Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
164
-
1
-
2
-
34
-
1
-
13
-
1
-
Māt, es būšu tēvs!
Ja tev 18 gadu vecumā piesakās bērns, tas visdrīzāk nav plānots. Es minu. Precīzi šo apgalvojumu neesmu pārbaudījis. Kļūt par tēvu tik agrā vecumā nav pats vieglākais ceļš, ņemot vērā, ka tev ļoti agri un ātri jāsaprot, kā darbojas pasaule. Līdz tam mans vienīgais pienākums bija pamosties un apmeklēt skolu, bet turpmāk pašam vajadzēja kādu modināt, nopelnīt naudu un plānot savu dienu. Es biju jauns, man gribējās ballēties, taču man nebija laika dirsties. Vajadzēja ātri mācīties dzīvot. Visi šie apstākļi garantēja divas lietas – sirmus matus un arī pieredzi.
Vecākiem jābūt ļoti pacietīgiem. Un pacietība ir brieduma pazīme, kas balstās pieredzē un zināšanās. Nedomāju, ka cilvēks var būt vienkārši pacietīgs. Tādā gadījumā viņam, visticamāk, ir kāda kaite. Es un pacietība laikā, kad kļuvu par tēvu, bija grūti savienojamas lietas, tādēļ bērni dabūja norauties.
Nesen dzirdēju par trīs pakāpju sadalījumu attiecībās. Tas attiecas arī uz bērniem un vecākiem. Pirmais ir rozā briļļu periods, kad viss ir kolosāli. Tam seko tīņu periods, kad bērniem rodas domas, ar kurām tie dalās, stāstot, kā īstenībā pasaule darbojas. Tīņu vecums ir labs brīdis, lai vienotos par noteikumiem, kuros balstoties mēs turpināsim kopā dzīvot. Pēc vienošanās, ko pavada strīdi un plēšanās, mēs tiekam nākamajā posmā, kur labi sadzīvojam. Manuprāt, otrajā posmā vecāks ir vissvarīgākais, jo bērnam ir jāiemācās strīdēties. Viņam ir jāmācās gan uzvarēt, gan zaudēt. To viņš var darīt ļoti drošā vidē. Tā ir kā īstās dzīves demo versija. Īstā dzīve to var arī neļaut un nepiedot. Bērni vecākiem var stāstīt, ko vien vēlas. Bet svešinieki uz ielas tevi var nesaprast. Tāpēc ir ļoti bēdīgi, ja bērni nestrīdas.
Kāpēc tīrīt zobus?
Tagad es dzīvoju kopā ar abām meitām Beatrisi un Frīdu. Ja tev kā vecākam gadījies kādu no bērna dzīves jeb attīstības posmiem izlaist, rodas cita tipa problēmas. Iedomājies, tu māci savam bērnam burtus. Pēc tam tu māci lasīt, tad rakstīt un seko līdzi tam, kā viņš mēģina atrisināt 2 + 2 sarežģīto rēbusu. Ja esi bijis līdzās šajos brīžos, tev ir vieglāk ar pārējo. Bet, ja nu tev tomēr gadās kaut ko izlaist, tad dažus gadus vēlāk abi sēžat, skatoties uz pulksteni, un tu mēģini izskaidrot, ko kurš ceijeris rāda, un tev vēl jāmāk paskaidrot, kāpēc vienā gadījumā ir 12, bet vienā 24. Vislabāk pulksteni var apgūt, ja tas ir jāizmanto. Kāda gan citādi var būt motivācija saprast to rādītāju un ciparu nozīmi?
Rotaļāšanās prasa baigo enerģiju. Man ikdienā diezgan daudz jātērē mentālā enerģija, kas šādām nodarbēm ir vajadzīga. Bet es arī neesmu tas gadījums, kurš lasīs grāmatas un spēlēsies. Esmu diezgan azartisks. Ja iesilstu, man gribas maukt pa īstam, bet, ja kāds muļļājas, es to nevaru turēt. Mēs spēlējam galda spēles. Dažas ir tīri jēdzīgas. Pie tām arī paliekam.
Pirms sāku dzīvot kopā ar meitām, man bija iestrādājies ļoti labs cikls. Proti, cik daudz man gada laikā jāsastrādā, lai pēc tam februārī varu mētāties Indijas pludmalē vai jebkur citur. Tagad, lai mēnesi atvaļinātos, nemaz nav tik vienkārši. Tās amerikāņu filmas par vientuļajām mātēm nemaz nav tālu no patiesībās.
Strādāt un paralēli audzināt bērnus ar visu no tā izrietošo ir drusku kreizī. Triju Zvaigžņu ordeni visām vientuļajām mātēm!
Es jau gandrīz gadu esmu vientuļā māte. Nesen biju aizgājis uz skolu, jo vienai no meitām ir ļoti bēdīgas sekmes, kas gan šādos apstākļos ir saprotami. Mani absolūti neinteresē atzīmes. Mani interesē tikai un vienīgi tas, kādā gara stāvoklī bērns atrodas. Ja ir sliktas atzīmes un tamdēļ uz skolu jāiet panikā, šaustot sevi par to, kā skolā ies, – tas ir bēdīgi. Es strādāju pie tās izjūtas, ka tā nav vien bērna paša cīņa, taču es nedomāju, ka ir pareizi sēdēt un kopā ar bērnu mācīties. To es nedaru. Manā bērnībā skolas lietas centās novelt uz bērna pleciem, sakot – ja tu nemācīsies, raksi grāvjus. Es domāju, ka tā ir pārāk liela nasta mazam cilvēkam. Kā rāda mana pieredze, visu, ko tev dzīvē vajag, diezgan ātri var iemācīties. Jebko var noskaidrot un atrast.
Šito varētu rakstīt manā sasniegumu CV. Jaunākā meita Frīda nesen izdomāja, ka vairs negrib iet dejošanā. Iesākumā viņa man atsūtīja īsziņu, ka apsver domu vairs neiet. Vēlāk mēs to visu izrunājām arī klātienē. Zini, pēc tam bija nenormāli laba sajūta, ka bērns var saņemties un pateikt, ko domā un kā jūtas, nevis vienkārši noklusēt un neiet. Šodien mums būs liela diena, jo viņa pati pasniedzējai pateiks, ka vairs nevēlas turpināt dejot, nevis es zvanīšu un kaut ko teikšu.
Zini, kur sākas šī sarunāšanās? Neticēsi. Es meitām daudz stāstu, kā man iet ikdienā. To nedarot, nevar gaidīt, ka bērni paši pēkšņi sāks runāt par sevi. Iepriekšējais standarta dialogs bija šāds. – Kā tev iet skolā? – Labi. Kā tev gāja darbā? – Labi. Un viss. Bet tad, kad tu pastāsti par savu darba ikdienu nedaudz dziļāk, atklājot savstarpējās attiecības ar kolēģiem, tad arī bērni saprot, ka viņu grūtības ir ok, ka ir normāli nesaprasties ar cilvēkiem.
Ja jums ir slinkums tīrīt zobus, tieciet pie bērniem. Tu vari bērnam ilgi un dikti stāstīt, ka zobi ir jātīra, taču tas ir grūtākais ceļš. Ja gribi, lai viņi to dara, ej pats un tīri. Paies laiciņš, un viņi sāks darīt tāpat. Tas ir tāpat kā ar sarunāšanos.
