Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Esmu divus metrus garš un savulaik sporta skolā trenējos basketbolā, taču neizdarīju lēcienu uz profesionālo sportu,» atzīst jaunais režisors Reinis Kalviņš, kurš septembra beigās Latvijas kinoteātros debitēja kā režisors krimināldrāmā Maiņa. Viņš nosmej, ka nav arī ķīmijas profesora viena no mildronāta izgudrotāja Ivara Kalviņa tuvs radinieks.
«Bet mēs esam cēlušies no viena Latvijas gala. Ivars Kalviņš un mans vecaistēvs bija otrās pakāpes brālēni. Mēs ar profesoru neesam tikušies un neuzturam kontaktus. Arī vidusskolā ar ķīmiju man klājās slikti,» tā Reinis.
Ieguvis kino izglītību Baltijas Filmu un mediju skolā Tallinā, maģistrantūras studijas viņš apguvis Sarajevas Universitātē programmā Bela Tarr Film Factory. Tieši Bosnijā un Hercegovinā viņš iepazinies ar savu sievu Selmu Karadžu.
«Viņa ir bosniete, kas jau trešo gadu kopā ar mani dzīvo Latvijā.
Viņa pārzina latviešu valodu, darbā viņa lieto angļu valodu,» Reinis stāsta par sievu, kas strādā uzņēmumā, kurš piedāvā pakalpojumus privātajiem investoriem. Sarajevā Selma ieguvusi maģistres grādu žurnālistikā un mārketingā.
Reinis uzsver, ka no Sarajevas atvedis ne tikai sievu. Tieši tur dzima arī pirmais impulss filmas idejai par taksista ikdienu. «Tas bija pirms trīsarpus gadiem. Braukāju ar takšiem, kas Sarajevā ir ļoti dzīvīgi. Tolaik Latvijas ziņu portālos vēl sāka parādīties pirmie virsraksti par taksistu kautiņiem, bet Sarajevā es piedzīvoju gana interesantu notikumu, kad noziegumā kādu brīdi vainoju šoferi, kas mani veda,» bilst režisors.
Proti, Reinim reiz pēc braukšanas ar taksi šķitis – taksometra vadītājs viņam nočiepis telefonu. «Apsēdos blakus taksistam un tālruni ieliku klēpī.
Sarunājāmies, un viena brīdī viņš liecās man pāri, lai paņemtu kaut ko bardačokā. Izkāpjot no takša, man tālruņa vairs nebija.
Pēcāk viss gan izrādījās citādi, jo, kad zvanīju taksistam, noskaidrojās, ka pats telefonu biju atstājis automašīnā. Un vadītājs man to pieveda klāt,» atminas Reinis. Viņa filma ir stāsts par to, kas notiek vienā taksista darba naktī. «Lai to uzfilmētu, gan bija nepieciešamas 23 dienas. Filmēšana notika pagājušā gada martā, kad lietus mijās ar sniegu,» tagad atminas Reinis.
