Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
38
-
0
-
0
-
12
-
0
-
0
-
0
-
Mokošais ceļš līdz lēmumam
Dzirdot, ka vecāki savu bērnu ievietojuši sociālās aprūpes centrā, daudzi tūliņ steidz nosodīt, jo tas ir tik ļoti vienkārši. «Tas, kurš saka vai domā, ka es gan tā nekad nedarītu, pat iedomāties nevar, kā viņš pats rīkotos konkrētajā situācijā, » saka psihoterapeite Gunta Jakovela. Mammas par bērnu ievietošanu aprūpes centros klusē, jo baidās, ka viņas nesapratīs. Kam pastāstīt, cik ļoti sāp sirds par slimo bērniņu, kuram nevar būt klāt? Kam atzīties, cik negulētu nakšu esi pārdzīvojusi?
Mammai taču kuru katru brīdi kāds var norādīt: tas ir tavs bērns un tava izvēle – ved viņu mājās, tad nesāpēs sirds un varēsi mierīgi gulēt!
Cik daudzi ir gatavi saprast, ka patiesībā līdz lēmumam par aprūpes centru ir noiets garš un sāpju pilns ceļš?
Mammai ir bijis jāpieņem lēmums, kurā faktiski nebija izvēles. Kāda ir realitāte? Sieviete, kurai ilgstoši jākopj smagi slims bērns, ļoti bieži paliek viena – vīrietis ģimeni pamet, jo viņš nespēj šādu spriedzi izturēt. Ļoti daudziem vīriešiem svarīgāk ir dzīvot šeit un tagad, nevis cerēt, ka varēs dzīvot kādreiz. Tas, vai vientuļā mamma, kurai ir īpašais bērniņš, spēj ilgstoši un pilnvērtīgi tikt ar visu galā, atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem: dzīvesvietas, materiālās situācijas, atbalsta komandas utt. Ja šie faktori sakrīt tā, ka bērna aprūpe mājās ir iespējama, – labi.
Bet var izveidoties arī citāda situācija: lai kā mamma gribētu ikdienā būt blakus savam slimajam bērniņam un redzēt, kā viņš aug, tas vienkārši nav iespējams.
«Atceros mammu, kas viena ilgstoši varonīgi kopa savu īpašo bērniņu. Te pēkšņi viņai pavīdēja iespēja strādāt – darīt darbu, kas viņai ļoti patiktu. Sieviete sākumā strādāja divas stundas, tad nesa darbu uz mājām un strādāja naktīs, vienlaikus kopjot savu bērniņu. Visbeidzot ievietoja bērnu aprūpes centrā uz mēnesi.
Skrēja uz turieni ik dienu, lai pārliecinātos, ka viņam viss kārtībā. Izņēma no centra un atkal kopa mājās, un tad atkal ievietoja centrā, līdz galu galā saprata, ka bērniņam tur nemaz nav slikti. Ir pagājuši daži gadi, sieviete strādā, ir sakārtojusi savu dzīvi, bērniņš ir aprūpes centrā, mamma, kad vien spēj, viņu brīvdienās paņem uz mājām. Te visi ir laimīgi, » stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Paliatīvās aprūpes dienesta kapelāne Aina Briede.
Īpašs brīdis ir arī otra bērna ienākšana ģimenē. Divi mazi, bet veseli bērni – tas nav salīdzināmi ar situāciju, kad viens bērns ir smagi slims, bet otrs – tikko dzimis.
Ja bērniņi ir veseli, situācija mainās ik dienu: nu jau vecākais prot pats paēst, nu jau var mazliet pagaidīt vai paspēlēties. Savukārt īpašais bērns bieži vien nepieaug, stāvoklis neuzlabojas, un viņa aprūpe nekad nekļūs vieglāka. «Var diskutēt, ko darīt mammai, kurai ir smagi slims bērniņš un vesels bērniņš. Var jautāt, vai nebūtu gudrāk iespējami vairāk laika un enerģijas ieguldīt veselajā bērniņā. No vienas puses – it kā nežēlīgi skan –, bet ir jāsaprot, ka tam, kurš aug un attīstās, vajadzības bieži vien būs daudz lielākas, » saka kapelāne Aina Briede.
Tāpat var diskutēt, kur ir ieguvums, ja mammai, kura kopj īpašo bērnu, pašai drīz vien vajadzīga rehabilitācija un ne vien psihoterapeita, bet arī psihiatra palīdzība? Sievietes un mātes instinkts prasa būt kopā ar bērnu, kamēr viņš nostabilizējas un spēj pats par sevi parūpēties. Bet ir īpašie bērni, kuri nekad savai mammai nepateiks: mammīt, es gribu ēst; mammīt, paldies; mammīt, labi, ka tu atnāci. Mamma, kas dod un dod, pretī neko nesaņemot, var pilnībā izsīkt. Un tad viņas nebūs nevienam – arī ne īpašajam bērnam.
Raksta turpinājums:
