Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pieredze ar vecāku aprūpi un aiziešanu taisaulē
Nupat pagāja divi gadi, kā no dzīves cienījamā vecumā atvadījies mans tēvs Jānis Britāns, kurš pirms tam vairākus gadus bija atkarīgs no manas aprūpes. Protams, arī viņa dzīves pēdējā mēneša laikā es cerēju, ka nākamajā rītā būs noticis brīnums, tēvs no gultas piecelsies pats, slimību radītais nespēks pāries. Bet tā nenotika, viņš aizgāja. Jāatzīst, pārslēgties no aprūpes uz brīvo režīmu man nebija vienkārši, jo inerces radītais skrējiens tā vienkārši nav apturams. Vēl arvien ar vieglumu nespēju virspusē izpeldināt labās un skaistās atceres, jo tomēr primārās ir atmiņas, cik grūti bija. Tēta sāpju mocītais skatiens, kas lūdza izbeigt ciešanas, vēl arvien ir pirmais, kas nāk prātā, par viņu iedomājot, un tikai pēc tam jau apzināti ievirzu savas domas jauko atmiņu gultnē. Man jāatzīst, ka ne divi gadi pēc tēta aiziešanas, ne seši gadi kopš mammas aiziešanas, un arī ilgas aprūpēšanas mājās, nav pietiekams laiks, lai pārdzīvoto atlaistu. No vienas puses – aprūpēt nāvei nolemto mājās ir ļoti grūts darbs, kas atstāj pēdas ilgi pēc tam, jo paņem ļoti daudz no aprūpētāja dzīvības enerģijas. No otras puses – ir ļoti grūti pieņemt un pēc tam aizmirst, ka tuviniekam pēdējais laiks bija jāpavada mokās.
Tēta lūgums runāt par eitanāzijas legalizēšanu
Jā, es zinu, ir teorija, ka katrs ir pelnījis savas ciešanas, jo arī piedzimstam ciešanās... Tomēr tikpat filozofisks ir jautājums: vai vērts ciešanas vairot un uzturēt? Paralēli šādām domām pa galvu jaucas ilūzija: ak, kaut būtu vēl vismaz viena diena, kuru pavadīt sarunās!
Tuviniekiem mājās mirstošs cilvēks ir smaga psiholoģiska trauma, un kur nu vēl tas, ka tu atvadies no saviem vecākiem.
Es, protams, gribētu, lai tēvs ir dzīvs un es varētu viņam pajautāt viedokli par daudziem būtiskiem jautājumiem, arī par to, ko viņš teiktu par dzīves noslēguma tēmu šobrīd, jo toreiz, kad tētim spēka bija nedaudz vairāk, un es lasīju viņam priekšā Ievas Veselībai publicēšanai sagatavotos materiālus, viņš man vairākkārt teica: «Par manu sadzīvošanu ar vecuma kaitēm rakstīt nav vērts, taču ar manu piemēru runāt par eitanāzijas legalizāciju tādiem vecajiem, kas vairs nespēj un arī negrib, jo vairs nav cerību, Latvijā gan ir liela nepieciešamība. Es esmu jau tajā situācijā, kad ne tu, ne kāds cits mani vairs nevar motivēt domāt pozitīvi. Gala rezultāts ir skaidrs, un es negribu ciest, liekot citiem par mani rūpēties, kamēr nomirstu, jo dzīves prieka vairs nav un neko nevaru izdarīt, vien eksistēt…» Mans tētis uzskatīja, ka šajā gadsimtā vairs nedrīkst tā būt, ka nav iespēju un priekšrakstu, kā pēc paša slimnieka lūguma atvieglot aiziešanas procesu situācijā, kad skaidrs – cita varianta nebūs, ir palikušas tikai pēdējās dienas, nedēļas. Es arvien no šādas sarunas izvairījos, sakot, ka tas ir filozofisks jautājums, jo ir taču katram jāizdzīvo viss, kas lemts...
Kādas ir sabiedrības diskusijas par eitanāzijas kā cilvēka izvēles ieviešanu?
Tagad esmu papētījusi, ka diskusijas masu informācijas līdzekļos par eitanāzijas, kuru man gribētos saukt par iemidzināšanas tēmu, noritējušas vairākkārt, un arvien bijusi viedokļu sadursme. Tie, kuri saka striktu «Nē!», uzskata, ka sabiedrība eitanāzijas legalizācijai nav gatava ne morāli, ne materiāli, ne juridiski. Piesauc pasakas par vecīšu aizvešanu ragaviņās uz mežu vai slepkavību, atņemot otram dzīvību, prāto, ka būs cilvēki, kas to centīsies izmantot ļaunos nolūkos. Tie, kuri saka «Jā», domā, ka tā būtu tikai cilvēciska līdzjūtība, lai nav jācieš velti, un laikā, kad pieprasījums pēc valsts apmaksātas paliatīvās aprūpes krietni pārsniedz piedāvājumu, ir necienīgi izlikties, ka cilvēkiem šāda iespēja nav vajadzīga.
