Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Nevienā vecumā vēl nekas nav zaudēts,» mierina pusaudžu terapeits Nils Konstantinovs, uzsverot, ka iedraudzēties un veidot attiecības iespējams vienmēr. «Protams, dzīves realitāte pirms kovida bija citāda – bijām aizņemti darbā un dažādos pasākumos ārpus mājām, savus bērnus redzējām labi ja desmit piecpadsmit minūtes vakarā, un normālām sarunām mums vienkārši neatlika laika.
Tagad, kad spaidu kārtā parādījies laiks būt kopā, pēkšņi var rasties apjausma, ka tu nemaz nepazīsti savu bērnu, tev pat nav skaidrs, ar ko viņš savā brīvajā laikā nodarbojas un par ko ar viņu vispār varētu runāt. Tā šobrīd ir realitāte, ar ko saskaras ļoti daudzi. Vecāki ir izmisuši, jo nezina, ko darīt.
Es ļoti bieži savā kabinetā dzirdu mammas sakām: «Mans pusaudzis vispār ar mani nerunā. Kad kaut ko piedāvāju, viņš tikai kaut ko noburkšķ, pasaka, lai atstāju viņu vienu, vai aizcērt durvis un aiziet. Savukārt pusaudži man bieži stāsta, ka viņiem gribētos parunāties ar mammu un tēti. Un problēma ir tieši tāda pati kā vecākiem – pusaudzis īsti nezina, par ko lai runā un kā to darīt.»
Tātad vismaz viena labā ziņa ir, turklāt no abām pusēm – sarunāties un kontaktēties gribam. Tikai – kā to īstenot?
Ar ko sākt?
Nils Konstantinovs apraksta, kāda aina bieži vien redzama viņa kabinetā – uz konsultāciju atnāk mamma ar savu pusaudzi, un tieši jaunietis ir tas, kurš žēlojas: mamma ar mani vispār nerunā, nepievērš man uzmanību. Mammai ir šoks. Kā? Es tevi visu laiku mēģinu uzrunāt, pierunāt kaut ko darīt kopā, piedāvāju tev šito un to, bet tev neko nevajag… Stop! Pusaudžu vecums tiešām ir pretrunīgs, kaut vai tāpēc vien, ka cilvēks pa pusei it kā ir jau liels, bet pa pusei vēl bērns.
Viņš alkst patstāvības, taču viņam vēl arvien ir svarīga vecāku uzmanība un mājas, un šīs divas lietas pusaudzī cīnās.
Savukārt vecāki joprojām mēģina piedāvāt tās pašas lietas, kas viņam bija interesantas agrāk. Bet tās vairs neder. Un kas notiek? Mamma un tētis aicina braukt staigāt pa meža takām, pusaudzis pasaka nē, un vecāki atmet ar roku…
Protams, iniciatīvai ir jānāk no pieaugušā puses. Mēs taču atceramies paši no savas pieredzes, kā tas bija – pusaudžu, jauniešu vecumā mūsu smadzenes dažādu iemeslu dēļ nebija diez ko gatavas izrādīt kādu īpašu iniciatīvu attiecībā pret vecākiem.
«No pieredzes un novērojumiem varu teikt, ka strādā tādas ļoti vienkāršas lietas,» uzsver pusaudžu psihoterapeits. «Mēs katrs taču gribam, lai kāds interesējas par to, ko mēs darām, un arī vecākiem, ja viņi vēlas ar savu pusaudzi satuvināties, vajadzētu izrādīt vairāk intereses par savu pusaudzi – ko viņš tik ilgi dara datorā; kādas spēles spēlē; kur īsti pavada lielāko dienas daļu, kad nav mājās.
Problēma bieži vien ir tāda, ka vecākiem tās tēmas, par kurām interesējas pusaudzis, ir diezgan tālas un tumšas. Un nav jau arī baigi interesanti klausīties pusstundu garā stāstā par bērna jaunākajiem sasniegumiem Minecraft. Lai gan patiesībā tieši tas ir īstais ceļš – reāli interesēties par to, kas aizrauj manu pusaudzi. Nevis, cenšoties panākt komunikāciju ar viņu, uzreiz nākt klajā ar savu piedāvājumu: spēlēsim Monopolu! Pat visnoslēgtākais pusaudzis gribēs pastāstīt par to, kas viņu aizrauj. Un šo iespēju nevajag palaist garām. Ja zinām, kas mūsu bērnu aizrauj, rodas arī kopīgs temats sarunām. Pat ja tās ir datorspēles.»
Otra labā lieta, ko var un vajag izmantot, ir ēdiens. Visi jaunākie pētījumi apliecina – efektīvākais veids, kā ģimenē uzturēt komunikāciju, ir viena kopīga ēdienreize dienā. Pat ja tā ilgst tikai pusstundu un nekādas garās sarunas nesola. Tomēr tas tik un tā ir brīdis, kad varam aprunāties. It sevišķi attiecībā uz zēniem. Varbūt izklausīsies smieklīgi, taču katra mamma to zina – puikām, arī pusaudžu un jauniešu vecumā, ļoti patīk ēst. Tāpēc arī ar ēdienu var daudz ko panākt.
Tikai jābūt pacietīgiem. Ir viegli un atvērti jaunieši, ar kuriem ātrāk izdodas atrast kopīgu valodu, bet ir arī sevī ļoti noslēgušies, un tad – neko darīt –, lai izveidotos attiecības, ir jāiegulda laiks.
Nevis pārmet sev, bet sāc rīkoties!
Labi, tagad zinām, no kuras puses savam pusaudzim tuvoties. Bet kā to reāli izdarīt? Kā es tagad iešu viņa istabā un prasīšu, lai pastāsta man par spēli, ko spēlē? «Droši vien ne jau jautājumam, ko uzdosim, būs nozīme. Svarīga ir attieksme, tas, vai viņš sapratīs, ka mūsu interese ir, kā mēdz teikt, autentiska.
Protams, pusaudzis mierīgi var pateikt: nopietni? Nu beidz! Jo tas tiešām izskatās dīvaini – pēkšņi kā no zila gaisa kaut ko prasīt par datorspēli. Tāpēc ēdienreizes ir šādiem jautājumiem vairāk piemērots laiks, jo cilvēks tad ir nodarbināts vēl ar ko citu un tad var brīvāk parunāt par lietām, kas interesē. Ja negribēs runāt par spēli, varbūt pastāstīs kaut ko citu. Ja ne šoreiz, varbūt nākamreiz. Ja ne nākamreiz, varbūt aiznākamreiz… Un tas arī ir pilnīgi normāli. Šajā vecumā tā notiek. Taču pusaudzis jebkurā gadījumā noteikti sapratīs, ka jūs mēģināt interesēties par viņu,» uzskata Nils Konstantinovs.
«Reizēm vecāki arī pārcenšas, daudz domājot un gatavojoties, kā nu tagad kaut ko teiks un kā nu runās.
Pusaudža vecumā bērniem ir ļoti svarīgi sajust, ka mūsu rūpes ir patiesas, nevis uzspēlētas.
Viņiem nepatīk, ja sarunas izskatās pēc kaut kā neīsta. Taču arī tas nav nekas traks. Mēs drīkstam kļūdīties, no tā nekas slikts nenotiks. Un kamēr vecāku interese ir patiesa, nedomāju, ka viņi var kļūdīties nopietni.»
Bet ko darīt, ja kopīgas ēdienreizes ģimenē nav kļuvušas par tradīciju? Kā pusaudzi, kurš aiziet uz virtuvi, saliek ēdienu uz šķīvja un dodas pie datora ēst, tagad nosēdināt pie galda? «Būs tādi, kuriem pietiks ar vienu uzaicinājumu, un būs tādi, kam vajadzēs atgādināt desmit reižu… Jācenšas atrast to, kas strādā tieši jūsu ģimenē, kas der tieši jūsu pusaudzim.
