Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dzenoties pēc laimes izjūtas
Tā kā mūsdienās cilvēku mūžs ir ievērojami pagarinājies, arī attiecībās var nākties nodzīvot daudz ilgāk nekā agrāk. No vienas puses, tas šķiet lieliski, bet no otras – vai šī ilgā kopā būšana mūs kaut kādā veidā nenogurdina, neliek apaugt ar rutīnas kārtu?
«Mīlestība nav mūžīga. Diemžēl. Un dzīves pieredze rāda, ka restarts ir vajadzīgs nemitīgi,» saka Rita Lasmane.
«Pēc kādiem četriem, pieciem kopdzīves gadiem spēcīgās iemīlēšanās izjūtas mainās. Mēs pierodam pie sava partnera smaržas, kura sākotnēji lika raisīties laimes hormoniem. Un nekad nebūs tā kā pašā sākumā, ar to nu nāksies samierināties. Partnerattiecības ir konvencija. Tieši tik sausi un garlaicīgi tas skan. Jo tā ir vienošanās. Arī par to, ka mēs respektējam, ka kādam no mums ir uznākuši melnie. Tieši tāpat ir jāsaprot, ka partneri viens otram var apnikt vai attiecībās kļūt garlaicīgi.
Bet būtu labi, ja mēs attiecībās juktu prātā pa vienam.
Un, ja katrs vispirms tiktu galā ar sevi, nevis ar savu uzšvirkstējušo sērkociņu uzreiz aizdedzinātu arī otru.» Ja, piemēram, partnerattiecībās iestājies liels nogurums un neko negribas mainīt, tad nereti šķiet, ka pats vieglākais ir izvēlēties jaunu mīļāko. Savā ziņā tā arī ir.
Tikai ne vienmēr jaunais partneris dod cerēto rezultātu. Nereti izejot cauri visām mīlestības fāzēm un tuvāk iepazīstot šo cilvēku, var rasties atskārsme, ka iepriekšējās attiecības tomēr bijušas daudz foršākas.
Bet ir, protams, cilvēki, kuriem šķiet, ka tikai mīļākais(ā) ļaus atdabūt zudušo kaisli. Lai nu kā, dzīvē ir tā iekārtots, ka mums pašiem visu laiku jāmainās, mēs nedrīkstam palikt uz vietas. Un, ja kas apnīk, jāmeklē jauni veidi, kas veicinātu tuvību attiecībās. Ar noteikumu, ja tās vispār ir svarīgas.
Un lai cik ļoti mēs nesūdzētos par formālām attiecībām, automātiskiem pieskārieniem, bieži vien izrādās, ka daudzi no mums grib palikt tur, kur ir un darīt tā, kā māk un prot. Visbiežāk neko nemainot, tikai cerot uz kaut ko labāku nākotnē un dusmojoties, ka dzīvē visai labi neiet.
«Runājot par to pašu laimi, mēs pēc tās dzenamies, īsti neapjaušot, kas tā tāda ir un tieši kā tai būtu jāizpaužas. Jā, tīri fizioloģiski laimes hormonu veidā. Bet tikpat labi ikreiz, kad mums kaut kas izdodas, mūsu smadzenes izdala laimes hormonu dopamīnu», skaidro Rita Lasmane. Partnerattiecībās, piemēram, var tikt pie laimes sajūtas, ja abiem kopīgi kaut ko izdodas izdarīt – tie var būt kopīgi projekti, kopīgas intereses. Tikpat labi pamainot savas uzvedības modeli, lai abi justos ērtāk un labāk, nākas secināt, ka tā dzīvot ir priecīgāk un vieglāk.
Lai izkļūtu no rutīnas, ir jānonāk pie jauna adrenalīna avota. Ir vajadzīgi jauni piedzīvojumi un pārdzīvojumi, kas izriet no tā, ko partneri abi kopā dara.
Un nevajag visu laiku stūrēt pa iebrauktajām taciņām. Ne vienmēr SPA un kūrorts būs tas, kas uzsitīs asinis. Tāpat randiņi dienas vidū ne vienmēr var dot cerēto efektu. Bet cilvēkus ārkārtīgi satuvina, piemēram, kopīga mākslas baudīšana. Protams, ar noteikumu, ka abi ir vienlīdz ieinteresēti tajā. Skatoties labas izrādes un filmas, kas liek domāt vai klausoties ne vieglu mūziku, smadzenes darbojas, un šis process kļūst par pārdzīvojumu un piedzīvojumu abiem. Ja vēl par to visu pēc tam var dalīties pārdomās, tas dod milzīgu gandarījuma izjūtu. Starp citu, arī kopīgs bizness var gan stiprināt attiecības, gan uzsist kaisli. Pat, ja jūs abi strīdēsieties par kaut ko ar putām uz lūpām, tā būs pilnīgi jauna enerģija.
