Rīga +4°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Par laimi, garām ir laiks, kad nepieciešamība doties pie psihoterapeita likās kas slēpjams vai vismaz neparasts. Cilvēki palīdzību un atbalstu meklē gan ārējas krīzes situācijās (tuvinieka zaudējums, šķiršanās, atlaišana no darba), gan arī piedzīvojot iekšēju krīzi – visbiežāk tā ir noteikta vecumposma krīze vai eksistenciālā krīze, kad, piemēram, no mājas ir aizgājuši pieaugušie bērni, kaut kas mainījies ģimenē, kad šķiet, ka zudusi dzīves jēga.
Dažkārt pie psihoterapeita nāk ar situācijām, kad gribas dzīvē kaut ko mainīt, bet nesanāk – iepriekšējais problēmu risināšanas veids vairs nestrādā. Tātad vajadzīgs cits veids, kā risināt jautājumus un kā sev palīdzēt, un profesionālis var palīdzēt to atrast.
Te nu ir būtisks jautājums – pie kāda speciālista doties? Izvēle ir tik plaša – psihologi, psihiatri, dažādu skolu un virzienu psihoterapeiti, nesen šajā lauciņā sevi pieteikuši arī kouči… Kā atrast savējo?
Kas ir kas?
Mēģināsim izpētīt situāciju. Vispirms jāsaprot, ar ko īsti atšķiras visi tie speciālisti, kuru profesija sākas ar psi-.
- Psihologs arasti nodarbojas ar konsultēšanu noteiktās krīzes situācijās vai saistībā ar konkrētiem simptomiem (fobijas, bezmiegs), kā arī var sniegt psihologa atzinumus. Psihologa darbā pieejami mērinstrumenti – dažādas aptaujas, anketas, testi, ar kuru palīdzību var novērtēt personības iezīmes, kognitīvās spējas, arī klienta trauksmes līmeni vai depresiju. Izšķir sešu jomu psihologus: klīniskos un veselības, darba un organizāciju, izglītības un skolu, juridiskās psiholoģijas, konsultatīvās un militārās psiholoģijas.
- Psihoterapeits strādā ne tikai ar simptomiem, bet jau ar personības izmaiņām dziļākā līmenī, līdz ar to var risināt nopietnas traumas vai traucējumus. Te kontakts ar terapeitu ir dziļāks, un izveidojas tā sauktās terapeitiskās attiecības.
Ir divas speciālistu grupas. Ārsti psihoterapeiti vispirms ir studējuši medicīnu un tad apguvuši psihoterapiju. Savukārt psihoterapeiti, kas nav mediķi (visbiežāk kā bāzes izglītība ir psiholoģija), saskaņā ar šābrīža nostādnēm tiek saukti par psihoterapijas speciālistiem. Tas nenozīmē, ka viņi nav pietiekami izglītoti vai kvalificēti, tas vairāk saistīts ar likumdošanas īpatnībām.
Ir pareizi teikt, ka ārstam psihoterapeitam ir pacienti, bet psihoterapijas speciālistam – klienti.
- (Vienkāršības labad tālāk lietosim vienotu apzīmējumu – psihoterapeits.) Kopumā psihoterapeiti pārstāv ļoti plašu skolu, metožu un virzienu loku – eksistenciālo terapiju, geštaltterapiju, ģimenes psihoterapiju, psihodrāmu, psihoorganisko analīzi, kognitīvi biheiviorālo terapiju. Problēmas skaidrojums katram psihoterapijas virzienam varētu būt līdzīgs, bet risinājums atšķirsies.
- Psihologs un psihoterapeits strādā ar kopumā psihiski veseliem cilvēkiem. Ja rodas pamatotas aizdomas par to vai citu psihisku diagnozi, cilvēks tiek nosūtīts pie psihiatra. Viņš strādā ar pacientiem, kam ir psihiskas grūtības un psihiskas slimības. Tiesa, daļai psihiatru ir arī psihoterapeita kvalifikācija, tātad viņu pacienti var būt arī psihiski veseli.
- Vēl ir mākslas terapeiti. Tās ir ārstniecības personas, kam ir maģistra grāds veselības aprūpē un mākslas terapeita profesionālā kvalifikācija ar specializāciju kādā no mākslas veidiem (vizuāli plastiskā māksla, deja un kustība, mūzika, drāma).
- Koučs ir samērā jauna parādība mentālās aprūpes lauciņā. Pie kouča pēc palīdzības pārsvarā vēršas ar jautājumiem, kas attiecas uz darba vidi – par izaugsmi karjerā, attiecībām darbavietā, to, kā labāk vadīt komandu. Koučs lielākoties strādā ar klienta tagadni un nākotni, ar pārliecībām, emocijām un domām, kas aktuālas tieši šobrīd, fokusējas uz rezultātu. Reizēm koučinga sesijas var labi kombinēt ar psihoterapiju.
Jautājumi, kas palīdzēs atrast savu speciālistu
Ko izvēlēties – ārstu psihoterapeitu vai psihoterapijas speciālistu?
Viena atbilde – ja emocionālos pārdzīvojumus pavada psihosomatiski simptomi (galvassāpes, kuņģa čūla, gastrīts), labāk izvēlēties psihoterapeitu ar medicīnisku bāzi. Šis speciālists arī būs tiesīgs izrakstīt medikamentus, ja tie nepieciešami, tostarp antidepresantus.
Ja runa ir, piemēram, par attiecībām ar partneri vai vecumposma krīzi, var meklēt psihoterapijas speciālistu – ģimenes terapeitu vai Junga analītisko psihoterapeitu. Tāpēc vērts iepriekš noskaidrot, kādu virzienu konkrētais speciālists pārstāv, jo psihodinamiskās orientācijas terapeiti, ģimenes terapeiti un kognitīvi biheiviorālie terapeiti izmantos atšķirīgas metodes. Ja aktuāli ir, piemēram, dzīves jēgas meklējumi, piemērotāka varētu būt eksistenciālā psihoterapija. Izvēloties Junga analīzi, jāņem vērā, ka tā prasīs daudz laika, intereses un atvērtības iedziļināties arī savos sapņos, zemapziņā.
Geštaltterapija būs piemērota, ja esi gatava ne tikai sarunām, bet arī dažādiem uzvedības eksperimentiem.
Izvēloties psihoorganisko analīzi, jāņem vērā, ka tur ir ļoti daudz dažādu ķermeniski orientētu darbību. Ja iesi pie mākslas, mūzikas, drāmas vai deju un kustību terapeita, šie speciālisti izmantos mākslas līdzekļus, tehnikas un paņēmienus, notiks saruna par radošo procesu vai radīto darbu.
Sieviete vai vīrietis? Vecums? Vieta?
Tā kā terapijā ļoti svarīga ir uzticēšanās, jāsaprot, vai jutīsies komfortabli, apspriežot kādu delikātu tēmu ar viena vai otra dzimuma speciālistu. Tiesa, nereti notiek tā, ka sākotnējais jautājums un problēmas formulējums, ar kuru vērsies pēc palīdzības, vēlāk transformējas jau kādā citā tēmā.
Ir cilvēki, kas vairāk uzticas speciālistiem ar lielu dzīves un darba pieredzi. Var būt arī otrādi – lielāku uzticību vieš jauni cilvēki, kas apguvuši jaunākās metodes un ir pilni jaunības entuziasma. Bieži vien cilvēki izvēlas terapeitu apmēram savā vecumā.
Dažkārt cilvēks jūtas drošāk, ja speciālists pieņem kādā medicīnas iestādē – poliklīnikā, veselības centrā, palīdzības centrā. Cits ērtāk jūtas atsevišķā privātpraksē. Palīdzības kvalitāti tas parasti nemaina.
Cik daudz laika esmu gatava veltīt psihoterapijai un cik maksāt?
Pirmā vai pat vairākas pirmās vizītes ir iepazīšanās, izvērtēšanas vizītes. Retu reizi tiešām pietiek ar vienu vizīti, parasti nopietns terapeitiskais process ir vismaz desmit seansu, taču bieži vien vajadzīgi mēneši un pat gadi. Par to vienojas ar speciālistu.
Arī par samaksu, lai gan parasti psihologam vai psihoterapeitam ir noteikta cenas amplitūda.
(Psihoterapijā pastāv uzskats, ka klientam vai pacientam ir jāmaksā sev samērīgi nozīmīga summa, jo tas palīdz novērtēt sniegto palīdzību un motivē darboties.
Tas, kas ir par velti, nešķiet vērtīgs un neveicina terapijas mērķa sasniegšanu.) Lētākas terapijas iespējas piedāvā vēl studējošie, un, tā kā viņu darbu uzrauga supervizori (vismaz tā jābūt), uztraukumam par procesa kvalitāti nav pamata. Par bezmaksas psiholoģisko palīdzību var interesēties savas pašvaldības sociālās palīdzības dienestā. Psihiatra vizītes var būt valsts apmaksātas.
Gribu individuālas vizītes vai darboties grupā?
Grupā ir iespēja iegūt atgriezenisko saiti un citu dalībnieku atbalstu, kuriem ir līdzīgas problēmas, pārdzīvojumi, tādējādi gūstot drošības izjūtu. Iespējams, svarīgs arī ekonomiskais faktors – grupas dalībniekam ir mazākas izmaksas.
Draudzene ieteica?
Samērā bieži psihoterapeitu izvēlas pēc draugu un paziņu ieteikumiem. Tas nav nepareizs ceļš, tikai jārēķinās – tas, ka zāles palīdz vienam, nenozīmē, ka tās palīdzēs arī visiem citiem. Atšķiras gan problēmas, kas jārisina kopā ar psihoterapeitu, gan cilvēku raksturs, temperaments, turklāt ne visas metodes der visiem.
Par atsauksmēm runājot, der atcerēties, ka terapijas uzdevums nav radīt patīkamas izjūtas, tās var būt arī sāpīgas. Terapijas laikā notiek dažādi procesi, arī konfrontācija, un, ja klients vai pacients pārtraucis terapiju tieši tādā smagā brīdī, viņam pret speciālistu var būt ļoti negatīva nostāja, kas nebūt nav objektīva.
Speciālistu var izvēlēties, izmantojot internetu, – profesionālo asociāciju un biedrību mājaslapās.
Parasti tur ir speciālista foto, CV, pieredzes apraksts, nereti arī viņa moto – tas viss palīdz saprast, vai skatāties vienā virzienā. Psihoterapijā ir svarīgi ne vien objektīvie, bet arī subjektīvie kritēriji, kas lielā mērā izriet no pacienta un terapeita personības. Terapeitiskās attiecības ar psihoterapeitu ir ļoti intīmas, un kaut kas cilvēkā var nepatikt – kā terapeits izskatās, kā runā, kāds ir balss tembrs, kādi žesti, komentāri. Ja liekas, ka kontakts neveidojas, terapeitu drīkst mainīt – tas ir tikai normāli. Taču, ja jau piektais pēc kārtas neliekas gana labs, nez vai vaina ir vienīgi speciālistā…
Vērojot psihoterapeita darbu kino vai seriālos, var rasties iespaids, ka tas nu gan viegls darbs – galvenais ik pa brīdim uzdot jautājumu «Kā tu jūties?» un pasniegt papīra salveti. Patiesībā psihoterapeita ikdiena sastāv no vairākām vizītēm dienā, un katrā viņš uzklausa sarežģītus, arī smagus un traģiskus stāstus. Šis sāpju arhīvs krājas un nospiež, tāpēc katram speciālistam nepieciešama supervīzija, tā ir svarīga gan viņa paša mentālajai veselībai, gan profesionalitātei.