Reizēm palīdz, ja ar pusaudzi par kaut ko vienojas. Vispirms izrunā, paskaidro, kāpēc tas ir vajadzīgs – bērnam ir svarīgi to saprast –, un tad vienojas par turpmāko kārtību. Protams, droši vien būs daudzi pusaudži, ar kuriem tas neizdosies, un vecākiem nāksies domāt ko citu. Bet noteikti vajag mēģināt.»
Nepārspīlē!
Negaidi, ka jūs ar savu pusaudzi nu kļūsiet labākie draugi. Jo lielāks aug bērns, jo mazāk laika viņš gribēs un būs gatavs pavadīt kopā ar vecākiem. Tā ir neizbēgama realitāte, ko vecākiem reizēm grūti pieņemt. Pusaudži nereti noraida vecāku uzmanību, un tad, protams, var būt sāpīgi – mans bērns ar mani negrib runāt!
Šādos brīžos mūsu dabiskā reakcija ir apvainoties: nu, ja negrib, tad negrib, es arī ar viņu nerunāšu! Reizēm pusaudži var pateikt arī kaut ko rupju vai sāpinošu, viņi spēj pat ļoti dziļi aizvainot savus vecākus. Bet tad nu vecākiem jābūt tik gudriem, lai izprastu, cik šī situācija sarežģīta, – pusaudzis grib komunicēt, bet nespēj to izrādīt un nav gatavs to atzīt. Un vienlaikus viņš jūtas aizvainots, ja vecāki pat nemēģina ar viņu kontaktēties.
Bieži vecāki sev pārmet – dzīvojam ar savu pusaudzi tik atsvešināti kā ar īrnieku blakus istabā un nekādā veidā nespējam paust to, cik ļoti tomēr mīlam savu bērnu. «Manuprāt, nevajag sevi apgrūtināt, pārlieku daudz domājot par to, kā izrādīt savu mīlestību, lai pusaudzis to saprot. Ja viņš ir aprūpēts, ja viņš redz, ka par viņu gādā, pusaudzis to jūt arī bez kādiem īpašiem apliecinājumiem. Jauniešiem, kas nonāk manā kabinetā, es vienmēr jautāju, vai vecāki par viņiem rūpējas un kā viņi to zina un jūt. Viena no biežākajām atbildēm ir: mamma man taisa ēst. Tā ir evolucionāri psiholoģiska lieta – ja nodrošina mūsu svarīgākās vajadzības, tad mēs saprotam, ka par mums rūpējas.
Savukārt, domājot par emocionālo pusi, daudziem vecākiem šķiet, ka noteikti vārdos jāpauž kaut kas liels un nozīmīgs, piemēram, regulāri jāsaka: es tevi mīlu, tu esi man ļoti svarīgs. Ja bērns ir jau pusaudža un jaunieša vecumā, tas var izklausīties arī drusku dīvaini.
Svarīgāk ir atcerēties uzslavēt par to, kas bērnam patiešām ir sanācis un izdevies, jo uzslavas ir ļoti būtiskas.
Pusaudža vecumā cilvēks jūtas ļoti nedrošs par sevi, lai arī reizēm uz āru izrāda pretējo, tāpēc tik ļoti liela nozīme ir vecāku atbalstam, motivācijai un uzslavām arī par mazām lietām. Tas arī palīdzēs veidot attiecības ar savu pusaudzi. Mums visiem taču labāk patīk runāties ar cilvēkiem, kas liek mums justies labi, nevis visu laiku kritizē vai norāda uz lietām, kas nav izdarītas.»
Iespējams, vecākus uztrauc arī doma: ja man ar savu bērnu nav izveidojušās attiecības, tad viņš par mani neinteresēsies, arī būdams pieaudzis. «Pusaudžu vecums paredzēts tam, lai bērns – tēlaini izsakoties – aizietu no mājām, bet tad ap divdesmit piecu gadu vecumu šis posms beidzas, un vecāki viņa dzīvē iegūst citu nozīmi – tad cilvēks ir gatavs atgriezties un sarunāties jau citā līmenī.