Protams – par krietnu samaksu nedziedināmi slimo aprūpe ir augstā līmenī, bet cik daudzas ģimenes to var atļauties?
Tomēr, izgājusi tam visam cauri, zinu, ka jautājums nav tikai par iespēju nodrošināt šo aprūpi. Tā ir tikai viena jautājuma puse. Otra ir – rēķināšanās ar mirstošā cilvēka domām un pārdzīvojumiem bezpalīdzīgajā stāvoklī, nespējot pakustināt pat mazo pirkstiņu un gribot vien aizmigt saldā miegā. Un vēl – viedokļu sadursmēs ieskanas domas, kā mēs rīkojamies ar mājdzīvniekiem, kas kļuvuši par ģimenes locekļiem. Jā, arī man deva padomu: «Nes taču aizmidzināt, pažēlojiet sevi un sunīti.» Taču mums tobrīd tomēr likās, ka nāvei arī šajā gadījumā jānotiek dabiski. Arī mēs nevarējām aiznest uz klīniku aizmidzināt sunīti, kas, sasniedzis cienījamu vecumu, nomira – aizmiga glaudīts un paijāts mūsu rokās, izdzīvojot visu viņam paredzēto laiku. Kāpēc tā? Vai man bija bail mocīties pašpārmetumos? Vai arī tagad pašpārmetumi ir lielāki, ka neatvieglojām viņa ciešanas? Uz šo jautājumu es nespēju atbildēt, un arī tagad savu astoņpadsmitgadīgo kaķeni pacietīgi kopju. Domāju, ka tu saproti, – nav runa par gadu skaitu un nespēju izdarīt visu to, kas darīts iepriekš. Runa ir par neremdināmām mokām, saprašanu, ka viss beidzies, un iespēju izvēlēties.
Beigt dzīvi eitanāzijas klīnikā: Deivida Gudala piemērs
Šīs manas pārdomas nupat aktualizēja arī ziņa par 104 vecā Austrālijas zinātnieka, ekologa un botāniķa Deivida Gudala brīvo izvēli savu dzīvi beigt eitanāzijas klīnikā. Brīvprātīgās eitanāzijas atbalstītāji bija savākuši līdzekļus, lai apmaksātu sirmā kunga ceļojumu uz Eiropu, jo Austrālijā šādas iespējas vēl nav. Lai gan šis izglītotais cilvēks necieta no nedziedināmām slimībām, protams, gadu nastas dēļ ierobežotās kustību brīvības un redzes pasliktināšanās dēļ viņa dzīves kvalitāte bija zudusi.
Eitanāzija ir ar nolūku izraisīta nāve ar mērķi atvieglot viņa nenovēršamas un neatgriezeniskas sāpes un ciešanas, kas tiek pielietota, ja neārstējami slims cilvēks cieš neizturamas sāpes vai ir dziļā bezapziņā bez cerībām atlabt, un tā dod iespēju cieņpilni beigt dzīvi, nekļūstot par apgrūtinājumu sev vai citiem.
Deividam Gudalam nepietika ar to, ka viņš varēja pamosties, paēst un tad vienkārši sēdēt līdz nākamajai ēdienreizei vai miega periodam. Viņš vēl 2016. gadā bija atzīts par visilgāk strādājošo zinātnieku Austrālijā, un par savas dzīves jēgu uzskatīja darbu. Nevarot to veikt, viņš jutās nelaimīgāks dienu no dienas, tāpēc meklēja iespēju noslēgt šo dzīvi. Protams, eitanāzijas pretinieki uzskatīja, ka simtgadnieka stāvoklis nav gana smags, lai eitanāziju attaisnotu. Bet man Deivida Gudala IZVĒLE un IESPĒJA to izdarīt atkal un atkal lika sadzirdēt sava tēta vārdus: «Tu taču esi žurnāliste, tu vari uzrakstīt, cik svarīga ir iespēja izvēlēties – gadījumos, kad es kā cilvēks vairs nevaru dzīvot, vien eksistēt.»
Iniciatīva «Par labu nāvi – eitanāzijas legalizēšana» – parakstīt vai nē?