Tā kā dažkārt par psihoterapeitiem sevi sauc cilvēki, kam nebūtu pamata to darīt, šis ir viens no profesionalitātes kritērijiem – vai viņš ir izgājis pašterapiju un vai regulāri veic supervīziju. Būtībā psihoterapeits kā darba instrumentu izmanto sevi, un neviens nedrīkst to darīt, kamēr pats nav izgājis garu psihoterapijas procesu, proti, sakārtojis pats savu psihi. Citādi pastāv risks, ka speciālists konsultācijas laikā sāk jaukt savas problēmas ar klienta problēmām un neviļus risināt pats savējās.
Būtiska nianse – labs psihoterapeits nedod padomus. Profesionāls psihoterapeits nekad nedos tiešu padomu šķirties no partnera vai aiziet no darba (ja vien tas nopietni neapdraud dzīvību vai veselību). Psihoterapija palīdz saprast pašam sevi, līdz ar to arī pieņemt tieši sev visatbilstošākos lēmumus, vienlaikus uzņemoties par tiem atbildību.
Un vēl – jebkas, kas tiek runāts psihoterapeita kabinetā, ir konfidenciāli, to nevienam nedrīkst pārstāstīt.
Tiesa, psihoterapeiti savā profesionāļu lokā mēdz pārrunāt kādus sevišķi komplicētus gadījumus, uzklausot kolēģu viedokļus, taču parasti tiek darīts viss, lai no šiem stāstiem nevarētu identificēt konkrētus cilvēkus. Arī nejauši satiekoties, psihoterapeits nekad nenodod savu klientu, pat sasveicinoties, ja vien tas neuzrunā viņu pirmais.
Populārākie psihoterapijas virzieni un metodes
Geštaltterapija
Geštaltterapija palīdz gan pārvarēt psiholoģisku traumu sekas, gan arī pilnveidot sevi. Šai terapijai ir raksturīga tehniku daudzveidība, taču cilvēks vienmēr tiek rosināts pārdzīvot un apzināties notiekošo šeit un tagad: savas pašreizējās jūtas, emocijas un atbildību. Geštaltterapija ir vērsta nevis uz problēmu cēloņu meklēšanu (Kāpēc noticis tā?), bet uz vēlamajām izmaiņām un attīstību (Ko tu gribi? Kā to sasniegt?).
Eksistenciālā terapija
Eksistenciālās terapijas mērķis ir palīdzēt cilvēkam saprast savu dzīvi, tās paradoksus un dilemmas, kā arī atrast iespējas apzināti veidot sev jēgpilnu nākotni. Šī virziena teorētiskā bāze cieši saistīta ar eksistenciālisma filozofiju. Eksistenciālās psihoterapijas ideālais mērķis ir klienta spēja būt savas dzīves saimniekam, kas apzinās dzīves ierobežojumus, taču nevairās no izaicinājumiem un dzīves sniegtajām iespējām.
Ģimenes psihoterapija
Ģimenes psihoterapeiti strādā gan ar visu ģimeni, gan ģimenes daļām: pāri, bērniem vai individuāli ar pieaugušajiem ģimenes locekļiem.
Galvenais mērķis ir uzlabot komunikāciju ģimenē, risināt attiecību problēmas, palīdzēt saprast un pieņemt smagas dzīves situācijas (tuvinieku nāve, fiziskas vai garīgas slimības).
Ģimenes terapija palīdz izprast bērnu un pusaudžu jautājumus, izveidot labāku psiholoģisko atmosfēru. Ģimenes terapija bieži vien ir īstermiņa, un tajā var strādāt ar ģimenes jautājumiem arī tad, ja psihoterapijā nāk tikai viens ģimenes loceklis.
KBT
Kognitīvi biheiviorālā psihoterapija (KBT) palīdz cilvēkam saprast, ko viņš domā par sevi un citiem un kā tas, ko viņš domā, ietekmē viņa jūtas un rīcību. Kognitīvi biheiviorālajā terapijā sarunas starp klientu un terapeitu parasti nav vērstas uz pagātni, bērnību, tās galvenokārt koncentrējas uz cilvēka grūtībām un panākumiem, kas ir pašlaik, un uz prasmēm, kuras personai jāapgūst, lai risinātu savas grūtības. KBT ir piemērota, ja ir trauksme (fobijas, veģetatīvā distonija, panika, obsesīvi kompulsīvie traucējumi), depresija, ēšanas traucējumi (anoreksija, bulīmija, pārēšanās), atkarības.
