Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
38
-
0
-
0
-
12
-
0
-
0
-
0
-
Stāsti iz dzīves
Pastāstīšu kādu man uzticētu stāstu. «Biju pavisam jauna, puisis mani pameta, tikko paliku stāvoklī. Piedzima meitiņa, man palīdzēja mamma un vecmamma. Mazajai nebija vēl gadiņš, kad pēkšņi sākās spēcīgi krampji, un viņa nonāca komā. Smags meningīts. Kad pēc ilgstošas ārstēšanās atgriezāmies mājās, dzīve pārvērtās līdz nepazīšanai. Dzīvojām tālos laukos, naudas nebija, bet meitiņai bija vajadzīgas nepārtrauktas rūpes. No katra trokšņa viņa varēja sabīties, un atkal sākās krampji.
Divus gadus diendienā pavadīju kopā ar meitiņu. Meitiņai augot lielākai, izcilāt un izgrozīt bija arvien grūtāk, baidījos, ka varētu sākties izgulējumi. Sociālā dienesta darbiniece, redzēdama, cik esmu pārgurusi, ieteica padomāt par meitas ievietošanu sociālās aprūpes centrā. Aizbraucu, apskatījos, padomāju un sapratu: jā, tā būs visiem labāk.
Sākums bija briesmīgs – biju tik ļoti pieradusi rūpēties par meitiņu, ka nu nezināju, ko iesākt brīvajā laikā. Nevarēju sev piedot, ka neesmu savam bērnam nepārtraukti klāt.
Aizbraucu uz aprūpes centru un biju gatava viņu ņemt klēpī, nest uz autobusu un braukt mājās. Tomēr man ieteica nesteigties, un paldies par to.
Regulāri braucu ciemos, apčubināju. Satiku vīrieti, pēc gada man piedzima otrs bērniņš, pēc dažiem gadiem – trešais. Meitiņa joprojām ir aprūpes centrā, šogad viņai palika 14 gadu. Braucam ciemos, rādu telefonā bildes, stāstu par mājām. Man jāpieņem, ka viņai tuvākas ir auklītes, nevis es – uz mani viņa tomēr skatās kā uz svešinieci. Bet es to saprotu. Vai esmu izdarījusi ko sliktu? Nē!
Ja meitiņa būtu palikusi pie manis, visu savu dzīvi un mīlestību atdotu viņai, man nebūtu vēl divu bērniņu. Redzu, cik ļoti par meitu rūpējas centrā: cik viss tīrs, cik akurāts, cik mīļas auklītes. Neko sev nepārmetu. Ja būtu atstājusi veselu bērnu un neliktos par viņu ne zinis – lūk, tas būtu kas cits. Bet viņa ir un būs mana meita, es viņu nekad neaizmirsīšu un nepametīšu.»
Un vēl kāds stāsts. Saticīgā ģimenē piedzima un auga puisēns ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Viendien varēja būt kluss un lādzīgs, nākamajā dienā vēl klusāks, līdz pēkšņi sāka plosīt visu, kas gadījās ceļā. Tētis un mamma rūpējās par zēnu, cik vien spēja.
Tad piedzima mazā māsa. Vecāki joprojām centās: auga puisēns un meitiņa, līdz… kādu dienu lielais brālis uzbruka mazajai māsai un slimības neprātā sakoda viņu tā, ka meitenītes dzīvību tikai ar lielām pūlēm izdevās izglābt. Tas bija smags lēmums, bet vecāki puiku ievietoja sociālās aprūpes centrā. Brauca pie viņa ciemos, gādāja dāvanas, bet vienlaikus… ļoti, ļoti baidījās paši no sava bērna, jo aizvien acu priekšā bija un ir nežēlīgais pāridarījums mazajai meitiņai.
Šie ir tikai divi stāsti, bet tādu ir daudz.
Raksta turpinājums:
