Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Profesionāls vervētājs ātri atkoda cilvēkā šo nepiepildīto vēlmi un lieliski to izmantoja. Vispirms informācijas ieguvei, pēc tam arī iepīšanai ziņotāju tīmeklī. Un nevajadzēja ne īpašu draudu, ne šantāžas.
Laiki mainījušies. Čekas maisi, vismaz pa daļai, izpurināti; kurš un kā mūsdienās vervē aģentus – nezinu, taču skaidrs ir viens: ilgas būt uzklausītam cilvēkos joprojām ir dzīvas. Varbūt pat vairāk nekā agrāk. Jo šobrīd ir tik daudz iespēju izteikt savu viedokli kaut vai sociālajos medijos, ka brīžam šķiet – visi runā, bet neviens neklausās. Visi grib izteikties, neviens negrib uzklausīt.
Esmu dzirdējusi stāstu par taksometra vadītāju (sievieti), kurai ir neparasts klients. Viņš izsauc viņu ne tāpēc, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B, bet vienkārši tāpēc, lai parunātos. Protams, par to gatavs maksāt atbilstoši tarifam. Nekādu divdomību, tiešām tikai parunāties.
Īsti nezinu, vai šī sieviete māk lieliski uzklausīt vai arī cilvēkam vienkārši nav neviena, kam pakratīt sirdi, bet, jā, viņš par to ir gatavs maksāt.
Reiz kādā ballītē sen nesatiktam jaunības laiku paziņam tā starp citu pajautāju: «Kā tad ir, vai tu jūties laimīgs?» Jautājums tiešām nebija domāts sevišķi nopietni – kāda gan nopietnība, kad ballīte jau pāri pusei? Taču viņš pēkšņi ieturēja pauzi, ielēja man glāzē vīnu un pamazām sāka stāstīt par… par visu ko. Biju pavilkusi diega galu neizrunātu, neuzklausītu pārdomu kamolam.
Tā ka esiet uzmanīgi, kādam pajautājot, kā viņam klājas. Var gadīties, ka cilvēks jums tiešām sāk stāstīt. Mēs visi gribam tikt uzklausīti. Gribam justies uzklausīšanas vērti.
Jo vispār jau tādi arī esam.