Psihoanalītiskā psihoterapija
Psihoanalītiskās psihoterapijas teorētiskais pamats ir psihoanalīze. Tajā strādā ar cilvēka neapzinātajām vēlmēm, tiek uzsvērta agrīnās bērnības pieredzes izšķirīgā nozīme, kad veidojas psihes pamati, arī bērna sākotnējās attiecības ar vistuvākajiem cilvēkiem.
Psihoanalītiskajā psihoterapijā runā arī par pārnesi jeb transferenci, proti, jūtas, ko bērns izveido attiecībās ar vistuvākajiem pieaugušajiem, turpmākajā dzīvē tiek pārnestas jeb pārdzīvotas it kā no jauna daudzās citās attiecībās.
Kopīgi pētot klienta sapņus un pārneses jūtas, tiek izprasti emocionālo grūtību un konfliktu neapzinātie cēloņi.
Tas ļauj atrast jaunus problēmu risināšanas veidus.
Psihodinamiskā psihoterapija
Psihodinamiskajā psihoterapijā, līdzīgi kā psihoanalīzē, tiek pētītas bērnībā izstrādātās pielāgošanās metodes, uzvedības modeļi, kas traucē efektīvi funkcionēt pieaugušo pasaulē. Psihodinamiskā psihoterapija ir efektīva plaša spektra garīgās veselības simptomu dziedināšanā, ieskaitot depresiju, trauksmi, paniku, stresu un ar tiem saistītās fiziskās kaites. Var mazināt ciešanas un palīdzēt cilvēkiem veidot veselīgākas attiecības dzīvē.
Psihodrāma
Psihodrāmā ar mērķtiecīgi virzītas dramatiskas darbības palīdzību pēta un risina indivīdu vai grupu problēmas. Pamatā tā ir grupu terapijas metode, taču psihodrāmu efektīvi lieto arī individuālajā psihoterapijā. Izmantojot dramatizāciju un lomu spēles, grupa režisora vadībā nodarbojas ar kāda grupas dalībnieka prezentēto vai grupai kopumā nozīmīgo problēmu. Sesijas beigās grupa dalās piedzīvotajā.
Junga analītiskā psihoterapija
Junga analītiskajā psihoterapijā nozīmīgu vietu ieņem izpratne par cilvēka psihes struktūru: apziņu, bezapziņu, kompleksiem, arhetipiem, kā arī koncepts par individuāciju – psihiskās attīstības procesu, kas ved virzienā uz psihes vienotības un veseluma apzināšanos. Praktiskajā psihoterapijas darbā tiek lietota sapņu, zīmējumu, pasaku analīze, smilšu spēles metode, arī tipoloģija. Junga analītiskā psihoterapija daudz pieskaras arī jēgas un garīguma jautājumiem cilvēka dzīvē.
Psihologs, psihoterapeits un koučs?
Viena situācija – trīs risinājumi
Šis, protams, ir nedaudz vienkāršots skatījums uz divām situācijām, tomēr konceptuāli parāda, kā ar tām strādātu psihologs, psihoterapeits un koučs.
Situācija
Tūlīt jau būs četrdesmit, man arī gribētos savu ģimeni, stabilitāti un bērnus, bet nav veicies satikt īsto vīrieti. Ko lai iesāk, ja pārsvarā trāpās sliktie zēni, kuri nealkst veidot stabilas attiecības?
Psihoterapeits sākumā vedinātu runāt par pagātnes pieredzi, lai saprastu, kāpēc ar iepriekšējiem partneriem attiecības tā arī nav izdevies izveidot, kādas ir gaidas no partnerattiecībām. Iespējams, aicinātu pastāstīt konkrētas situācijas, lai saprastu, kāda ir viņas pašas atbildība, jo ļoti iespējams, ka viņa neapzināti pati izdara ko tādu, kas šos vīriešus aizbiedē, un neapzināti izvēlas partnerus, ar kuriem stabilas ilgstošas attiecības nav iespējamas.
Būtu nepieciešams noskaidrot arī to, kādas bijušas sievietes attiecības ar tēvu un māti viņas bērnībā, jo partnerattiecību jautājumos aspekts par mūsu attiecībām ar vecākiem vienmēr ir svarīgs.
Psihologs te varētu strādāt tikai ar aktuālajām šābrīža emocijām, atspoguļot to, ko cilvēks izjūt tieši šobrīd, palīdzēt saprast, kāpēc šādas sajūtas rodas. Tomēr var būt, ka sūtītu pie psihoterapeita, jo, visticamāk, iemesls, kāpēc sieviete allaž trāpās uz sliktajiem puišiem, ir kādas dzīves laikā radušās pārliecības vai uzvedības shēmas, kam prasītos dziļāka izpēte.
Koučs mēģinātu saprast, vai nav iestājusies pusmūža krīze, kas liek saasināti uztvert dzīves pārmaiņas, arī to, ka, iespējams, nebūs savu bērnu un klasiskas ģimenes.
Situācija
Katru reizi, kad jāuzstājas ar runu, šķiet, ka pakrūtē kāds mani žņaudz nost, trūkst elpas, trīc balss. Iespējams, mana absolūtā neprasme publiski uzstāties liegusi īstenot daudzus sapņus.
Psihoterapeitam būtiska arī personības diagnostika – kāds ir šis cilvēks, kādi ir viņa resursi, kādi psihes aizsargmehānismi dominē. Terapijā meklētu, kāds ir īstais iemesls tam, kas neļauj cilvēkam pieņemt sevi, kas notiek ar pašapziņu. Iespējams, ir nesamērīgi augstas prasības pašam pret sevi. Var, protams, tehniski uztrenēt prasmi publiski uzstāties, taču, neatrisinot personības problēmu tās saknē, nekas daudz nemainīsies. Ja cilvēks paliek dzīvot ar šo pārspīlēto narcistisko daļu un augstām prasībām pret sevi, pastāv risks, ka viņš kādā brīdī var iekrist dziļā depresijas bedrē.
Psihologs vairāk koncentrētos uz klienta emocijām, kas traucē brīdī, kad publiski jāuzstājas, jāsaprot, kādas ir lielākās bažas, par ko cilvēks satraucas. Psihologa konsultācijas var būt kā sava veida treniņi, lai saprastu, kā sev var palīdzēt labāk sagatavoties, var trenēties, līdz satraukumu par uzstāšanos izdodas mazināt.
Koučs teiktu, ka šis ir izteikts koučinga gadījums.
Sākumā būtu jāpēta, kas notiek, kad klients uzstājas, lai saprastu, kādas domas, emocijas un pārliecības tajā brīdī rada diskomfortu.
Visbiežāk tā ir pārliecība, ka noteikti sekos izgāšanās, ka citi smiesies, kritizēs, un parasti šīs pārliecības izrādās absolūti iracionālas, tām nav nekāda sakara ar realitāti. Tad var mācīt klientam paņēmienus, kā tikt galā ar trauksmi, apgūt dažādus elpošanas vingrinājumus. Ja klients ir gana motivēts, velta pietiekami daudz laika treniņiem, mazāk nekā pusgada laikā var kļūt par samērā profesionālu oratoru.
Noderīgas adreses
- Psihologi: www.viis.lv
- Ārsti psihoterapeiti: www.arstipsihoterapeiti.lv
- Psihoterapijas speciālisti: www.psihoterapija.lv
- Kognitīvi biheiviorālie terapeiti: www.kbt.lv
- Psihiatri: www.psihiatruasociacija.lv
- Mākslas terapeiti: https://maksluterapija.lv
Raksts publicēts žurnālā Pērle.