Tikpat labi, piemēram, abi partneri var nolemt kopā notievēt. Tas ir foršs mērķis, kuru īstenojot var iegūt aizrautībā spīdošas acis.
Dažādi tipāži un skatupunkti
Rita Lasmane kā problēmu min mūsu nespēju komunicēt ar realitāti. Jo lielākoties mēs katrs dzīvojam savā apvalkā un komunicējam ar tēliem, kurus paši esam radījuši savās smadzenēs. Tas nozīmē, ka partneriem piedēvējam sevis iedomātu tēlu un to, kā tam būtu jāuzvedas mūsu acīs. Kad šie tēli uzvedas ne tā, kā esam iedomājušies, ļoti dusmojamies.
Košļājot savu negatīvo domu košļeni, sūdzoties par otru sev un citiem, tikai bojājam paši savu veselību.
Un parasti jau neko dramatisku tas otrs cilvēks neizdara, tikai rīkojas, izejot no savām vajadzībām. Un vislielākā kļūda ir domāt, ka otrs kaut ko sliktu dara tāpēc, ka grib mums ieriebt. Tāpat mums kaut kā gribas domāt, ka otrs mūs neciena, neizjūt un tā joprojām.
Mūsdienu zinātnieki ir nākuši klajā ar pilnīgi citu cilvēku psiho tipu klasificējumu. Ir konstruktīvisti jeb matemātiķi, reflektori jeb mākslinieki un centristi – sociālie tipāži, kuri visu vērtē, izejot no sociālajiem kontaktiem un vides. Un mūsos ir visi šie trīs tipāži, tikai dažādās proporcijās. Parasti kāds no tiem dominē mūsos. Piemēram, konstruktīvistiem primārās ir prāta konstrukcijas. Savukārt reflektori ir emocionāli un par kaut ko spriež, izejot no tūlītējas vajadzības – «man vajag, man nevajag, man patīk, man nepatīk».
Un tad ir centristi, kuriem ļoti svarīgs ir citu viedoklis. Zinot to, kāds psihotips esam mēs un kāds partneris, labāk var saprast, kāpēc otrs rīkojas tieši tā, kā rīkojas un kādas būs mūsu pašu reakcijas.
Kāpēc vīrieši saka, ka sievietēm trūkst loģikas? Tāpēc, ka viņi no savu loģisko konstrukciju pozīcijām nevar saprast, ka var rīkoties arī pilnīgi pretēji jeb citādi.
Un tāpēc vien uzreiz nevajag bliezt ārā – «stulba tu esi! Tu neko nesaproti!»
Savukārt reflektorā tipa sievieti var sadusmot, ka vīrietis nesaprot viņas «man tas patīk, es to gribu tūlīt un ņemu». Konstruktīvists, piemēram, ļoti labi jūtas viens un viņam nemaz īpaši negribas nekur iet un nevajag arī socializēšanos, pēc kuras atkal alkst reflektors, kam svarīgi radīt sajūsmu citos. Tikpat labi abi pārī var būt reflektori, un tad šie cilvēki būs sabiedrības dvēseles – spīdēs un laistīsies. Tikai arī viņi viens otram nedrīkst aizmirst pateikt, cik satriecošs(a) viņš(a) ir. Katrā gadījumā pats muļķīgākais ir otru par kaut ko vainot. Tikai iejūtoties partnera ādā, pamainot skatu punktu un mēģinot iegūt citādu redzējumu, ir iespējams labāk saprast otru.
Ja nav iespējams restarts
Kāpēc mēs gadiem krājam rūgtumu? Nu laikam jau tāpēc, ka ļoti bieži neredzam izeju un nesaprotam, ko tālāk darīt. Bet vienmēr var kaut ko darīt. Un pat ļoti daudz darīt. «Mūsu problēma ir tā, ka vienu domu domājam trīs sekundes un neattīstām to tālāk». Ja no vienas sliktās domas uzreiz pārejam uz nākošo slikto domu, tad varam malt šīs melnās domas visu dienu un nakti. Un tad beigās izdarām secinājumu, ka dzīve ir mēslu bedre un no tās ārā nav iespējams tikt.
