70. GADI
Esmu Jānis un mans dēls arī ir Jānis
«Laikā, kad piedzimu, Jānis nebija ļoti populārs vārds. Skaidri nezinu, bet domāju, ka man šis vārds iedots par godu manam vectēvam, kurš arī bija Jānis. Tā nu sanāk, ka Jāņi mūsu dzimtā bija vēl pirms manis, un, kas zina, varbūt kāds arī vēl senāk, pirms vecātēva.
Kad dzima mans dēls, lielas ņemšanās ap vārda došanu ģimenē nebija. Man uzreiz bija skaidrs, ka manam dēlam, tāpat kā man, jābūt Jānim.
Tomēr viens stāsts par šo tēmu mūsu ģimenē gan ir folklorizējies. Proti, sievai bija padomā citi zēnu vārdi, viņa mūsu puiku gribēja saukt par Nauri vai Lauri. Es puspajokam, pusnopietni sievai teicu: «Iešu uz krogu un, kamēr dēlu par Jāni nenosauksi, mājās nerādīšos!» Tagad, kad gadi jau pagājuši un dēls izaudzis, viņš pats arī mīl šo stāstu pārstāstīt, un, jāatzīst vien ir – stipri tālu no patiesības tas nav. Sūdzējies par savu vārdu gan dēls man nav. Priecājas, ka nav nosaukts citā vārdā.
Arī man pašam ar savu vārdu vienmēr ir bijis viegli sadzīvot, nekad sev neesmu citu gribējis. Un esmu lepns, ka arī mans dēls savu dēlu un manu mazdēlu nosaucis Jāņa vārdā. Šādā veidā var sajust dzimtas pēctecību, turklāt mūsu gadījumā pārmantojas ne tikai vārds, bet arī uzvārds, kas ir divkārt spēcīgi.
Tas, ka mūs visus sauc vienādi, nekad nav bijis apgrūtinājums. Bērni dzīvo Rīgā, es – prom no pilsētas, Mērsragā. Satiekamies ne jau katru dienu. Bet, kad tiekamies, vārds nav jādala – mani parasti sauc par tēti, dēls ir Jānis, bet mazais – Jančuks. Iesaukas vai palamas mums neviens nav iedevis, nesauc arī, teiksim, par veco vai jauno Jāni.
Parasti Jāņos bērni brauc pie manis, tad visi kopā svinam svētkus un bez Jāņu vainagiem, protams, arī neiztiekam. Šogad jau par vienu vainagu vairāk jāgādā – arī mazajam Jančukam.»
21. GADSIMTS
Ja būtu meitene, arī sauktu par Jāni
«Ticu, ka katram vārdam ir sava enerģētika. Daudzi vecāki saviem bērniem liek svešzemju vārdus un uzskata tos par spēka vārdiem, bet es tomēr domāju, ka mūsu zemē dzimušajiem bērniem patiesie spēka vārdi var būt tikai latviskie. Jā, mans dēls pie sava vārda ir ticis daļēji par godu man, bet ne tikai. Man bija svarīgi, lai dēla vārds ir balstīts gan ģimenes, gan latviešu tradīcijās. To, ka manu dēlu sauks Jānis, pilnīgi skaidri zināju, jau pirms vispār sākām viņu gaidīt. Mums ar sievu pat bija tāds savstarpējs jociņš: ja būs meitene, arī sauksim par Jāni; grūti jau viņai būs ar tādu vārdu, bet gan kaut kā viņai palīdzēsim.
Kad Jančuks bija nesen piedzimis, mums kopā ar dūlu bija pirtīžu rituāls, un dūla bija labi sagatavojusies – izlasījusi par Jāņa vārda nozīmi. Izrādās, ir divu tipu Jāņi. Vieni ir tie šiverīgie, kam dzīvē viss labi veicas, un tad ir tie otrie – čīkstētāji. Jāsaka, ka tos čīkstētājus savā mūžā saticis neesmu. Manā paaudzē ir diezgan daudz Jāņu, un visi, ko pazīstu, ir forši čaļi. Ticu, ka visiem Jāņiem ir kaut kas kopīgs. Viena no lietām, ko esmu novērojis, – Jāņi māk šeptēties. Tāds vienmēr ir bijis mans tētis, un tāds esmu arī es. Jo kā gan citādi es, cilvēks, kurš ne īpaši mīl mācīties, varētu pabeigt skolu kā otrs labākais? Vienkārši izšeptējos! Ceru, ka arī mans puika būs mantojis šīs īpašības. Čalis var būt visādi citādi ne tik advancēts, bet izgrozīties dzīvē ir jāmāk!
Kad savu puiku nosaucām par Jāni, apkārtējie nebrīnījās. Lielākoties cilvēki atzinīgi novērtē latvisku un tradicionālu vārdu izvēli.
Vienīgi kāda sievas draudzene, kura dzīvo ārzemēs, brīnījās, kā mēs tādu vārdu esam bērnam ielikuši – ārzemēs viņu saukšot par Džonu! Es gan domāju, ka viss atkarīgs no tā, kā tu pats ļauj savu vārdu valkāt. Ja vairākas reizes atgādini cilvēkiem, kā tevi sauc, viņi to parasti respektē.»
Zināji?
Jānis ir vispopulārākais un vislatviskākais vārds, un tāpēc tam ir visvairāk skaidrojumu. Pirmais tips ir vīrišķīgais Jānis, kas ciena un mīl savu darbu, ir lielisks tēvs un labs laulāts draugs. Otrais tips – jūtīgais sapņotājs. Trešais tips – dzīves baudītājs un dimdinātājs. Ceturtais tips – Jānis, kam jāiziet garš nobriešanas ceļš. Piektais – čīkstētājs un ārišķīgi teatrāls pozētājs. Un tomēr Jāņiem piemīt gan intuīcija, gan spēja izpalīdzēt, gan praktiskums, gan fantāzija, kas ikdienu spēj pārvērst svētkos.