Nekādu instinktu
Ko es darītu citādi? O, labs jautājums! Es noteikti izlasītu visas iespējamās grāmatas par bērnu audzināšanu un apmeklētu visus iespējamos kursus. Iedomājies, tu nopērc jaunu gadžetu. Tu taču neurbsies tā lietošanai cauri ar intuīcijas palīdzību. Tu atvērsi lietošanas instrukciju. Bērns ir diezgan sarežģīts gadžets. Tāpēc man nav skaidrs, kāpēc cilvēki, mani ieskaitot, nesāk ar informācijas vākšanu. Instinkti mums darbojas līdz brīdim, kamēr bērns atrod krūti un pats zina, kas ar to jādara. Diemžēl mūsu pasaule nedarbojas instinktu līmenī. Visa sabiedrība ir būvēta mākslīgi. Komunikācija un attiecības ir izdomātas. Tur nav nekā instinktīva. Instinktīvi būtu sēdēt aiz koka ar akmeni rokā un gaidīt, kamēr kāds nāks garām, lai uzbruktu.
Kolosāls čalis ir Džordans Pītersons, kanādiešu psihoterapeits, kurš sarakstījis grāmatu 12 Rules for life. Viena no nodaļām veltīta bērniem. Tur ir daudz labu ieteikumu attiecībā uz bērnu audzināšanu. Vienu es atceros spilgti – neļauj bērniem darīt neko tādu, kas tevī varētu radīt nepatiku pret viņiem. Manuprāt, tas ir ļoti būtiski. Ja tev gribas izsecināt, ko bērnam ļaut vai aizliegt, tas ir labs veids, kā izvērtēt.
Ir tāda pasaka Ansītis un Grietiņa. Nekad nebiju iedomājies, ka uz šo stāstu var paskatīties tā, kā to izdarīja Pītersons. Tātad sīkaļas nomaldījās mežā. Viņi uzgāja namiņu no cepumiem, putukrējuma un karamelēm, kuru sāka negausīgi rīt. Tad uzradās ragana, kura gribēja viņus novākt, bet sīkie bija viltīgāki, viņi veco šmurguleni nogalināja un aizbēga. Man nekad nebija ienācis prātā salīdzinājums, ka vecā ragana ir slikti vecāki, kuri bērniem dod visu, ko tie grib. No pasakas izriet, ka vecāki, šādi rīkojoties, mēģina nogalināt savus bērnus.
Taču tas, ka tu laiku pa laikam bērnam kaut ko nedod, pamatoti aizliedz, liec pagaidīt vai kaut ko izdarīt, viņam nāk par labu.
Roka. Spožums un posts
Es piedalījos trešā bērna dzemdībās. Iepriekš nesanāca. Man diez ko visa tā ņemšanās nepatika. Dzemdību laikā pat paņēmu pauzi. Man vajadzēja iziet uzpīpēt. Tomēr es uzskatu, ka šajā brīdī jābūt klāt visām iesaistītajām pusēm. Klātesamība atvieglo spriedzi un atplīvuro maģiju par to, kā tas noticis. Jo pretējā gadījumā tu redzi grūtnieci, bet jau mirkli vēlāk ieraugi viņu ar bērnu uz rokām, un tev var rasties jautājums – kur tu to bērnu dabūji? Šis klātesamības nosacījums darbojas abos virzienos – arī tad, ja kāds aiziet. Pavisam nesen, februārī, padevās mana mamma, un man paveicās, ka varēju būt viņai līdzās. Ja neesi klāt, ieslēdzas maģiskā domāšana – eņģeļi un mistika. Rokas turēšanā ir baigā maģija. Dažreiz tas ir tik daudz, ka pat nevar aprakstīt. Kad jūs šo nopublicēsiet, kapitālisms sabruks, jo cilvēki atskārtīs, ka viņiem nemaz nevajag tik daudz, kā viņi kāro. Vienīgais, ko pa īstam vajag, – mirkli pa mirklim paturēt otra cilvēka roku.
Ja jau pieskaramies rokai, tad jāparunā arī par pērienu, kas, manuprāt, ir izmisuma gājiens – pēdējais no veidiem, kā risināt attiecības. Līdzīgi kā pieaugušo pasaulē, kur kašķi risina kaujoties. Mēs nez kāpēc gribam atdalīt bērnu pasauli no pieaugušo pasaules, tomēr abās strādā vieni un tie paši principi.
