Jau senie jūrasbraucēji ticēja, ka minerāli, piemēram, granāts, kalcedons, akvamarīns, kalnu kristāls, sargā no vētras, kuģu katastrofas, pirātu uzbrukumiem. Cilvēki ticēja, ka maģisks amulets aizsargā no ļaunas acs, tas palīdz vairot bagātību, izbēgt no nabadzības, izvairīties no ienaidnieka zobena, slimībām. Amuletu kā kulonu nēsāja ap kaklu, kā piespraudi pie apģērba, ar to rotāja zirgus un mājlopus. Mistiskas zīmes, figūras un simbolus, kuriem piedēvēja unikālas īpašības, iegravēja gredzenos, rokassprādzēs, auskaros, tās iegreba kaula vai koka piekariņos. Augstdzimušiem ļaudīm īpaši populāri bija no pusdārgakmeņiem un dārgakmeņiem veidoti amuleti.
Talismans var būt jebkurš priekšmets, kas uzlādēts ar cilvēka enerģiju un ticību, – kulons, olis, gliemežvāks, kastanis, čiekurs, rotaļlieta… Piemēram, ja cilvēks tic, ka talismans pārrunu laikā ar potenciālo darba devēju viņam palīdzēs iegūt amatu, un to arī dabū, tad arī nākamreiz atbildīgos brīžos tas viņam būs kabatā. Talismans ir kā drošības spilvens, spieķītis, pie kā, kāpjot kalnā, pieturēties. Jo ilgāk viņš to nēsā, jo biežāk veiksmes brīžos tam pieskaras, jo tas kļūst stiprāks. Kā izvēlēties veiksmes talismanu? Talismans parasti pie cilvēka pats atnāk. Piemēram, sieviete paņem rokās jašmu, viņai minerāls iepatīkas, un tas kļūst par veiksmes akmeni. Cits piemērs – cilvēks kolekcionē vardes un piepeši ārzemēs suvenīru bodītē ierauga īpašu vardīti, kura ir kaut kas vairāk nekā kolekcijas priekšmets. Šī vardīte kļūst par viņa veiksmes talismanu. Bet cits par savu veiksmes simbolu izvēlas nelielu svētbildi vai salocītu zīmīti ar omītes stiprajiem vārdiem. Viss, kam cilvēks tic, kas viņu saista un iepriecina, ir viņa veiksmes un aizsardzības amulets.