Tā kā pēkšņā un ātrā nāvē mirst tikai neliela daļa cilvēku, pagājušā gada martā ir aizsākta parakstu vākšana iniciatīvai «Par labu nāvi – eitanāzijas legalizēšana», lai, savācot 10 000 parakstus, iniciatīvu varētu iesniegt Latvijas Republikas Saeimā. 12 jūlijā bija savākti 2843 paraksti. Arī es šobrīd vēl neesmu saņēmusies parakstīt, tomēr arvien vairāk sliecos domāt, ka to izdarīšu. Kad satikos ar Pēteri Buku, kurš šo iniciatīvu aizsāka, viņš atzina: «Man nebija konkrēta impulsa, kāpēc iniciatīva aizsākās tieši tobrīd, tomēr jāatzīst, doma ir krietni egoistiska, jo es pats negribētu nonākt bezpalīdzīgā stāvoklī, ciest sāpes un gaidīt nāvi.» Pēteris ir piedzīvojis, kā mirst viņa vecmāmiņa, inteliģenta kundze, veterinārārste, visu dzīvi mīlējusi cilvēkus un zvērus. Astoņdesmit piecu gadu vecumā, kad bijusi jau akla un nespēcīga, vēl nācies piedzīvot mocību virkni, kad asinsvadu problēmu dēļ viņai amputēja kājas. «Tā nav līdzjūtība, kas ļauj uz nāvi slimam cilvēkam mocīties.
Ja cilvēks pats to ir gribējis, ļaut viņam bezpalīdzīgi mirt slimības saēstam un pārvērstam graustā būtu izskaužama lieta.
Kad aizsāku iniciatīvu, zināju, ka šis jautājums nav īpaši ventilēts un tā kā cenšos būt sociāli aktīvs, gribēju ko lietas labā darīt. Atzīšos – biju gaidījis lielāku atsaucību. Cik esmu runājis ar vecākās paaudzes kundzēm, kuras kopušas mirstošos un saprot, par ko runājam, viņas neparakstās tāpēc, ka nelieto internetu. Savukārt jauni cilvēki pauzē, jo viņi ar šo tēmu nav saskārušies. Ir cilvēki, kas uzskata, ka eitanāziju var ļaunprātīgi izmantot pret nelaipniem radiniekiem. Tomēr, ja vecu, slimu, aklu cilvēku sāk operēt, lai demonstrētu medicīnas piedāvātās iespējas ilgi un mokoši nomirt, man ir jādomā, ka tās nav rūpes par kvalitāti, bet par kvantitāti. Neesmu profesionālis medicīnas lietās, tomēr domāju, ka ir civilizēti, ja cilvēks drīkst izvēlēties pirms nāves nemocīties. Apgalvojums Ciet sāpes un gaidi nāvi kā vienīgo atvieglojumu, jo Dievs paredzējis tādu sodu, manuprāt, neiztur kritiku. Ja cilvēks pats nevar paēst, aiziet uz tualeti, bet viņu uztur ar zālēm, tad Dievs jau sen ir nolicis aiziešanu, bet citi viņu sadistiskā veidā tur pie dzīvības. Jaunam cilvēkam vēl vari ļaut cerēt, bet vecam ķermenis neatjaunosies. Domāju, ka sabiedrība ir diezgan inteliģenta, tāpēc manas iniciatīvas cerība – vismaz runāt par šo tēmu. Ja šoreiz neizdosies sasniegt mērķi, varbūt pēc gadiem izdosies.»
Aktīva brīvprātīga eitanāzija atļauta Beļģijā, Luksemburgā un Nīderlandē, bet ārsta asistēta pašnāvība ir legāla Šveicē un vairākos ASV štatos.
Šobrīd pati sev šo tēmu esmu formulējusi tā: ja cilvēkam ir iespēja testamentā izteikt savu gribu par mantu, būtu jārada likumiska iespēja paust savu gribu situācijai, kad ir skaidrs, ka brīnumu nebūs un slimības iznākums ir neatgriezenisks. Protams, es ļoti gribētu, lai ārsti ir uzticīgi Hipokrāta zvērestam un vienmēr dara visu, lai slimnieku – jaunu vai vecu – atveseļotu. Tomēr… nāve ir neizbēgams dzīves ceļa noslēgums. Iepriekš mani desmit ieraksti publiskajā dienasgrāmatā tapa no vairāku gadu pieredzes, mājās aprūpējot savus vecākus – Ainu un Jāni Britānus ar dzīves laikā gūtām slimībām un gadu nastu plecos. Tie atrodami www.manizurnali.lv.
