Mūsdienās ļoti daudzi nēsā Nameja gredzenu, kas izskatās līdzīgs vēsturiskajam, taču tas nav tas, kas uzlaboja veselību, jo mūsdienu gredzeni parasti ir veidoti slēgti. Tieši tāpēc tie ir zaudējuši savu galveno iedarbību. Pētot vēsturi, jāsecina, ka gandrīz visi seno latviešu gredzeni ir nevis noslēgti, bet ar sākumu un galu. Pārrāvums nav veidots tāpēc, lai gredzenu vieglāk pielāgot pirkstam. Tas veidots tādēļ, lai gredzens darbotos kā rezonators. Nenoslēgts vara vai sudraba Nameja gredzens darbojas trijos laukos: elektromagnētiskajā, ko rada kosmoss, biomagnētiskajā, ko rada gredzena nēsātājs cilvēks, un Zemes elektromagnētiskajā laukā. Šo lauku dēļ starp Nameja gredzenu un tā valkātāju rodas savstarpēja enerģijas un vielu apmaiņa. Tā Nameja gredzens ģenerē papildu enerģiju, kuras trūkst apkārtējā vidē. Vēsturiski interesanti arī tas, ka šim gredzenam katrā Latvijas reģionā ir sava konstrukcija. Piemēram, Kurzemē un Zemgalē, kas no ģeoekoloģiskā viedokļa ir vislabvēlīgākās teritorijas, ir viens vijums, savukārt mazāk labvēlīgajā Vidzemē tam ir trīs vijumi. Latgalē, kas ir veselībai sarežģītāka vieta, tam ir vēl vairāk vijumu.
Tā kā Latvijā ir vājas intensitātes gravitācijas lauks, cilvēki bieži izjūt enerģijas deficītu. Lai iegūtu papildu enerģiju, var ne tikai braukt atpūsties uz dienvidiem, bet arī nēsāt Nameja gredzenu, kas ir vienkārša, bet efektīva ierīce veselības uzlabošanai un rada papildu enerģiju, uzlabojot asinsriti.