Jurģis Liepnieks: Kāpēc mēs precamies?

Visus iespējamos apstākļus, kas atšķir laulību no nelaulības, skrupulozi sameklējuši geju laulību piekritēji. Tās dažas īpašās laulības privilēģijas ir neliecināt kriminālprocesā un tiesā pret savu laulāto, ja viņu tomēr iesēdina; iespēja apciemot laulāto cietumā un pat nodarboties ar seksu cietumā; apciemot laulāto slimnīcā, ja viņš ir komā. Tāpat laulības dod iespēju pieņemt laulātā uzvārdu, dod neatraidāmā mantinieka tiesības un tiesības uz pusi kopdzīves laikā nopelnītā, ja vien ar laulības līgumu nav atrunāts citādi. Ir vēl daži ar medicīnu un laulātā līķi saistīti jautājumi.

Nenoliedzami, šīs visas ir svarīgas lietas, taču tikpat nenoliedzami šķiet tas, ka ne jau šo iemeslu dēļ cilvēki precas. Cilvēki precas tāpēc, ka laulības mazliet vairāk piesien laulātos vienu otram.

Laulības ir publisks solījums sabiedrības priekšā, un, slēdzot tās baznīcā, tiek dots zvērests pat Dieva priekšā. Šī zvēresta pārkāpšana ir grēks, nodevība, amorāla, nosodāma rīcība. Laulībām ir milzīga simboliska un attiecīgi psiholoģiska nozīme, un laulības vienmēr ir izdevīgas tam partnerim, kura konkurētspēja attiecību tirgū ir zemāka. Ja tā ir gudra un bagāta skaistule, kuru visi iekāro, laulības ir izdevīgākas vīrietim, īpaši, ja viņš pats nav gudrs un bagāts skaistulis. Savukārt, ja vīrietis ir ļoti iekārojama partija kādu savu īpašību dēļ, tad laulība ir izdevīgāka sievietei. Bagātajiem un skaistajiem, ņemot vērā viņu augsto konkurētspēju attiecību tirgū, laulība ir mazāk izdevīga, taču tieši viņus ir vislielākā interese sasaistīt ar laulības saitēm (valodā pat ir šāds apzīmējums – siet laulības saitēm).

Citi lasa

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Marta Kalniņa

Drukātā prese

Jubilejas svinībās paziņo, ka jubilārs ir miris… Skumja ziņa «Rīgas Laiks» lasītājiem

Katrīna Jaunslaviete-Ķipure

Māja

Vai drīkst vākt malku valsts mežā?

Dzimumu griezumā šķiet, ka laulības ir izdevīgākas sievietēm, jo novecojot sievietes daudz straujāk zaudē konkurētspēju attiecību tirgū nekā vīrieši. Vīrietis arī 40, 50 un pat 60gados mierīgi var iesaistīties konkurencē ar daudz jaunākiem vīriešiem par daudz jaunākām sievietēm, turpretī sieviete 40, 50 un vairāk gadu vecumā… nu, jūs paši saprotat.

Tātad nav nekāds brīnums, ka precēties parasti vairāk vēlas sievietes, bet vīrieši vienkārši nav pret.

Kāpēc gan neizdabāt cilvēkam, kuru mīli. Un tomēr šī vēl ir tikai virspuse.

Dziļākais iemesls tam, kāpēc mēs visi tomēr precamies vismaz dažas reizes dzīvē, ir tas, ka, lai kā mēs katrs saprastu, kas ir laime, panākumi, dzīves jēga, labi nodzīvota dzīve, to visu tikpat kā nav iespējams sasniegt un realizēt vienam.

Mūsdienās jebkas ir komandas sports. Lai gūtu panākumus jebkurā darbā, nepieciešams liels uz jūsu mērķi strādājošu speciālistu loks un apkalpojošais personāls. Taču dzīvē – vissmalkākajā no mākslām un vissarežģītākajā no spēlēm – komandu mums vajag vairāk nekā jebkur citur. Lai cik tu būtu bagāts, nekas nevar aizvietot siltumu, atbalstu, komfortu, drošības izjūtu, mierinājumu un laimi, ko dod harmoniska, laimīga ģimene. Un, kad jūs esat kaut ko sasniedzis, ir tikai pusprieks, ja nav neviena, ar ko dalīties šajos panākumos.

Pētījumi rāda, ka tai nav jābūt kaut kādai nereālai, vienmēr smaidīgai, pārlaimīgu idiotu ģimenei, kas nepazīst strīdus, domstarpības un sarežģījumus. Nē, tai jābūt ģimenei, es teiktu, normālai, tādai, kurā nevienam nav jāizliekas, kurā visi ciena un atbalsta viens otru, kurā viens uz otru vienmēr var paļauties.

Labas attiecības ģimenē uzlabo visu, sākot ar izveseļošanās ātrumu pēc slimībām, beidzot ar atmiņu un mūža ilgumu.