Juris Rubenis ir teicis – «krīzes attiecībās rodas, ja sakrājies rūgtums, kas sasniedz tādu pakāpi, ka pagriezties atpakaļ un restartēt attiecības ir grūti.»
Partnerattiecībās, kad atduramies kā pret sienu, aizmirstam, ka aiz sienas arī ir telpa. Kāpēc mani neciena? Kāpēc tu vairs neesi tāds kā agrāk? Kāpēc man galvā nesprāgst salūti? Ļoti bieži mūsu domas atduras pret to, kā mums nav. Un kā lai tur nerodas rūgtums? Un problēma ir tā, ka tam, kas mums ir, mēs nepievēršam uzmanību. Ja, piemēram, sieviete labi gatavo ēst, tad šķiet – kas tad tur īpašs? It kā jau daudzas sievietes un arī vīrieši labi gatavo, bet daudzi arī negatavo. Tātad tomēr tas ir īpaši. Un tā var skatīties uz visu. Tikko uz kaut ko paskatāmies no cita skatupunkta un novērtējam un priecājamies par to, kas mūsu attiecībās ir labs, nelaimīgums atkāpjas.
Galu galā, var uzrakstīt uz papīra lapas to, kas mums ir. Un arī iztēloties situāciju, kā tas būtu, ja es paliktu viens – sieva prom, bērni prom, sievasmāte arī. Kā tad es jutīšos? Kāpēc cilvēki ir nelaimīgi, bet paliek tur, kur ir? Tāpēc, ka viņi aizdomājas par to, ko varētu zaudēt un viņiem ir arī bailes palikt vieniem. Bet reizēm, lai cik grūti tas nebūtu, tomēr ir jāatzīst – jā, es izdarīju nepareizo izvēli. Jo var gadīties, ka pārim saejot kopā, bijušas kopīgas intereses, bet pēc tam tās mainījušās vai arī katrs sācis attīstīties savā virzienā. Arī tā var būt. Jo cilvēku ilgajā kopā būšanas laikā var notikt viskautkas. Nekas nav akmenī iecirsts.
Ja pārī nekāda sadarbība nenotiek pat pēc vairākiem restartiem, tad diez vai ir vērts glābt šīs attiecības.
Slikts sekss kā attiecību jaucējs
«Kopš sekss vairs nav nekas aizliegts un gadījuma sakari arī nešķiet nekas īpašs, tas viss vairs nemaz neliekas tik ļoti interesanti. Mūsdienās sekss vairs nav pirmajā vietā un nav arī tik svarīgs. Partnerattiecībās tomēr galvenā ir komunikācija un sadarbība vienam ar otru,» atzīst Rita Lasmane. Bet «vēl nav izbalējis mačo kults, un tiek uzskatīts, ka visiem vīriešiem vienmēr jāgrib sekss. Nu un tad viņi dara, ko spēj.»
Bet nereti ir tā, ka viņi izspiež pa visām varītēm to seksualitāti, bet partneres jau to jūt. Un tad sanāk tāds samocīts sekss tikai tāpēc, ka kaut kam ir jābūt. Nē, sekss nav jāsvītro ārā no attiecībām, bet tam ir jābūt tādam, lai to gribētos un lai būtu interesanti. Bet terorizējot ar seksu, var iedzīt kaktā gan sievietes, gan vīriešus. Vēl viena lieta, par kuru aizdomājas Rita Lasmane, – «neiesaistām seksā telefonu. Īsziņas, ziņas mesendžerī, paziņojumi no sociālajiem tīkliem, kas visu laiku mirgo telefona ekrānā, ir vistiešākie seksuālās apetītes nojaucēji.» Diemžēl divi cilvēki gultā, kuri katrs skatās sava telefona ekrānā, ir mūsdienu skumjā realitāte.
Telefons attiecības padara seklas un virspusējas un novērš uzmanību no būtiskām lietām, kā arī neļauj izbaudīt intimitāti.
Evolūcija mūs dzen uz priekšu būt aizvien gudrākiem jebkurā jomā, bet jāatceras, ka attiecības ir viens no sarežģītākajiem darbiem, par kuru jādomā visu laiku. Bet atkal – ja mēs dzīvotu vieni, mūsu smadzenes kļūtu daudz kūtrākas. Pat pārī kopīgi risinātas problēmas uzdzen adrenalīnu, un tas liek justies laimīgiem un dzīviem. Jā, restarts var pilnībā nemainīt dzīvi, bet dzīves uztveri gan. Tāpēc ir vērts pamēģināt.
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