Tāds ir dabiskais ritms, bet, protams, visiem daudz vieglāk ir, ja attiecības visos posmos ir svarīgas un nozīmīgas gan bērnam, gan vecākiem,» uzskata Nils Konstantinovs. «Parasti jau dzīve visas lietas sakārto, bet, kamēr bērns ir pusaudža vecumā, svarīgākais ir gādāt, lai bērns ir aprūpēts un vesels gan fiziski, gan mentāli.»
Svarīgi dzirdēt un sadzirdēt!
Tā vienkārši nevar būt, ka tev nav, par ko runāt ar savu bērnu! Un pat tad, ja tiešām ir sajūta, ka starp jums radies bezdibenis, vienmēr var painteresēties, kā tavam bērnam klājas, ko viņš šobrīd dara, ar ko aizrāvies. Var pavaicāt, kāds ir viņa viedoklis par skolu, par sportu, par citām svarīgām lietām.
Pusaudžiem parasti patīk izteikties un paust savu viedokli. Un nav svarīga valoda, kā tieši tu ar viņu runā, bet tava attieksme. Svarīgi dzirdēt un sadzirdēt, ko tavs pusaudzis pats vēlas, nevis mesties viņam virsū ar saviem piedāvājumiem.
Nedusmojies, bet palīdzi!
Jo īpaši šobrīd vecākiem ir tendence kā galveno problēmu un visa ļaunuma sakni tam, ka viņa pusaudzis ir noslēdzies un nekomunicē, saistīt ar ierīcēm – telefonu, planšeti, datoru utt. Nereti pazib doma – ja noņemšu, būs spiests sākt darīt kaut ko citu, varbūt tad ar mani sāks runāt?
«Kad vecākiem prasu, vai jaunietim reāli būtu kaut kas cits, ko darīt šajā vai jebkurā citā laikā, izrādās – nekā cita nav. Reizēm vecākiem šķiet, ka jaunietis ir pielipis pie ekrāna tāpēc, ka viņam ļoti patīk spēlēt, bet realitātē paši jaunieši bieži vien ir ar par neapmierināti, viņi tā kā būtu gatavi darīt kaut ko citu, bet nevar vairs saprast – ko un kā. Pusaudzim arī sevi gribas redzēt kā jēgpilnu un noderīgu sabiedrības pārstāvi, bet – ak vai! – par to ir viegli runāt, daudz grūtāk izdarīt. Piemēram, kā panākt, lai viņš tagad, pandēmijas laikā, uzņemtos kādas mājas rūpes, ja viņa uzdevums šajā vecumā ir attālināties no ģimenes un no mājām? Viņš to visos veidos psiholoģiski arī dara – neiesaistoties vai negribot neko darīt mājās. Ar to nav viegli tikt galā, ir vajadzīga pacietība.
Īpašais jautājums
Varbūt man pašai jāiet terapijā?
Ir taču dzirdēts apgalvojums – ja vecāki paši nejūtas stabili, par sevi pārliecināti un droši, tas ietekmē arī bērnu. Vai tas nozīmē – ja es strādāšu ar sevi, man būs vieglāk veidot arī attiecības ar savu pusaudzi?
Nils Konstantinovs: «Tagad daudzās ģimenēs situācija ir sarežģīta, jo vecāki palikuši bez darba, sabrucis viņu bizness, un šī krīze uzreiz atspoguļojas arī pusaudžos – viņi kļūst depresīvi un trauksmaini. Protams, par sevi parūpēties vienmēr ir vērtīgi, bet vairāk gan sevis pašas, ne jau tikai bērna dēļ.
Kad bērns ir pusaudža vecumā, viņa fokuss pārslēdzas uz ārpusi un viņam arvien svarīgāk kļūst tas, kas notiek ārpusē.
Jo vecāks kļūst pusaudzis, jo vairāk samazinās vecāku ietekme. Tā gan joprojām ir ļoti liela, tomēr samazinās.»