Pasaulē ilgstošākajā dzīves kvalitātes pētījumā, kas tika sākts Hārvarda Universitātē 1938. gadā un turpinās vēl aizvien (tajā iekļāva Universitātes studentus, kā arī Bostonas nabadzīgo rajonu iedzīvotājus), pētnieki visas dzīves gaitā sekoja pētāmo dažādiem dzīves parametriem: garīgā un fiziskā veselība, finansiālā labklājība, apmierinātība ar dzīvi, laulības, alkoholisms, fiziskās aktivitātes līmenis, asins analīzes, sociālā dzīve un citiem. Daudzi pētījuma dalībnieki dzīves laikā kļuva par veiksmīgiem ārstiem, advokātiem, uzņēmējiem, viens no viņiem – Džons F. Kenedijs – par ASV prezidentu, bet netrūka arī tādu, kas saslima ar šizofrēniju, nodzērās vai citādi dzīvē neveicās īpaši spoži.

Hārvarda medicīnas skolas psihiatrijas profesors Roberts Valdingers apgalvo: ja no visa milzīgā pētījuma datu apjoma iespējams izdarīt kādu vienu secinājumu, kas galvenokārt nosaka to, cik laimīgi un apmierināti ar savu dzīvi jūtamies, tās ir labas attiecības ģimenē. Ne nauda, ne slava, bet attiecības. Labas attiecības ģimenē ļauj labāk prognozēt mūsu dzīves ilgumu nekā holesterīna līmenis asinīs.

Valdingers uzsver: jaunībā visi vēlas kļūt bagāti un slaveni. Mēs visi domājam, ka tas mūsu padarīs laimīgus. NEPAREIZI!

Cilvēcisko attiecību siltums, ģimene un draudzība ir vienīgās lietas pasaulē, kas padara mūs laimīgus. Patiesībā dziļi sirdī mēs katrs to zinām arī bez pētījumiem, tāpēc arī ilgojamies pēc tām. Mēs ejam uz randiņiem, precamies un šķiramies, un atkal precamies un strīdamies, un salabstam, jo nekas nav svarīgāks par šo. Tas ir zinātniski pierādīts.

Tāpat mēs zinām, cik briesmīga nelaime ir vientulība. Tā atņem prieku un motivāciju, rada slimības, saīsina dzīves ilgumu un nogalina. Pat tie, kas to nezina, to nojauš. Īstais dziļākais iemesls, kāpēc mēs nezaudējam cerību, riskējam, padarām sevi par apsmieklu, ļaujam salauzt sev sirdi, piedzīvojam sāpes, bet tik un tā atkal ceram un atkal sākam, ir tas, ka mēs zinām – vientulība nogalina. Nogalina lēnām un ļoti sāpīgi.

Kā rāda tas pats Hārvarda Universitātes pētījums, pat sāpes un slimības ir daudz vieglāk izturēt, ja esat siltās, atbalstošās attiecībās, savukārt vientuļiem cilvēkiem tās ir daudz grūtāk paciešamas.

Nedz slava, nedz bagātība nespēj palīdzēt tā kā mīļotais cilvēks, ģimene un draugi. Likmes ir augstas, tāpēc arī kompromiss reizēm tiek pieļauts ar domu nepalikt pavisam bešā, bet citreiz savukārt mīlā kā karā – visas metodes atļautas.

Tā nu mēs dzīvojam pasaulē, kurā tas, vai būsim laimīgi vai nelaimīgi, dzīvosim ilgi, veselīgi un radoši vai nelaimīgi, nožēlojami un mokoties, biežāk ir nejaušības, ne mūsu piepūles un spēju rezultāts. Nešaubīgi taisnība gan ir arī Efesas Heraklītam, kad tas teica ethos, antropos daimon, proti, tavs raksturs ir tavs liktenis, kā to parasti tulko.  Manā ieskatā varēja jau dēmonu atstāt. Tavs raksturs ir tavs dēmons – tas skanētu labi. Tāpat to varētu pārveidot kā – tavi tarakāni arī ir tavs liktenis. Tā tas tiešām ir, tavs raksturs vienmēr IR tavs liktenis, un, ieskatoties pietiekami dziļi, būs redzams, ka cēloņi visam ar tevi notiekošajam ir tevī, pat tam, pie kā tu patiešām neesi vainīgs.

Katra mūsu laulība ir mūsu likteņa daļa, viss tajā notiekošais arī. Liktenis ir tas, kas nejaušības, likumsakarības un laiku sasien grūti atšķetināmā mezglā. Tas attiecas arī uz laulību. Satikšanās, jūtu rašanās, otra cilvēka jūtas un kā tas viss mainās laika gaitā: vai tās izčākst vai pārvēršas savā pretstatā, vai ar katru gadu kļūst dziļākas un nozīmīgākas abiem vai vienam, ir pastāvīgi mainīgs process, kurā gan mēs, gan no mums neatkarīgi apstākļi spēlē lomu vienlaikus. Un gandrīz katrā laulībā mēs kādā brīdī nonākam pie jautājuma – šķirties vai nešķirties?