un to pašu māju un nekad neiziet no tās pavisam ārā.
Gliemežvāka galotnē ir visi dzīvībai svarīgie orgāni – plauša, aknas, nieres, sirds. Tāpēc galotnīti nedrīkst saspiest. Ja māju satraumē citā vietā, gliemis to salāpa un aizdziedē pats.
Latvietis nav gliemežēdājs
Sākumā Antrai bija tonna gliemežu. Cik tagad? «Apmēram tikpat daudz vai mazāk. Kaut kas ir atdots, kaut kas aizgājis postā, kaut kas piedzimis,» viņa rēķina. Rudeņos viņa aptuveni tonnu vai pusotras atkal salasa un atdod pārstrādātājiem.
Kur tad bizness? «Tas nav nekāds bizness!» viņa smejas. «Ja atver gliemežu audzētāju asociācijas mājaslapu, tur parādās ap 200 vīngliemežu fermu, un Kandavas novadā kādas sešas. Es te vairs nezinu nevienu. Domāju, arī citi atmetuši ar roku. Droši vien daudzi ir reāli aplauzušies – gliemežus vienkārši nebija, kur likt.
Cik ir to, kas grib ēst gliemežus? Varbūt kāds. Daļa pagaršos vienu reizi mūžā. Lielākā daļa nekad. Gliemezis Latvijā nekad nebūs uz galda kā tradicionāls ēdiens.
Ja nav, kur tos realizēt ārpus Latvijas, tas nav bizness.
Francūži būtu ar mieru pirkt, bet viņiem vajag vienā piegājienā pāri 150 tonnām, ko Latvijā nevar nodrošināt. Var uz ārzemēm piedāvāt ražojumus, bet līdz pagājušajam gadam nebija ražotņu, kur gliemežus pārstrādāt. Tagad ir. Bet, ja neatradīs, kur tos pārdot ārpus Latvijas, te nepirks tādos daudzumos,» stāsta gliemežu fermas īpašniece.
Arī viņa savus gliemežus atdevusi uz pārstrādes cehu Zasā, kur sāk ražot gliemežu konservus. Ar ķiplokiem, zaļumiem, tomātiem, olīvām… Bez mājiņām, tikai filejas.
Saviem ciemiņiem viņa piedāvā degustāciju burgundiešu gaumē – ar sviestu un pētersīli. Tad pie viņas pa burciņai nopērk arī gliemežu konservus – suvenīram, pagaršošanai.
«Arī degustācija jau nav ļoti pieprasīta. Ir cilvēki, kas par to priecīgi, bet ir tādi, kuri nemūžam neēdīs!
No tiem, kas pie manis pagaršojuši, kādi desmit teikuši: «Šausmas!» Lielākā daļa pēc pagaršošanas atzīst: «Jā! Ir normāli. Diezgan garšīgi.»
Bet lēti tas nav, nekad nebūs un nav nekur pasaulē. Lai gliemezis tiktu līdz šķīvim, tas ir liels roku darbs. Un arī Francijā skaitās delikatese,» viņa stāsta.
Drīzāk vaļasprieks
Ja pie Antras atbrauktu kāds, kuram ir pļaviņa un doma par gliemežu audzēšanu, ko viņa varētu ieteikt? «Neaudzēt! Pirmajā gadā, kad izveidoju fermu, brauca cilvēki, un es teicu – katrs, kuram ir pļaviņa, varētu to darīt. Tad varbūt mēs savāktu tās 150 tonnas un kāds francūzis atbrauktu un tās paņemtu. Bet jau pirmajā rudenī pati biju uzkārusies un vispār nezināju, ko tālāk darīt.
Kad es izdomāju, ka to darīšu, tad gāju kursos, mācījos, kā audzēt, kā būvēt voljērus. Tad likās, ka pavisam viegli, nekas nav jādara, tikai rudenī saskaiti naudu. Bet īstenībā tā ir baigā ņemšanās.
Sprigans pensionāru pāris, kam nav valsts darba, bet ir spēks un gribēšana kaut ko darīt, ar to var nodarboties. Bet bizness tas nav. Drīzāk vaļasprieks.
Man lielāks bizness ir no tā, ka brauc cilvēki un skatās. Bet mani tas apmierina, jo es gliemežus nemaz negribu nogalēt.
Arī ar tiem, ko dodu degustēšanai, pati nenodarbojos, bet esmu atradusi vienu puisi, kurš sagatavo. Nekāda lielā peļņa no tā nav, bet mīnusos arī neesmu.»
Antra un vairums citu Latvijas audzētāju audzē tos pašus parka vīngliemežus, kas pie mums dzīvo savvaļā. Daudzviet pasaulē audzē no siltākām zemēm nākušos vīngliemežus, kas izaug uz pusi ātrāk.
Mūsējie līdz ēdamam izmēram, trīsarpus centimetriem, izaug divu gadu laikā, dienvidu brāļi – gada laikā. Taču, lai tos audzētu pie mums, vajadzīgs angārs. Latvijā esot daži tādi audzētāji, bet tad vajadzīgi nopietni sākuma ieguldījumi.
Ar ko Antras gliemezis atšķiras no tā, kas staigā kaut kur savvaļā pa Daugavmalu? «Ne ar ko. Tikai ar to, ka dzīvo voljērā un spiests ēst to, ko saimniece iemet, nevis to, ko pats atrod. Bet patiesībā – tas pats gliemezis,» teic Antra.
Vīngliemežus pirms gadiem piecsimt šurp atveda vācu mūki kā gavēņa laika ēdienu: mūki gliemezi neuzskatīja par gaļu un tā bagātināja savu ēdienkarti. Bet apstākļi bija labi, gliemeži izmuka no klosteru dārziem, un tagad viņu ir daudz – ap Daugavu, ap Bausku, pie Talsiem… Cēsnieki, kas atbraukuši pie Antras, gan brīnījušies – Vidzemē tādus brīvā dabā neesot redzējuši.
Eksperta viedoklis
Vai izdevīgi Latvijā audzēt vīngliemežus?
Imants Vītoliņš vadīja Vīngliemežu audzētāju skolu Kuldīgā, pats tos audzēja un darbojās Vīngliemežu audzētāju biedrībā, taču tagad Latvijā to vairs nedara.
«Gliemežu audzēšana Latvijā tagad ļoti samazinājusies, un es pat domāju, ka faktiski apstājusies.
Tā nav rentabla. Daba ir mainījusies, ziemas nav, gliemeži ilgi nedodas ziemas guļā un barojas, bet pēc tam uznāk sals, un tie aiziet bojā.
Audzētavās iesprostotie gliemeži tāpēc aiziet bojā ātrāk nekā savvaļā. Arī lietuvieši ir apturējuši audzēšanu. Es pats joprojām ar to nodarbojos, bet vairs ne Latvijā. Tagad man kopā ar partneriem ir ražotne Čehijā. Ja kāds vēlas audzēt savam priekam, tad, protams, var to darīt.»
Raksts publicēts pirms vairākiem gadiem žurnālā «IEVAS Māja».