Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kas īsti ir intuīcija?
Intuīcija, pēc definīcijas, ir zināšanu iegūšana bez racionālas domāšanas klātbūtnes. Ikdienas kontekstā tā ir priekšnojauta, kuru mēs īsti nevaram paskaidrot.
Informāciju mēs katrs uztveram, apstrādājam un sevī noglabājam dažādos veidos: vieniem tas notiek ar lasīta teksta vai stāstījuma palīdzību, citiem – redzot vizuālus materiālus, vēl citiem – izmantojot pārējās maņas. Līdzīgi ir ar intuīciju – valoda, kādā tā ar mums runā, visiem nav viena.
Kādam tā būs sensora ķermeniska sajūta, bet citam pēkšņi apziņā var uzzibsnīt tēli vai prātā ieskanēties kāda doma.
Pastāv pieņēmums, ka intuīcija ir ilgstoši krātu zināšanu un līdz šim iegūtās pieredzes ātra un neapzināta izmantošana. Tātad pieaugušo cilvēku priekšrocība. Zinātnieki, kas pēta smadzeņu funkcijas, ir nonākuši pie secinājuma, ka intuīcija ir saistīta ar smadzeņu priekšējās garozas daivas darbību. Bet tieši tā, bērnam augot, attīstās visvēlāk.
Psihiatrs un pētnieks Daniels Sīgals uzsver, ka priekšējās garozas daivas funkcija ir integratīva – tā nemitīgi savieno cilvēka iepriekš iegūtās zināšanas ar nākotnes cerībām un signāliem, ko raida ķermenis, visu apkopojot vienā noteiktā sajūtā.
Tātad mūsu intuīciju veido ļoti daudzi aspekti.
Intuīcijai, lai gan pastarpināti, ir saistība arī ar empātiju. Ja bērnībā tuvākie cilvēki ir spējuši spoguļot mūsu izjūtas, mēs labāk saprotam, kas ar mums notiek, un precīzāk spējam nolasīt arī citus cilvēkus. Mēs varam iedot vārdu tam, ko jūtam paši un ko pamanām apkārtējos cilvēkos.
Empātija rada labu pamatu, lai mēs intuīciju vispār spētu ņemt par pilnu. Tāpēc var sacīt, ka empātijas attīstīšana ir kā treniņu laukums intuīcijai – mēs mācāmies sajust sava ķermeņa un emociju raidītos signālus, caur kuriem ar mums runā arī katra iekšējā balss.
Varbūt tomēr tās ir bailes?
Atšķirt intuīcijas smalko balsi, kas brīdina par potenciāli bīstamu situāciju, no mūsos jau ieprogrammētās baiļu izjūtas nebūt nav vienkārši. Neirozinātnieki uzsver: cilvēka smadzenes nav būvētas tā, lai mēs justos laimīgi. Primāri tās rūpējas par to, lai mēs izdzīvotu, – domājot par nākotni, apsverot kādu jaunu situāciju, mūsu smadzenes visbiežāk sākotnēji piedāvās negatīvo scenāriju.
Jebkuru notikumu vispirms saskatīt kā potenciāli bīstamu – tā ir no dabas mūsos ielikta smadzeņu tendence.
Arī antropologi runā par to, ka pirmatnējie cilvēki, kas bija optimisti un paļāvās uz veiksmi, visbiežāk gāja bojā. Mēs esam pēcteči bailīgajiem senčiem, tiem, kuri, saskatot iespējami draudīgu situāciju, nevis riskēja, bet bēga, tātad – izdzīvoja.
Vēl jāņem vērā, ka mūsu smadzenēs ir gan salīdzinoši jaunas daļas, kas attīstījušās evolūcijas gaitā, gan arī primitīvās jeb reptiļveidīgās. Pēdējo uzdevums ir mūs sargāt, tāpēc tās vienmēr darbosies ātrāk un arī radīs spēcīgākas emocijas.
Klasisks piemērs: tu, nezinot, kas tev ir aiz muguras, instinktīvi paraujies malā un uzreiz arī konstatē, ka lielā ātrumā tev garām patraucas cilvēks uz skūtera. Tu sevi esi pasargājusi, vēl pirms saprati, kas notiek.
Tā nav intuīcija, bet instinktīva reakcija, kuru vēlāk pavada arī nepatīkama pēcsajūta, kad domā par to, kas ar tevi varēja notikt.
Tomēr svarīgs faktors ir arī jautājums par mūsu katra personīgo pieredzi. Ja cilvēks ir cietis no traumatiskām situācijām, piemēram, vardarbības, primitīvā smadzeņu daļa, kas atbild par izdzīvošanu, būs sakairināta un vērīgāka nekā citiem. Tai būs tendence jebkuru situāciju uztvert bīstamāku, nekā tā ir realitātē.
Tāpēc cilvēkiem ar traumatisku pagātnes pieredzi ir jāapzinās: dažkārt sajūtu, ka jālaižas lapās, raida nevis intuīcija, bet gan atmiņas par piedzīvoto. Piemēram, darba intervijā tevi var pārņemt sajūta, ka labāk no jaunā piedāvājuma atteikties.
Šajā gadījumā var gan skanēt brīdinošā intuīcijas balss, gan arī izpausties ķermeniska un emocionāla reakcija uz pagātnes atmiņām.
Piemēram, potenciālais priekšnieks atgādina cilvēku no tavas pagātnes, ar kuru tev saistās kāds pārdzīvojums. Šajā gadījumā nepatīkamās izjūtas izraisa vēlme distancēties no pagātnes atmiņām, bet tam nav nekāda sakara ar jauno potenciālo priekšnieku.
Novērot sevi
Ja gribi vērsties pie intuīcijas, nav cita ceļa – vien sevi iepazīt. Tā ir prasme sevi novērot dažādās situācijās, izprast savas līdzšinējās pieredzes radīto iekšējo stāstu un mācīties atšķirt savas izjūtas un reakcijas.
Kad piedzīvojam kādu sajūtu, ir svarīgi tai iedot vārdu. Ja tu apzinies, ka šobrīd tev ir bail, prasmīgā rīcība būtu, par spīti izjūtām, turpināt darīt.
Tikai darot un pieredzot, ka nekas briesmīgs ar mani nenotiek, bailes var mazināties. Ja bailes pastāvīgi attur no rīcības, tās nekļūst mazākas, gluži otrādi – izvairīšanās nostiprina baiļu izjūtu. Ja neļausi bailēm sevi vadīt, tu arī atšķirsi baiļu raidīto signālu no intuīcijas brīdinošās balss.
Nevaram paļauties tikai uz prātu
Saklausīt intuīciju traucē ne tikai bailes, bet arī tik cilvēcīgā vēlme pasauli izskaidrot vienīgi racionālā veidā. Daudziem no mums gribētos, lai tā būtu viegli paredzama, jo tas sniegtu drošības izjūtu. Cilvēki grib paļauties uz to, ka 1 + 1 = 2.
Bet mēs zinām, ka viena ūdens pilīte, saplūstot ar otru, veido vienu, nevis divas pilītes.
Ikdienā mēs sastopamies ar to, ka cilvēku rīcība mēdz būt iracionāla un ka pat viens smilšu grauds var nojaukt liela mehānisma darbību, – mūsu dzīvē ir tik daudz neprognozējamā, ka nevaram paļauties tikai uz prātu vien, kas pēc būtības ir cilvēka vēlme visu kontrolēt.
Ja pieņemam, ka ir daudz faktoru, ko mēs nevaram ietekmēt, un saprotam, ka ar prātu visu izskaidrot nav iespējams, mēs sākam paļauties uz savu iekšējo izjūtu. Tas ir milzīgs resurss jeb iespēja saņemt informāciju vēl no papildu kanāliem. Jo prāts vien mums neparādīs visu plašo bildi.
Kā intuīciju attīstīt?
Ne visi vienlīdz labi spēs uztrenēt savu intuīciju, jo tai ir saistība ar mūsu katra nervu sistēmas īpatnībām. Jo tā ir līdzsvarotāka, jo vairāk atvērta jaunai pieredzei un dažādu signālu uztveršanai. Tiem, kuri visu jauno uztver kā biedējošu, būs grūtāk paļauties arī uz savu iekšējo zināšanu.
Savukārt cilvēki, kas stabilitāti rod racionālā domāšanā, nepievērš uzmanību cita veida informācijai.
Taču mēs katrs varam censties šo sesto maņu attīstīt, izturoties pret to rotaļīgi, kā spēlējoties. Piemēram, braucot ar auto, iztikt bez Waze, kas teiks priekšā, pa kuru ceļu doties, un centies ieklausīties, ko saka tava iekšējā balss. Šādas it kā nebūtiskas ikdienas situācijas palīdz sākt sev uzticēties.
Lai intuīciju saklausītu, ir nepieciešams miers – regulāri brīži, kad paanalizēt, kas ir tie signāli, ko dienas laikā uztvēri.
Lai ieraudzītu kopsakarības, nepieciešami arī sevis vērošana ilgtermiņā, jo pasauli mēs katrs uztveram savā veidā – kādam ir jāmācās nolasīt sava ķermeņa sajūtas, cits var lasīt zīmes ārējā pasaulē.
Taču uzmanība un novērošana būs vajadzīga visiem. Jo, piemēram, kā gan tu zināsi, ka tas, kas nonācis tavā uzmanības laukā, ir jāuztver kā zīme? To tu sapratīsi tikai tad, ja būsi vērīga un pakāpeniski uzkrājusi pieredzi. Tas ļaus ieraudzīt, ka noteiktos brīžos kāda zīme var apliecināt kopainu.
